Vai tu zini, ko tu raksti? Dive

14/06/2014

DANCE.LV žurnāls piedāvā tekstus, kas tapuši semināra „Vai tu zini, ko tu raksti?” ietvaros. Seminārā piedalās sešas dalībnieces, kuru rakstīšanas pieredze ir ļoti atšķirīga, tostarp DANCE.LV žurnāla autores un redaktores. Tekstus publicējam anonīmi un bez jel kādiem ortogrāfijas, interpunkcijas u. c. labojumiem. Aprakstītas tika festivāla „Laiks dejot” pirmās dienas izrādes. Tekstus analizēs semināra „Vai tu zini, ko tu raksti?” pasniedzējas – profesore Daina Teters un Latviešu valodas aģentūras metodiķe Anita Sniedze.

Par izrādi “Dive” 

Autors nr. 1  

„Dive” jeb ienirt kopā ar Dmitriju Gaitjukeviču

Dmitrija Gaitjukeviča soloizrāde „Dive” festivāla „Laiks dejot” atklāšanas vakara noslēgumā bija īsta dāvana. Divos vārdos to varētu saukt – „Lēna glezna”. Nesaprotams vārdu savienojums?

Kopš Dmitrijs Gaitjukevičs patstāvīgi strādā kā horeogrāfs, viņa darbus allaž raksturo izteikta vizualitāte. Svarīga, protams, arī mūzikas izvēle. Šoreiz, skanot Hecq – Hypnos Trilogy un caur Doma ieejas arku veļoties izgaismotiem dūmu vāliem, Dmitrijs Gaitjukevičs ar minimāliem ārējiem horeogrāfiskiem paņēmieniem apmēram 20 minūtēs pārvietojas vien dažu metru distancē. Viņa kustību varēja manīt, tomēr šīs „slīdēšanas” ātrums/lēnums bija tik precīzi uzminēts, lai es kā skatītājs būtu tur, kopā ar viņu.

Jau ar pirmajām izrādes minūtēm tika radīta tāda kā meditatīva atmosfēra, varbūt pat laika un vietas pazaudēšana. Apmēram priekšnesuma vidū Dmitrijs izdarīja pāris dinamiskākas roku kustības, un tad atkal turpinājās viņa lēnais „ceļojums” pretī skatītājiem. Viss, ko es šīs izrādes laikā vēlējos – kaut nekas nemainītos, kaut nesāktos kaut kas pretējs šim pētošajam mieram, kas plūda no apbrīnojami koncentrētās Dmitrija Gaitjukēviča būtnes.

Vai tā bija horeogrāfa un dejotāja radīta hipnoze izgaismotu dūmu un atskaņotas mūzikas vālu ietvarā? Brīdis uz laimes saliņas.

Autors nr. 2 

Ienirt nekustīgumā.

Dažkārt mazāk ir labāk un vairāk. Klusumā un miera stāvoklī tiek pateikts vairāk nekā ātrumā un skriešanā. Apstāšanās kalpo kā sagatavošanās, jaunā uzsākšanai, kā pauze. Citkārt, apstāšanās demonstrē pretējo – ātrumu vai haosu, klusēšana – strīdus, klusums – melodiju, pasivitāte – protestu.

„Dive” kā eksperiments un ķermeņa pētījums, šķiet, apvieno abas pozīcijas, izmantojot miera stāvokli kā sagatavošanās brīdi un arī kā reprezentāciju kaut kam aktīvi notiekošam. Dmitrijs Gaitjukevičs savā darbā pēta ķermeņa kustību, koncentrēšanos un impulsus. Ikviena kustība, kuru dejotājs veic, ir lēna un precīza. Viņš iet, bet iet tik uzmanīgi un lēni, ka veidojas saspringuma brīdis par tādu kā trauslumu notiekošajā. Šķiet, ka, gan palēninātais ķermenis ir trausls, gan arī virsma, pa kuru tiek staigāts. Nosaukums vēsta par ieniršanu, tādejādi radot ilūziju, ka skatuve ar uz tās novietotajiem sauso ledu veidotajiem dūmiem, reprezentē ūdens virsmu. Varbūt tas ir kāds vasaras rīts ar miglas pielietu ezeru, kur laiks rit nedaudz lēnāk nekā pilsētā uz ielas. Dmitrija darbība nav uzmācīga vai izklaidējoša tā dodot skatītājam daudz laika un telpas, visu mazo un kluso pārvērst plašumā un dziļumā.  Apstākļi palīdz ienirt pārdomās, izveidotajā atmosfērā un ļauties impulsiem, ko skatītājs saņem no dejotāja, kurš savukārt pēta savus impulsus.

