Vai pieaugušiem vīriešiem tā piedien uzvesties? Homo Novus 2011 izrādes Antropozoo un Deviņi gadi

07/09/2011

Inta Balode

Režisors Valters Sīlis desmit gadus strādājis Rīgas Zooloģiskajā dārzā – brīvlaikos un citos laikos. Zvērudārzā gūtā pieredze ir formālais iemesls režisora monoizrādei Antropozoo, kas bija skatāma 4. un 5.septembrī Dirty Deal Teatro ceļojošā performanču festivāla Distance ietvaros.

Pieredzes stāstos sākotnēji akcents tiek likts uz dažādu sugu kakāšanas paradumiem, taču pamazām uzmanība pārvirzās un medicīniski-gaļīgi-atklātiem stāstiem – zirgs norāva ādu no pieres, lama sajuka prātā un izkoda mīļajai kopējai gabalu, kamielis uzpūtās un nosprāga. Savukārt demonstrētajās fotogrāfijās uzmanība neapšaubāmi fokusējas uz restēm, turklāt bildes uzņemtas tā, ka reti kurā redz arī pašus dzīvniekus. Tad it kā nemanāmi stāstnieks nonāk pie zinātniskās fantastikas sižeta, kas tikpat labi varētu būtu kāda rakstnieka, tikpat labi paša režisora sacerēts. Stāsta morāle – to, ka esam racionālas būtnes, var noteikt pēc tā, ka liekam citus būrī. Tik tālu viss gāja mierīgi – mīlīga izrāde-lekcija, saistoši un izglītojoši…

Bet tad režisors, gluži kā tā lama, kļuva traks. Aizskrūvēja durvis un lika skatītājiem atbildēt uz jautājumu – kas cilvēkos ir tik īpašs, ka viņus nevajadzētu likt būrī? Trakums gan nebija naidīgs, tāpēc publika saglabāja ierasto vēsumu un atturību. Tā ir tikai spēle, kad gribēsim – aiziesim. Turklāt Valters Sīlis ir labs kopējs un baroja mūs ar delikatesēm – šitaki sēnēm un gliemežiem. Bet atbildi uz savu jautājumu tomēr gaidīja. Vai gaidīja? Smalks, gurdas intelektuālas pārdomas rosinošs gūsts pagaidām bez rezultāta.

Situācija mainījās uz vēl trakāku, un skatītājs par to varēja izjust vainas apziņu, jo kas zina, kā būtu, ja būtu saņēmies un kaut ko normālu atbildējis. Bet tagad režisors izģērbās (ja saku izģērbās, tad domāju – izģērbās!), apskrēja pāris riņķu ap publiku tādā paskatā, pašaudījās datorspēlē (arī tādā pašā tērpā), sniedza ieskatu videosaitēs uz porno vietnēm, īsumā – padarīja dažādas lietas, ko dzīvnieki diezin vai būtu darījuši.

Finālā, didaktiskajā daļā – līdzība par dzīvniekiem sliņķiem, kas izdzīvo, jo ir tik lēni, ka neviens tos nepamana. Tā arī cilvēks rūpējas, lai tik viņu nepamana visādi neērtu jautājumu uzdevēji, zagļi un ļaundari. Ja es noslēpjos, tad nelaimes nav. Morāle – tas, ka neatbildam, mūs neatbrīvo no jautājuma esamības. Kas tad cilvēkā ir tik īpašs? Vēlme, spēja un nepieciešamība domāt par to, kas nav primāri nepieciešams izdzīvošanai? Piemēram, par mākslu… Lai pasargātu sevi no jautājuma, ir iespējams redzētās izrādes problemātiku novirzīt sekojošā virzienā: vai pieaugušiem vīriešiem tā piedien darīt? Skraidīt plikam, spēlēt datorspēles, virināt pornosaitus, stāstīt atklātus savas pieredzes stāstus un prasīt apmaiņā pretī mūsējos, provocēt līdzbiedrus ar jautājumiem, uz kuriem pats nezina atbildi? Mākslinieki tā dara, lai liktu skatītājam sajust, domāt, jautāt un arī atbildēt, bet kas tad mākslinieks par darbu pieaugušam vīrietim?

