Vai dejot ir laime? Par XXII Jaunrades deju konkursa finālu

Elīna Gailīte

25. janvārī Ogres Kultūras centrā 22. reizi notika Jaunrades deju konkurss, kur finālā varēja vērot 19 horeogrāfu 41 deju, ko izdejoja 26 deju ansambļi. Konkursa finālu organizēja Latvijas Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar Ogres novada Kultūras centru. Pirmā kārta notika pagājušā gada izskaņā, kad no vairāk nekā 80 dejām tika atlasīta puse deju, kuras varēja vērot Ogrē.

Braucot vilcienā uz Ogri, domāju kur radies šobrīd dejotāju vidū tik populārais teiciens “Dejot ir laime”? Cik tas ir sens? Daži pavedieni internetā aizveda līdz 2009. gada ziņai par deju studiju “Dzirnas”, un arī pēcāk to vairākkārt teicis horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Droši vien tā arī pamazām tas nosēdies kā stabils izteiciens dejotāju prātos. To dejotāju laimi arī cerēju ieraudzīt Ogrē. Jau vilcienā manīju dejotājus, ar kuriem kādreiz dejots kopā vai kas vienkārši ievēroti citos pasākumos, bet Ogrē jau ik uz soļa nodomāju, ka pretī nācēji noteikti dejo. Šķiet, gan tiem dejotājiem, kuri bija braukuši uzstāties, gan tiem, kuri tikai skatījās, tā nudien bija laime – būt vietā, kur visi ir savējie, no dejotāju kopienas.

Šai kopienai nepieder Arnis, kuru aicināju līdz, jo gribēju zināt, ko par to visu domās kāds, kurš nekad nav dejojis latviešu skatuvisko tautas deju. Par savu pieredzi ar deju viņš stāsta šādi: “1998. gadā es biju septiņus gadus vecs kādas mazpilsētas vidusskolas pirmās klases skolnieks. Mana vecāmamma, uzskatot, ka viņas mazdēlam pēc mācību stundām būtu lietderīgi apmeklēt kādu pulciņu, devās pie skolas tautas deju ansambļa vadītājas, lai noskaidrotu mēģinājumu laikus un vienotos par manu līdzdalību kolektīvā. Tomēr tautas deju ansambļa vadītāja nodomu izgaisināja, jo atteicās pieņemt miesās kuplāku bērneli, kurš varētu “izkrist no sastāva fizisko dotumu trūkuma dēļ”. Lai gan manu pirmo sastapšanos ar deju mākslu un dejošanu ne tuvu nevarētu saukt par veiksmīgu, tomēr tā nekādā veidā nebūtu nosaucama par traumatisku; iespējams, tieši tādēļ, ka dalība tautas deju ansamblī vairāk bija manas vecmammas iecere, nevis paša lēmums, tās nerealizēšanos toreiz uztvēru ar pārsteidzošu vienaldzību.” Šāda veida izbrāķēšana, jo kāds amatiermākslai ir nepareizajā fiziskajā formā, šķiet diezgan muļķīga, īpaši bērnībā. Kā tad izbrāķētie lai tiek pie tās dejas laimes sajūtas?

Skats no Agra Daņiļeviča dejas “Neviens mīļi tā nebrauca”. Foto: Jānis Tilčuks

Konkursa fināla norise bija labi organizēta divās daļās, kur raiti vienu pēc otras nomainīja gan straujākas, gan liriskākas dejas. Iespējams, finālā varēja iekļaut mazāku deju skaitu, jo trīs stundas saglabāt uzmanību uz visām detaļām nav viegli – ne tikai skatītājiem, bet arī žūrijai, ko šogad veidoja Rita Spalva, Gunta Bāliņa, Zita Errsa, Alberts Kivlenieks, Rolands Juraševskis, Santa Laurinoviča un Lāsma Skutāne. Dejas dalītas divās kategorijās – latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares un latviešu skatuviskās dejas, kas veidotas, izmantojot latviešu folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tā elementus. Lai arī skatītājiem netika paziņots, kura no dejām iekļauta kurā kategorijā, bija redzams, ka pirmajā kategorijā iederas mazākā daļa deju. Šķiet, ka tieši to varētu vairāk attīstīt, jo likās, ka, piemēram, Jāņa Purviņa “Deviņdanci” un Ilmāra Dreļa “Balabasku” dejotājiem tiešām patika dejot. Priekšnesumi labi raksturoja tautas dejas būtību, kur perfekcija nav pirmajā vietā, dejas var dejot visi un tās ir daļa no ikdienas un svētkiem. Tā kā latviešu skatuviskā deja balstīta dejotāju entuziasmā, ir svarīgi, lai izpildāmās dejas sagādā viņiem prieku, gandarījumu vai citas emocijas, kas rosinātu vairākas reizes nedēļā veltīt savu brīvo laiku deju mēģinājumiem.