Gan mūzika, gan kustības ir lēnas tādejādi, paplašinot laika ritējumu. Izrādes pieteikumā teikts: „“Dive” ir stāvoklis, kad dvēsele ir atstājusi ķermeni un dodas vai nu “augšā”, vai “lejā”, stāvoklis, kad laiks palēninās un vienā sekundē jūs varat izdarīt to, ko nevarētu izdarīt stundā.” Varbūt mēs jau esam ieniruši, vai tikai gatavojamies, varbūt laiks ir palēninājies, vai ir pavisam apstājies. Laikam tas vairs nav būtiski, jo atrodamies izpētes procesā. Mēs kā skatītāji kopā ar dejotāju domājam un pārdomājam ķermeni, kustību, ātrumu un laiku. Es ļaujos un aizdomājos un nu jau pazaudēju laika izjūtu, prātoju par saistītām un arī mazāk saistītām ar šo izrādi tēmām. Attopos brīdī, kad dejotāja pēda kuru katru sekundi pieskarsies grīdai. Pēkšņi iestājas tāda kā iekšēja trauksme, satraukums par to, kas turpmāk notiks. Tāds satraukums kā vērojot spraiga sižeta filmu. Bet no kā gan? Ierasts, ka lēni un uzmanīgi darbības tiek veiktas tikai tad, ja pastāv kāds risks. Jādara tās lēni, lai nenokļūdītos, jo misēšanās var būt liktenīga. Citkārt, ja nekāds risks vai draudi nepastāv, aktuālāk ir steigties un veikt visu pēc iespējas ātrāk. Tādēļ ārkārtīgi lēnas, varētu pat teikt pretdabiski lēnas darbības izvērtējot tās pēc, būtības sniedz tādu kā atkāpi no ikdienas.  Mēs varam atkāpties no tā visa , kam skrienam garām un ienirt, iedziļināties vienā no tām, vienā detaļā sīkumā, žestā vai kustībā.

Autors nr. 6

Drakulas atgriešanās

No Doma dārza mūru gadsimtiem senajām velvēm veļas mākslīgo dūmu vērpetes, kurās iznirst tumšs vīrieša stāvs. Infernālais svešinieks uz sakrālās celtnes fona lieti derētu par attēlu uz kāda gotiskā romāna izdevuma mīkstos vākos. Vasaras baltās nakts spocīgais blāvums, pilnmēness, melnās piektdienas priekšvakars un čika laiks – pat apstākļi, kurus ietekmēt nav indivīda spēkos, šķiet apvienojušies, lai hipertrofētu horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča solo darba „Dive” īpašo noskaņu.

Anotācijā autors „Dive” raksturo kā robežas stāvokli, kurā ķermeni pametusī dvēsele izšķiras doties augšā vai lejā. Izrādes laikā acu priekšā esošais tomēr liek šo dvēseles ceļu un izvēli iemiesot atpakaļ horeogrāfa un dejotāja ķermenī, kurš pavisam tiešā nozīmē izrādes aptuveni 20 minūtēs noiet ceļu no dejas laukuma fonā esošās vēsturiskās celtnes līdz dejas grīdas vidum. Ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem – meditatīva mūzika, kustības palēninājums, gaismas, kas fokusētas uz dabas objektiem, ne dejotāja ķermeni, un grūti fiksējamā, taču spēcīgi jūtamā nopietnības dvesma –  mākslinieks cenšas skatītāja uztveri pārslēgt uz introversiju. Taču acu priekšā notiekošais tomēr raisa zināmu ironiju. Dejotāja ceļu skatot kā līdzībās attēlotu dvēseles ceļu, var pamanīt trīs scenogrāfiski risinātus attīstības etapus, kur pirmo varētu raksturot kā Dieva un Sātana sadursmi pie baznīcas palīgtelpām; otro – kā saplūšanu ar dzīvo dabu (dejotājs pazūd starp diviem spilgti izgaismotiem kokiem); savukārt trešais loks un vienlaikus izrādes fināls atved dvēseli mājās – pie pasaules pirmelementiem (ja kā pirmelementa simbolu pieņemam jau pirms izrādes kā dvēseles/dejotāja ceļa robežas izkaisītos sausā ledus gabaliņus).

Jau minētajā izrādes anotācijā horeogrāfs par šī darba mērķi izvirzījis mēģinājumu „pārvietot domas otrajā plānā un ļaut ķermenim kustēties, citu impulsu vadītam”. Šis ir intraverts mērķis, kura realizācijas veiksmi skatītājs, atrazdamies ārpus mākslinieka galvas, nevar ne apstiprināt, ne noliegt. Nav iespējams pierādīt, ka uz skatuves redzamās Dmitrija Gaitjukeviča kustības tomēr vada domas, nevis citi impulsi, un līdz ar to mākslinieciskais mērķis nav realizēts. Taču ap pašu kustības aktu ir laikā un telpā ļoti intensīvi konvertētas un skatītājam labi redzamas mākslinieka domas, kuru pretenciozitāte liedz pieslēgties īpaši smalkajiem kustības un domas attiecību pētījumiem, pat ja tādi tur būtu atrodami.

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.