Brigita Čikste

1. jūnijā VEF Kultūras pilī noskatījos TDA “Liesma” rīkotu latviešu skatuviskās tautas dejas koncertuzvedumu “Deja. Nedeja. Eksperiments”. Uzveduma nosaukums, tāpat kā pērn skatītais TDA “Liesma” vadītāja Arta Puriņa veidotais uzvedums, kas bija cieņpilni veltīts ansambļa leģendārajam vadītājam Imantam Magonem kā vienam no estrādes dejas aizsācējiem Latvijā, ļoti ieinteresēja, tāpēc ar lielām ekspektācijām gaidīju jauno notikumu.

Koncertuzveduma pieteikums bija daudzsološs un vēl vairāk – ieintriģējošs: “Uzveduma saturs un forma ne tikai radoši pēta latviešu tautas dejas stilus un vēsturi, bet arī izmanto dažādas teorijas un uzdod jautājumus, lai saprastu, vai latviešu skatuviskā tautas deja ir tikai estētiska forma vai tomēr stilizēta robežzona starp folkloru un mākslu, ikdienu un rituālu, tradicionālo un mūsdienīgo. Vai deja var kļūt par telpu  pārejai, saplūšanai un jaunu kolektīvo identitāšu radīšanai? Kas ir latviešu skatuviskā tautas deja, un vai tā ir rituāls? Kādi ir tās vēsturiskās attīstības posmi? Kādas ir dejotāju sajūtas, dejojot latviešu skatuviskās tautas dejas?”

Koncertā kopā ar TDA “Liesma” piedalījās arī deju ansambļi “Daiļrade”, “Dzīpars” (Rīga) un “Sadancis” (Valmiera). Uzvedumu vadīja, kā pats izteicās, “nedejojošais” aktieris Hugo Puriņš. Kā uzveduma līdzautore tika minēta arī aktrise un režisore Endīne Bērziņa. Realitātē koncertu vadīja viņi abi: puisis –  tēlā, kurš it kā neatzīst tautas deju, nav tajā ieinteresēts un nesaprot jauniešu aizraušanos ar to, un meitene, kas it kā pārstāv dejotāju vidi un visai nervozi, žestikulējot un brīžiem klaigājot, cenšas puisi “apgaismot” un pārliecināt par savu patiesību, dodot viņam lasīt, kā šķiet, pašas sacerētus koncerta vadītāja tekstus. Nospriedu, ka puisis ir tā NEDEJA, un meitene – DEJAS personifikācija. Labi, bet kur EKSPERIMENTS?

Manuprāt, eksperiments ir zinātnisks izmēģinājums, cenšoties pierādīt kādu pieņēmumu vai atklāt jaunu likumību. Līdz ar to no koncertuzveduma gaidīju kaut ko novatorisku, iepriekš nebijušu, pati nenojaušot, kas tas tāds varētu būt. Un nesagaidīju. Vai kā eksperiments bija domāts uzveduma libreta uzstādījums, ka viens no personāžiem tiek pārliecināts par ideju, kam iepriekš netic? Iespējams, ka tā, jo koncerta uzbūvē eksperimenta nebija. Tā saturs – latviešu skatuviskās tautas dejas attīstības ceļš – nav jaunums. Šī tēma iepriekš apspriesta un cilāta lielākos un mazākos pasākumos, kaut vai XIV Deju svētku lielkoncertā “Deju svētkiem 60” 2008. gadā.

Jāsaka, koncerta veidotāji bija sev devuši ļoti ambiciozu uzdevumu – vienā koncertā, pusotras stundas laikā gan izsecināt, kas mūsdienās ir latviešu skatuviskā tautas deja, gan arī parādīt tās hronoloģisko attīstību gandrīz 100 gadu periodā. Tā ir tēma lekcijai, zinātniskam pētījumam vai konferencei. Tāpēc arī teorijas šajā uzvedumā bija daudz – koncerta vadītāju paustas pašpasludinātas vai varbūt mākslīgā intelekta veidotas definīcijas, mēģinot vārdos nosaukt tendences un procesus. Protams, sižets ved uz veiksmīgu atrisinājumu – puisis sāk izjust latvisko deju un izprast tās dejotājus. Atzīšos – es būtu tam noticējusi, ja viņš šo skaisto atziņu būtu paudis it kā no sevis, nevis nolasījis kārtējo meitenes pasniegto papīra lapu.

Tātad – pēc iecerei atbilstošas horeogrāfijas “Saknes” (Reiņa (un nevis Intara, kā rakstīts programmā) Rešetina un Lienes Gravas iestudējums) DA “Daiļrade” izpildījumā sekoja šādas sadaļas: “Aizsākumi” (Jēkaba Stumbra, Arvīda Donasa, Mildas Lasmanes dejas no 20. gs. 30. – 40. gadiem, kā arī hrestomātiskā Helēnas Tangijevas-Birznieces “Gatves deja”); “Zelta laiki” (Ulda Žagatas, Imanta Magones, Aijas Baumanes, Harija Sūnas horeogrāfijas no 50. – 80. gadiem); “Jaunie laiki” (Arta Puriņa, Agra Daņiļeviča, Jāņa Ērgļa, Jāņa Purviņa dejas no 20. – 21. gs. mijas); visbeidzot – “Mūsdienas” (Arta Puriņa, Māra Konstanta, Alises Dzērves-Tāludas un Antona Freimana horeogrāfijas). Jāsaka gan, ka visiem skatītājiem nebija tā paveicies kā man, kas biju iepriekš apgādāta ar WhatsApp pārsūtītu koncerta programmu, un viņi par deju nosaukumiem un autoriem uzzināja tikai sadaļā “Jaunie laiki”, kad – acīmredzot, lai raksturotu laikmeta iezīmi, – uz brīdi skatuves dibenplānā nolaidās balts ekrāns ar dejas anotāciju. Man arī strīdīgs šķiet autoru izmantotais termins “Zelta laiki”. Kāpēc gan lai viņiem nešķistu, ka latviešu skatuviskās tautas dejas zelta laikmets ir tieši tagad, ja jau uz to vērsts koncerta mērķis?

