Pagājušajā gadā savas domas par Latvijas Nacionālajā operā rīkoto klasiskā un laikmetīgā baleta vakaru “Iespējams…” izteicu īsu komentāru veidā, šogad izvēlos notikumu apskatīt, akcentējot mākslinieciskās drosmes motīvu. Pretenzija uz laikmetīgo, kuras šogad ir vairāk nekā citreiz, ir apsveicama, tomēr tā izceļ arī nedaudz naivu, vienkāršotu skatījumu uz dejas mākslu.

Baleta vakaru “Iespējams…” uzsāk baleta solista Kārļa Cīruļa izrāde “Atcerēties. Aizmirsties” – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas absolventa diplomdarbs. Savu potenciālo horeogrāfisko rokrakstu autors šajā darbā neatklāj teju nemaz, un izrāde rit gana vienmuļi. Tomēr “Atcerēties. Aizmirsties” piemīt unikāla īpašība – personiskums. Baletos operas Lielajā zālē Kārlis pamanās būt noslēgts un iegrimis sevī – dažkārt izrādes laikā gribētos izmesties no skatītāju rindām, atraut vaļā metāla durvis uz aizskatuvi un sapurināt viņu aiz pleciem, kliedzot: “Kārli, atjēdzies, tu esi galvenajā lomā!” Kārļa diplomdarbs paliek uzticīgs šai personībai, un šī noturētā sajūta ir tik pārliecinoša un mūsu baletā neierasta, ka “Atcerēties. Aizmirsties” trūkumi šķiet autora apzinātas izvēles. Daudz svarīgāks liekas nenotvertais, bet sataustītais “nervs”, kautrīgais (jā, nedaudz klišejiskais), tomēr darba finālā izpildītais Kārļa kliedziens.

“Atcerēties. Aizmirsties” intimitāte izpaužas izrādes vienkāršajā formā, pat ne laikmetīgajai dejai, drīzāk performancei līdzīgā skatuviskā stāvoklī: ikdienišķā horeogrāfa-izpildītāja klīšanā pa skatuvi, arī paša Kārļa komponētajā un izpildītajā klavierspēlē. Izrādes muzikālo materiālu veidojuši arī Vadims Dmitrijevs, Mikus Ģērmanis, Romans Aksiss, to galvenokārt izspēlē vientuļš trompetists, kura pozīcija uz skatuves rada džeziskas atzīšanās, skumjas grēksūdzes skanējumu. Pieklusinātā gaisma, skatuves minimālisms šeit ir nevis auksta pretenciozitāte, bet vienkāršība un piezemētība. Kārļa horeogrāfiju drīzāk vada emocionāli impulsi – šaubas, dusmas, nostalģija –, nevis sava stila meklējumi. Horeogrāfija plūst caur dažādām kustību manierēm – klasisku, neoklasisku, modernu –, tās pielāgojot dejotājiem Jūlijai Brauerei, Kristapam Jaunžeikaram, Annijai Kopštālei un pašam Kārlim.

Tāpēc nepārsteidz Kārļa diplomdarbā Annijai Kopštālei uzticētais materiāls – klasiski virtuozie, ekspresīvie kustību savirknējumi viņai ir ļoti labi pazīstami. Tomēr jaundarba ietvaros šādas kustības kļūst par svešvalodu. Rodas jautājums – ko dejotāja sajūtai, tēlam dod šī kustība? Atminos Dejas balvas laureāti, Lilijas Liporas izrādi “Annas tantes piruetes”, kur piruete ir dzīvesprieka, dzīves cikliskuma simbols. Ko jaunu par pirueti vai tūri spēj pastāstīt baleta horeogrāfi? Kā panākt, lai tā nekļūst par vēl vienu “ēmm…” – soli, ar ko aizpildīt tukšumu, vai neirotisku atgādinājumu par dejotāja virtuozitāti? Kāda ir piruetes loma horeogrāfijas dramaturģijā, dinamikā, tekstūrā, telpiskumā un tēla pasaulē?

Šīgada “Iespējams…” forma izceļ arī horeogrāfu spēju strādāt ar tekstu. Noderīga, varbūt pat būtiski nepieciešama arī baletā būtu dejas dramaturgu piesaiste, jo šoreiz teksta efekts nešķiet līdz galam aptverts. Arī pasaulslavenu horeogrāfu darbos apraksti mēdz sašaurināt skatījumu uz izrādi, tāpēc svarīgi ir sniegt skatītājam izvēli tos lasīt vai ne. Šoreiz izvēles nav – teksti nav pieejami rakstiskā formātā, tie tikai dzirdami vakara vadītāja Aivara Leimaņa lasījumā. Tie mēdz būt liekvārdīgi, filozofiski un emocionāli naivi, tādējādi sabojājot iespaidu par horeogrāfa nodomu, vēl pirms sperti pirmie soļi uz skatuves.

Vairāki neoklasiskie baleta numuri rada jautājumus par darbos iekļautajiem diskursiem. Piemēram, ko par dzimumu lomām un performativitāti mums stāsta zīmējums “vīrietis un četras gorgonas ap viņu” Annijas Kopštāles veidotajā darbā “Mans prāts, mans cietums”? Šādas alūzijas piesaukšana nav vēlme “aiz matiem” pievilkt aktuālu tēmu, bet reakcija uz numura kostīmiem, horeogrāfiju un dejotāju attiecībām tajā. Milanas Komarovas darbs “Venoms”, kā visi viņas darbi, ir estētiski skaidrs un pārliecinošs, tomēr tas aizdomīgi tuvojas horeogrāfa Viljama Forsaita revolucionārās 1987. gada izrādes “In The Middle, Somewhat Elevated” kustību asumam, amplitūdai, tehnoloģizētajai ķermeņa dekonstrukcijai un formu pārspīlētībai, ko uzsver elektroniskā mūzika. Lai gan šis Forsaita darbs kļuvis par klasiku, iedvesmojot neskaitāmus horeogrāfus, tik un tā ir vērts jautāt – ko jaunu horeogrāfa valoda var pastāstīt šodien un šeit, 2026. gadā Rīgā?

