Vai 2. un 3. decembris bija gals? Vai Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrāde „Кончина” jeb „Končiņa” patiešām bija sešpadsmit ar pusi gadus pastāvējušās trupas beigas? Vai atjaunotā Zirgu pastā zālē, kura ir pirmā, kas lieliski der neliela formāta dejas izrādēm un izskatās pēc mūsdienām, un neož pēc mūžīgās nabadzības, viņi nekad vairs nedejos? Kaut arī tur ir tik labi. Vai arī viss ir tikai spēle un joks, un akcija uzmanības pievēršanai? Vai maz vispār kaut ko vairs ņemam par pilnu? Nu un, bēres? Nu un, tā vairs nebūs? Nebūs tā, būs citādi. Vieni mirst, citi dzīvo tālāk. Cerams tikai, ka ne uz vietas, cerams, ka ne vēlreiz to pašu visu no jauna. Vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz, līdz tam pašam punktam un ne tālāk. Ir labi, ja aizgājēji paliek vēsturē ar to, ka ir pasaulē ko izmainījuši. Ja nav, tad nebija vērts ne dzimt, ne mirt.

Šis nav komentārs vai analīze par pasauli pēc 3. decembra. Šis ir DANCEPUNKC apsolījums, ka analīze un komentārs drīz sekos. Lūk, dažas bildes no bērēm…Un video fragmenti no pēdējās “īstās” izrādes “Ursus maritimus”, kas šogad saņēma balvu jaunizveidotajā Spēlmaņu nakts nominācijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”.

Es ritu, ritu

Ņemot un dodot

Topu par citu.

 (Rainis „Gals un sākums”)

 Olga Žitluhina

Dmitrijs Gaitjukevičs un Santa Grīnfelde

Ramona Galkina un Andris Kačanovskis

 Ilze Zīriņa un Andris Kačanovskis

Olgas Žitluhinas dejas kompānija

Vai veco krāmu iznāciens?

Fragmenti no izrādes URSUS MARITIMUS.

Tikai pirms gada, 2011. gada nogale.