Pārējās dejas varētu dalīt divās grupās. Pirmajā būtu dejas, kas ir labi izveidotas, tās varētu iekļaut savos repertuāros dažādu līmeņu kolektīvi, bet tās ir bez jebkāda jaunpienesuma un nepaliek skatītāja atmiņā. Otrajā – dejas, kurās meklēti neierastāki ceļi. Viens no priekšnesumiem, kas palicis visvairāk prātā, ir Gunas Trukšānes “Bumbulēt!” – patiešām ļoti gudri izdomāta deja. Kā dueta “ZeMe” mūzikā savijas Latviešu folkloras krātuvē glabātais ieraksts ar pavisam mūsdienīgām skaņām, tā arī dejā savijas tradicionālais ar neierasto – tērpos, atribūtos, kustībās. Lieliski parādīts, ka var ar cieņu izturēties pret senāko mantojuma daļu, taču arī ļaut tai mijiedarboties ar šodien aktuālo. Iespējams, ka šī deja nekļūs par daļu no Deju svētku repertuāra, jo varbūt konservatīvākai sabiedrības daļai nešķitīs pieņemama. Bet šādas dejas ir ļoti atsvaidzinošas, un izskatījās, ka dejotājiem patika izpildīt šādu neierastu darbu. Arī Arnis atzinīgi novērtēja jaunā meklējumus, asprātīgo un mūsdienīgo muzikālo pavadījumu, netradicionālo dejas soļu izmantošanu, kā arī kopumā stilīgo dejotāju tērpu un atribūtu izvēli. Priekšnesums patīkami atšķīrās uz citu deju fona un ļāva secināt, ka dejas māksla, tieši tāpat kā mūzika, teātris vai citas mākslas formas, ir mainīga. Arī dejai (tās formā, saturā, mākslinieciskajos risinājumos) ir jāiet līdzi laikam, turklāt tas ir veids, kā patīkami pārsteigt skatītāju.

Jāņa Purviņa dejas “Pinu, pinu vainadziņu” plūdums ritmiski un hipnotizējoši “ievilka” sevī. Šo sajūtu palīdzēja radīt tērpi (katrai dejotājai tas bija atšķirīgs) un ļoti veiksmīgs, savstarpēji papildinošs mūzikas un horeogrāfijas savienojums. Arnis uzsvēra, ka pasākuma laikā bija vairākas reizes, kad dejas dinamiskums un enerģija bija tik spēcīgi, ka radīja vēlmi ne tikai ritmiski sist plaukstas vai šūpot kāju līdzi mūzikas taktij, bet arī celties no krēsla un pievienoties dejotājiem uz skatuves. Pirmo reizi šādas sajūtas pārņēma Jāņa Kalniņa dejas “Kripu, krapu dejā gāju”, bet vēlāk arī Ilmāra Dreļa veidotās dejas “Aulejas klezmers” svinībās. Ogrē sanākušie skatītāji, kas balsoja, iemetot valriekstus attiecīgās dejas burkā, visatzinīgāk novērtēja Reiņa Rešetina “Zem tupeles nedzīvoš’”. Lai arī daļa kustību bija ļoti neierastas, arī man šī deja šķita līksma un labi pārdomāta. Tāpat arī Dagmāras Bārbales dejas ir interesanti vērot, jo tās ir mūsdienīgas, labi nostrādātas, respektē tradīciju un dejotāji bija acīmredzami laimīgi tās izpildīt.

