15. marta pēcpusdienā nesteidzīgi mēroju ceļu pa Rīgas ielu uz laikmetīgās mākslas telpu “Kurtuve”, kurā kopš 2025. gada, līdztekus citiem mākslas notikumiem, iemājojusi arī Dejas māja, nodrošinot Valmierā regulāru laikmetīgās dejas piedāvājumu. Pagriežoties uz Ziemeļu ielu, manu uzmanību pievērš svinīgi tērpušos cilvēku plūsma, ar ziediem rokās. Zinot, ka dodos uz laikmetīgās dejas izrādi un šim žanram nereti pārmet nespēju piesaistīt publiku, skatītāju daudzums iepriecina.

Pirmizrādi “Kurtuvē” piedzīvo Leldes Feldmanes darbs “Trauslais spēks”. Lelde ir profesionāla laikmetīgās dejas horeogrāfe, laikmetīgā cirka māksliniece – akrobāte un pole dance jeb stieņa dejas dejotāja. Ilgus gadus Lelde ir strādājusi cirkā, ārpus Latvijas. Abu disciplīnu – cirka un laikmetīgās dejas – izmantošana jaunajā izrādē, protams, intriģē, jo starpdisciplināras satikšanās ļauj paplašināt žanra robežas un meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus vēstījuma nodošanā.

Pēdējos divos gados Latvijas laikmetīgās dejas vidē ir tapušas vairākas izrādes, kurās apvienotas dejas un cirka disciplīnas. To skaitā arī Dejas balvu ieguvusī Alises Bokalderes un kolektīva “Art for Rainy Days” izrāde “Spirāle”, Eiropas dejas platformas “Aerowaves” 2025. gada izrāžu izlasē iekļautā Artūra Nīgaļa izrāde “Silueta burti”, dejas apvienības “LDM5” izrāde-pastaiga “Laika nospiedumi”. Šīgada jūlijā pirmizrāde gaidāma arī Ievas Gaurilčikaites-Santas izrādei “Sugmija”, kuras kustību materiālu ietekmējusi pole dance tehnikas apgūšana un integrēšana laikmetīgās mākslas valodā. Arī institucionāli kopš pilotprojekta “Dejas māja Rīgas cirkā” uzsākšanas 2026. gadā abas mākslas formas Latvijā nu dzīvo zem viena jumta un īsteno sadarbību, kas citās Eiropas valstīs tiek praktizēta jau ilgstoši.

Valmiera ir Leldes Feldmanes dzimtā pilsēta, tāpēc pilnībā pamatota ir izvēle personīgā pieredzē balstītu darbu, kura tapšanu rosinājusi saikne ar ģimeni, pirmizrādīt tieši “Kurtuvē”. Tādējādi “Trauslā spēka” pirmizrādes taimings liek domāt par atbilstošu apstākļu nozīmi mākslas darba potenciālā satikt skatītāju.

Sajūtu līmenī šķiet, ka liela daļa skatītāju zālē ir tieši Leldes dēļ. To pierāda puķu klēpis viņas rokās izrādes noslēgumā, ieskaujot spēcīgi slaido augumu daudzkrāsainā ziedu korsetē. Aizkustina kopienas atbalsts, kas kļūst par neplānotu ievadu arī izrādē izskanējušajām tēmām.

Sākums

Dziestot gaismai skatītāju zonā, uz skatuves stājas izrādes autore un izpildītāja. Noteiktā ritmā un balss tonī viņa sāk stāstīt epizodes no savas dzīves. Teksts skar tieši. Viņas caururbjošais skatiens man neļauj paslēpties skatītāju krēslā, bet gan izraisa tūlītēju līdzpārdzīvojumu.Lelde stāsta par muskuļu sāpēm, pie kurām ir pieradusi, arī par omes stiprajām un ilgstošajām galvassāpēm, pie kurām bija pieradusi viņa. Izskan izrādes tēma – klusās pieredzes, par kurām reti tiek runāts, bet kas ir būtiska daļa no cilvēku ikdienas rutīnas. Kad Lelde piemin omes insultu, šis stāsts atbalsojas arī manī. Uz mirkli atmiņas aizved uz Stradiņa slimnīcas palātu, kurā, turot manas vecmammas nekustīgā ķermeņa plaukstu, es ik pa laikam sajutu muskuļu saraušanos. Kustību refleksi modināja cerību, ka vecmammas apziņa vēl fiksē manu klātbūtni, kaut nekas cits par to neliecināja.