Diemžēl šķita, ka deju izvēle katra laikmeta atainojumam bijusi pēc principa “kas pašlaik repertuārā ir, to nodejosim”, izņemot vienīgi “Aizsākumu” laika dejas, kuras nenoliedzami bija iestudētas speciāli šim gadījumam. Taču man liekas, ka uzskatāmāk būtu bijis izmantot kino arhīva materiālus, lai parādītu, kā ļaudis Latvijā dejoja pēckara gados. Protams, ka, ar šodienas acīm skatoties, šodienas dejotāju izpildījumā šīs dejas izskatās bērnišķīgi (izņēmums – leģendārā “Gatves deja”). Taču – secinājums vēl sekos…

Diezin vai visas izvēlētās dejas bija spilgtākās sava laikmeta pārstāves. Kāda bijusi doma, iekļaujot koncertā Ulda Žagatas “Raibos cimdus”? Lai parādītu, ka tajā laikā tika veidotas spilgtas solo dejas? Arī Harija Sūnas “Audēju deja” vairāk attiecas uz 50. gadiem, nenoliedzot, ka šī Zelta fonda deja  tiek aizvien vēl dejota līdz pat mūsu dienām.

Taču vislielākā ķeza (pieļauju – koncerta veidotājiem pašiem to neapzinoties) gadījusies ar pēdējā sadaļā “Mūsdienas” iekļautajām dejām. Skaidri saprotams, ka vēlme bijusi pierādīt, ka latviešu skatuviskā tautas deja dzīvo, attīstās un jaunradoši iet līdzi laikmeta garam. Taču – vai programmas veidotāji nepamanīja, ka neveiksmīgi izvēlētajās dejās ar Kārļa Lāča, Katrīnas Dimantas, Ingara Viļuma mūziku muzikālais pavadījums skan modernās aranžijās, laikmetīgi un mūsdienīgi, savukārt horeogrāfijās izmantotās soļu kombinācijas ir tieši tādas pašas kā pirmajā koncertuzveduma sadaļā, kurā stāsts bija par latviešu dejas aizsākumiem? Izņēmums ir vienīgi DA “Daiļrade” repertuāra pērle – Antona Freimana horeografētā “Saule, saule, mēnestiņ”. Lai atainotu latviešu skatuviskās tautas dejas šodienas kopainu, programmā pilnīgi noteikti pietrūka “mūsdienu klasiķa” Agra Daņiļeviča, jauno horeogrāfu Dagmāras Bārbales, Lilijas Liporas, Diānas Gavares vārdu, kuri spilgti iezīmē pašreizējās tendences un novirzienus.

Tāda paša gadījuma rakstura kā deju izvēle man izskatās koncerta dalībnieku izvēle. Parastais variants– ““Liesma” un draugi” šoreiz nederēja. Diezgan skaidrs, kāpēc tika pieaicināta “Daiļrade” – ar idejai ļoti atbilstošām divām dejām, kurām klāt tad tika pievienotas vēl dažas. “Dzīpars” – droši vien kā ilgu gadu kaimiņš un sadarbības partneris, ņemot vērā vadītājas Renātes Lindes atsaucību un gatavību izaicinājumiem. Kāpēc Valmieras “Sadancis” Alises Dzērves-Tāludas vadībā – to grūtāk uzminēt. Diemžēl, pateicoties ansambļu dažādajam tehniskajam līmenim, deju izpildījums bija visai nelīdzsvarots. Prieks, ka TDA “Liesma” atguvis skatuvisko brīvību, pašpārliecību un stila atraisītību. “Daiļrade” – kā vienmēr spoža, tehniskas nepilnības nepieļaujoša, artistiska. “Sadancis” – ar labu skatuvisko stāju, taču dejas rakstura demonstrējumā nedaudz izrādīties gribošs. “Dzīpara” dejotāju sastāvs pašlaik nav savā labākajā attīstības stadijā, dalībnieki vēl tikai pilnveidojas tehniski un skatuviski, tāpēc dejošana  tūlīt pēc slaidajiem “Daiļrades” dejotājiem ansamblim neglaimoja. Tā vien gribējās saņemt dažus puišus aiz ausīm un pastiept tos garumā un iznesībā.

NOTIKUMS bija. EKSPERIMENTU nesagaidīju. Vai bija NEDEJA? Nē, uz skatuves tādas nebija, un pat “nedejojošais” un deju noliedzošais koncerta vadītājs pēc scenārija tika pārliecināts par pretējo. Bija DEJA, bija svaiga doma, vēlme darīt kaut ko citādi, netradicionāli, pašiem sev un skatītājiem interesantāk par “koncertiem parastajiem”. Bija intriga un uzdrīkstēšanās. Un par to pateicība un atzinība TDA “Liesma” vadītājam, horeogrāfam un deju pedagogam Artim Puriņam.

Titulfoto autors: Reinholds Švarcs