Kas tad mākslinieks par darbu?

Tas bija viens no galvenajiem jautājumiem britu dueta Lone Twin izrādē Deviņi gadi, kas bija skatāma 5.septembrī Jaunajā Rīgas teātrī. „Ak, jūs sapirkāt tik daudz to kūku, jo brauksiet uz ilgu laiku strādāt! Lai jums veiksmīgas brīvdienas!”

No skata visai nopietni vīrieši salikuši uz skatuves ceļojumu suvenīrus atgādinošus krāmus un tagad izliekas par it kā parastiem cilvēkiem, kas atklāti stāsta, ko darījuši, kā gājis, ko domā. Vienlaikus viss ir saplānots un sahoreografēts līdz pēdējam. Kā gan vēl lai ņemtu to visu par pilnu, ja neredzētu kaut kādu ieguldīto darbu? Kādi vēl deviņi gadi pētījumu pa visu pasauli?! Kurš tam tic?! Tā varētu domāt, ja nezinātu, ka mūsdienās tiešām mākslinieki tā dara, tiešām ir iespējas finansēt šādus lauku pētījumus, ko bulciņu pārdevēja, protams, nevar un droši vien arī negrib izprast. A.Šlesers vakar Dienā uz jautājumu, lai nosauc vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes, atbildējis: „Nezinu nevienu un negribu zināt.”

Britu darbība nu reiz ir tāda, kas pavisam tiešā veidā var skart tos, kas neko par mākslu negrib zināt, lai gan, protams, Da Vinči kodu patērē. Garijs Vinters un Gregs Vēlans ceļojuši ar maziem saliekamiem divritenīšiem, deviņu gadu laikā tikušies ar cilvēkiem dažādās pasaules valstīs (pārsvarā gan tādās solīdās un drošās) un jocīgi uzvedušies, padarot ikdienu par dokumentālo teātri. Daži piemēri: viņi velk cauri pilsētai telefona stabu un caur palielināmo stiklu iededzina tajā to cilvēku vārdus, kas viņiem palīdz; viņi visu dienu staigā daudz par biezu saģērbušies, lai pēc tam vakarā lūgtu publikai liet sev virsū ūdeni, – mērķis ir radīt mākoni, kas aizies augšā pie citiem mākoņiem; viņi stāv 18 stundas uz tilta vai kovboju tērpos ar aizsietām acīm stundām sinhroni dejo līnijdeju soļus. Viņu jocīguma ietekmēti cilvēki kļūst jocīgi, kopā ar viņiem dara jocīgas lietas un atskaite par to veido tos jokus, ko skatās citi jocīgie skatītāji dažādās jocīgās pasaules vietās, arī Rīgā.

Par ko ir izrāde? Par darbu, ko ienīstam vai runājam, ka ienīstam, jo ir pieņemts būt neapmierinātam, vēlēties būt citur, bet neko daudz lietas labā nedarīt. Par dzīves jēgu un satvaru, kuras raksturojumu varam ietvert trīs, četrās vai piecās lietās, ko visbiežāk atceramies no bērnības. Par to, ka nevienam nerūp, ko es daru. Par mākslu, kura iztraucē no ierastā, nevis ir prognozējama mūsu labi strukturēto dzīvju daļa. Palikt un dejot divpadsmit stundas, kaut arī visa nedēļa jau sen bija saplānota. Kultūras teorijas profesors Raitis Vilciņš reiz teica: „Ir vērts nocirst simts tūkstošus hektāru meža, lai izgudrotu sērkociņu.” To atcerējos, jo britu vīru izrādē jēga un attaisnojums deviņu gadu odisejai ir, ka pavisam nejauši viņu darbības dēļ satikās divi vientuļi cilvēki Felipe un Nina. Ja nu tas izrādīsies sērkociņš, tad mākslinieka darbs nebūs bijis veltīgs.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.