“Izrāde “Trauslais spēks” ir dziedniecisks darbs par apzinātu līdzcietības spēku — rūpēm, atbildības uzņemšanos un sevis veltīšanu otram,” lasāms publicitātes materiālos. Gan izrādes apraksts, gan saruna pēc tās apliecina, ka skatuves darbs ir personīgās pieredzes iedvesmots, komunicējot aprūpes rutīnas atstātos nospiedumus ķermenī. Darba ideja un nepieciešamība tapt augusi pakāpeniski, četru gadu garumā, kad Lelde kopā ar mammu aprūpēja omi, kura pati to vairs nespēja. Pieņemu, ka laiks kopā ar sev tuvu cilvēku, kurš zaudējis iespējas pārvaldīt savu ķermeni, īpaši eksistenciāls var būt dejotājai, kurai augums ir darba instruments. Izrādes nosaukumu veido tradicionāli par pretējām uztvertas sajūtas, tāpēc es sāku domāt par spēka trauslumu un otrādi, tātad – arī par redzamā neredzamo pusi, ko bieži rada sajūtas un iekšēja pieredze.

Izrādes realitāte

Pēc tekstuālā ievada Lelde joprojām veras auditorijā, bet vairs nerunā. Viņas skatiens turpina būt spēcīgs, bet klātbūtne nomainās no tiešas uz nenoteiktāku, veidojot pāreju uz nākamo darbību. No dažādām telpas pusēm uz skatuves centru lēniem soļiem sāk plūst četras dejotājas – Beāte Ēķe, Elizabete Ļaksa, Niola Ose un Leonilla Upeniece. Tērptas vienādos gaišos kostīmos, kuros saskatu asociācijas gan ar austrumu cīņu, gan medicīnas personāla ietērpu, astoņas rokas un četri augumi ir gatavībā notvert Leldes kritienu. Cikliskumu iezīmējošā trajektorijā pa apli dejotājas satver cita citas augumu, pietur, pārceļ un pārvieto.

Lelde atļauj savu ķermeni nest, idejas līmenī aicinot domāt par nespēku, bet viņas augums pauž labi pārvaldītu kustību kontroli. Arī ritmiski šī aina funkcionē kā ieeļļots mehānisms, apliecinot atbalsta sistēmas nepieciešamību kustības virzībai uz priekšu.

Dejotāju attiecības – soliste un ansamblis –, pieteiktas jau sākumā, tiek saglabātas visas izrādes garumā. Izrāde bija iecerēta un tika veidota kā duets, bet dažādu apstākļu sakritības rezultātā gala versijā uz skatuves ir piecas dejotājas. Es varētu tam nepievērst uzmanību, ja vien ne acīmredzamā atšķirība Leldes un pārējo dejotāju skatuves klātbūtnē un nemainīgais lomu sadalījums izrādes dramaturģijā. Pieaicinātajām dejotājām, darbojoties kā vienotam, bet funkcionālam organismam, pārsvarā ir centrālo darbības līniju atbalstoša loma. Laikmetīgajā dejā personības faktors izrādes veidošanā ir būtisks, tāpēc izvēle īstenot tik praktisku attiecību modeli rada jautājumu, vai tas ir bijis apzināts lēmums vai tomēr kompromiss cīņā ar pieejamajām iespējām un apstākļiem, kas nešaubīgi ietekmē jebkuru jaunrades procesu. Rakstot šo tekstu, es daudz prātoju par laiku un to, kā ilgums, ko pavadām ar savu tuvinieku, rutīnu, dejotājiem, izrādes tēmu un materiālu, maina gan zināšanas, gan pašu procesu. Saistībā tieši ar dejotāju lomu izrādē sliecos domāt, ka ilgāks laiks kopā ļautu atklāt vēl cita veida krāsas esošajā attiecību struktūrā.