Dažos priekšnesumos pārdomas raisīja mūzikas izvēle – tās dēļ kāda deja asociējās ar Kārļa Ulmaņa autoritārisma laika uzvedumiem, citas savukārt pavadīja sintezatora ritmi kā no grupas “Mazais princis” repertuāra, kas apgrūtināja dejas būtības uztveri, citām dejām piemēroti šķita kantri, regeja vai īru mūzikas ritmi. Tāpat jāpiemin, ka daļa deju bija pārlieku teatrālas. Protams, skatuve to pieļauj, un, iespējams, kādā vienotā deju uzvedumā tas būtu nepieciešams. Bet dejas ideju labi var izprast arī bez baleta vai operas skatuvei raksturīgajām grandiozajām kustībām un mīmikas. 

Skats no Jāņa Ērgļa dejas “Buobu dancis”. Foto: Jānis Tilčuks

Latvijas Nacionālā kultūras centra relīzē teikts, ka Jaunrades deju konkurss “ir labs atskaites punkts, lai iezīmētu situāciju latviešu skatuviskās dejas attīstībā, konstatētu sasniegto, analizētu trūkumus”. Konkursā piedalījās gan jaunie horeogrāfi, gan jau pieredzējuši deju radītāji. Bet mulsināja, ka, piemēram, Jāņa Ērgļa “Uz Daugavas es dzīvoju” dejota jau vismaz no 2016. gada, tāpat arī Jāņa Ērgļa “Boubu dancis” un Taigas Ludboržas deja “Aiz vīriņa laba dzīve”, savukārt Jāņa Purviņa “Pinu, pinu vainadziņu” – jau no 2014. gada. Konkursa nolikumā nekas nav minēts par to, kurā laikā jaunradei būtu jābūt veidotai, tomēr tas, ka deja, iespējams, ar kādām nelielām izmaiņām, bet bijusi kolektīvu repertuāros jau ilgāku laiku, bija pārsteigums. Šķita, ka darbus Jaunrades deju konkursam būtu jārada nesenā laikā un konkursa skatuvei jābūt kā dejas aprobācijas iespējai. Šāda situācija, kad pieredzes bagātākie horeogrāfi dejas var noslīpēt un izmēģināt uz dažādām skatuvēm vairāku gadu garumā, noteikti dod viņiem priekšroku, jo jaunajiem horeogrāfiem gluži vienkārši nav tik ilglaicīgas pieredzes. Iespējams, būtu vērts konkursa nolikumā iekļaut skaidrojumu, kas ietilpst jaunradē un cik senas dejas drīkst pieteikt, jo arī no dažiem dejotājiem dzirdēju neizpratni par to, kāpēc jau zināmas dejas tiek pieteiktas konkursā.

Konkursa rezultāti liecina, ka pieredze uzvarēja, – Agra Daņiļeviča un Jāņa Ērgļa horeogrāfijas ieguva 1. vietu. Ne visam rezultātos var piekrist, bet skaidrs, ka konkursos, īpaši ar mākslas izpausmēm saistītos, jāņem vērā gaumes atšķirības un vērtēšanas kritēriju interpretācija. Tikai laiks un dejotāji rādīs, kura no dejām turpmāk tiks regulāri dejota, bet kura saglabāsies horeogrāfa biogrāfijā kā kārtējais no radītajiem darbiem. Ir vērts reizi gadā aizbraukt uz Jaunrades deju konkursu, lai apskatītu kopainu, jo dejas ir atšķirīgas, tāpat arī deju ansambļi no dažādām Latvijas vietām, un ir ērti radīt savu skatījumu uz skatuves deju kā mākslas veidu. Ir lieliski redzēt dejotājus, kuri ir laimīgi. Tikai nedaudzi dejotāji, kas kāpa uz konkursa skatuves, smaidīja nereti ierasto dežūrsmaidu, bet lielākā daļa patiešām iemiesoja sākumā pieminēto “Dejot ir laime!”, ko arī sagaidīju. Noslēgumā Arnis teica, ka ir patīkami pārsteigts par redzēto. Un tas, manuprāt, ir svarīgi, ka arī ar deju nesaistītajiem skatītājiem ir interese par to, kā attīstās šis mākslas veids, un arī viņi spēj izbaudīt trīs stundu garu pasākumu.


Paldies Arnim Strazdiņam par atvērtību dejai un reflektēšanu par to!


Titulfoto: skats no Jāņa Ērgļa dejas “Uz Daugavas es dzīvoju”, fotogrāfs Jānis Tilčuks

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.