“80% no darba veiksmes ir mūzika,” – aptuveni šādi ievadvārdi skan pirms Iļjas Vlasenko austrumnieciskās, popsīgās un gan kustību frāzēs, gan dinamikā un zīmējumos veikli sasietās horeogrāfijas “Rubīnu kvēls”, kas veidota šīgada Rīgas Baleta skolas absolventēm. Tieši mūzikas izvēle “iegāž” Raimonda Martinova darbu “4” – tas sastāv no atdalītām kustību frāzēm, bet tā mūzikas melodiskums uzsver horeogrāfijai nepiemītošo caurviju motīvu.

Spilgtākais jaundarbs šīgada “Iespējams…” vakarā ir Hēlēnas Atslēdziņas veidotais numurs “Zemē”, ko viņa izpilda kopā ar Robertu Naji. Kustību izolācijas, vizuāli skaidrais gaismas un sinerģijas motīvs bez liekvārdības attīstās horeogrāfijā. Lai gan pilnīgam efektam pietrūkst dejas sinhronitātes, to atsver atsvaidzinoši androgīnie tēli un laikmetīgās dejas valodā veiksmīgi iekļautie klasiskās dejas elementi.

“Iespējams…” laikmetīgums manāms ne tikai jauno horeogrāfu darbos – notikuma formāts izaicina arī ideju par klasisko baletu kā amplitūdas mākslu, kas jāvēro no attāluma. No aizkulisēm sadzirdami nervozi sitieni pa sadzītajām kājām, kuras jāpiespiež atgriezties uz skatuves. Aleksandras Treimanes un Eidena Viljama Konefrija izpildītais “Grand Pas Classique” ir eleganta cīņa – Aleksandra ir ļoti sievišķīga un atjautīga dejotāja, viņas épaulement sasniedz arī viņas acis un uzacis, kuras ik pa mirklim uzšaujas gaisā. Duets izskatās lieliski, un skatīt abu šarmanto dejojumu, pat ja cīņa ar dažiem nežēlīgajiem “Grand Pas Classique” elementiem tiek zaudēta, ir aizraujoša nodarbe. Dejotāju motivācija izvēlēties tieši šo numuru ir jēgpilna – tas vienlaikus izaicina un uzsver abu harismu un saskaņu.

Priecē, ka vairāki dejotāji izvēlējušies nevis “sausas” variācijas, bet baletu fragmentus, kuri atklāj tēla dramatiskos mirkļus: Laine Paiķe izpilda variāciju no baleta “Esmeralda”, Elenda Neilande un Leo Reks – Nikijas un Solora duetu no baleta “Bajadēra” pirmā cēliena. Franciskas variācija Paulas Lieldidžas-Kolbinas izpildījumā šķiet kā veltījums viņas mammai, kādreizējai baleta solistei un pedagoģei Zanei Lieldidžai-Kolbinai; viņu kustības manieres un skatuviskā temperamenta līdzības ir neapšaubāmas. Lielisks ir Sofijas Beļkinas un Anhela Hiraldesa pas de deux no baleta “Žizele”, kurā fiziski sajūtams Žizeles smagums, mīlestības pilnā un tāpēc mokošā būšana starp divām pasaulēm – piedošanu un atriebību, zemi un debesīm.

Ir interesanti tuvplānā ieraudzīt arī jaunākos trupas ārvalstu dejotājus – katrs no viņiem pārsteidz ar savām dejas tehnikas priekšrocībām, fizikalitāti, harismu un vizualitāti. Diemžēl operas vietnē šo kordebaleta mākslinieku apraksti ir ļoti skopi, tāpēc nav iespējams zināt, kas viņus veidojis – kāda ir viņu izglītība, līdzšinējā pieredze un no kuras valsts dejotāji ir.

Lai gan priecē, ka šogad “Iespējams…” šķiet kā atguvis otro elpu un atkal piedāvā daudz jaundarbu, tie tomēr izgaismo vairākus “grābekļus”, no kuriem citi skatuves mākslas žanri gan vietējā, gan starptautiskā kontekstā jau iemācījušies izvairīties. Līdz ar laikmetīgu elementu ieviešanu, rodas arī jauni uzdevumi, ko risināt, – attiecības ar tekstu, darba konceptuālās ainavas veidošana, darba vēstījums konkrētajā kontekstā. Atminos Baltijas Dejas platformā izskanējušos vācu dejas dramaturga un kuratora Tomasa Šaupa jautājumus: ko šis darbs paveic? Ko tas rada? Ko tas dara iespējamu? Lai konfrontētu paša radīto materiālu ar šādiem jautājumiem, nepieciešama drosme – domāt par pirueti var būt tikpat sarežģīti kā to izpildīt.

Titulfoto: Kristaps Jaunžeikars Kārļa Cīruļa diplomdarbā “Atcerēties. Aizmirsties.”. Foto: Evelīna Vītola

*Laura Jasmane ir dejas kritiķe, bijusi baleta māksliniece un ieguvusi maģistra grādu filozofijā.