Nekustīga ķermeņa pieredze

Izrādes ievada tekstā izskan frāze, ka ķermenis, kurš zaudējis kustības spēju, ir ārkārtīgi smags. Uzņemt otra cilvēka ķermeņa svaru dejotājiem ir pazīstama darbība. Prakses ceļā tiek atklāts, kā ir vieglāk balstīt otra ķermeni, kā palīdzēt tam, kurš nes, ceļ vai pārvieto cita augumu. Izdarīt veikli, viegli, skaisti ir tāda kā dejas mantra, īpaši dejotājiem zināma kvalitātes mēraukla. Atšķirīga eksistenciālā dimensija, svara izjušana un iespējas rodas mirklī, kad otrs tev vairs nepalīdz, – kad atslābis cilvēka augums guļ nekustīgs, atklājot pilnīgu ķermeņa smagumu. Esmu divas reizes skatuves realitātē pārvietojusiatslābušus kolēģu augumus – pirms daudziem gadiem Ilzes Zīriņas izrādē “Smaragda pilsēta” un nesenākā pagātnē izrādē “Iekšas”, ko veidoja horeogrāfe Rūta Pūce. Pēdējā minētajā ir aina, kurā man uz telpas centru bija jāvirza trīs dejotājas, kas nekustīgas gulēja uz skatuves dēļiem. Es atradu veidus, kā to izdarīt, bet pārsvarā – palīdzot ar visu savu ķermeni. Dalot svaru ar grīdu, es spēju kolēģes vilkt, stumt, velt. Jau desmit minūtes šādas interakcijas mani ļoti nogurdināja. Iemācījos, ka, lai pārvietotu nekustīgu cilvēka ķermeni, ir jāiesaista katrs sava auguma muskulītis, arī griba un vēl kāds vārdā nenosaucams spēks, kurš palīdz turpināt, jo, domājot tikai par fizisko realitāti, padošanās var iestāties ļoti drīz.

Izrādē “Trauslais spēks” ķermeņa fiziskās varēšanas un nevarēšanas robeža netiek pētīta kā kustību kvalitāte. Tomēr ideja par ķermeņa nekustīgumu tiek atklāta ainā, kurā četri jaunāko dejotāju augumi, sasēdušies cieši līdzās, veido lielu klēpi, kurā apvelt un uz mirkli apņemt Leldes augumu. Astoņas rokas sinhronā ātrumā attīsta nelielu glāsta deju. Skanot slavenai operas ārijai (nevaru gan minēt precīzāk, jo izrādes programmiņā nav norādīti mūzikas autori), rūpes un maigumu atspoguļojošās rokas tur, pārveļ, noglāsta Leldes uz mirkli nekustīgo ķermeni. Dejotāju izpildījums ir viegls un harmonisks. Es ideju nolasu ar prātu, jo kustības izteiksme šajā pieredzē klātesošo smagumu nepauž. Opera fonā veido liriski dramatisku noskaņu. Ārijas mājās esot klausījies Leldes omes vīrs. Prātoju – vai tas ir iemesls, kāpēc šajā ainā skan operas fragments? Vai arī tas ir mēģinājums piešķirt pārpasaulīgu nozīmi līdz kaulam ķermeniskai un fiziski smagai darbībai?

Dziedināšana

Jau izrādes sākumā skatuves vidū atrodas pilons vai, kā teikts izrādes aprakstā, “axis mundi – pasaules ass, kas vienlaikus ir gan balsts, gan izaicinājums, aicinot izpildītājas izzināt līdzsvaru starp spēku un trauslumu, starp sevi un otru”. Šis ir objekts, ko Lelde pazīst ļoti labi, jo milzīgs daudzums stundu ir pavadīts, trenējoties un radot ilūziju, ka cilvēka ķermenis ir spējīgs lidot un levitēt – tātad tikt pakļauts citiem gravitācijas noteikumiem. Izrādes pirmajā daļā šis priekšmets kalpo kā telpas centrs, ap kuru cirkulē lielākā daļa izrādes kustību. Otrajā daļā skatītāji beidzot sagaida arī pole dejotājas iznācienu un mijiedarbi ar pilonu, kas pārsvarā izraisa apbrīnu par dejotājas spējām. Smeldzošie muskuļi ir klusi un strādīgi, un skatītāji var izbaudīt Leldes ķermeņa veidotās vertikālajai asij perpendikulārās figūras, kas mudina domāt par fiziskā un gara spēka kvintesenci. No citas dejas kolēģes Ievas Gaurilčikaites-Santas, kura jau otro gadu nodarbojas ar pole dance un arī to izmanto savā mākslinieciskajā izpētē, uzzinu – ja dejotājam uz ķermeņa nav zilumu, tad profesionālo prasmju līmenis ir augsts un ķermenis pie metāla stieņa nospiedumiem ir pieradis jau tādā līmenī, ka zilumi vairs nerodas. Uz Leldes ķermeņa zilumus neredzu, tāpēc levitējošie perpendikuli man jo vairāk apliecina spēku. Trauslumu piedomāju pati, zinot, ka tas nav viegli – iet cauri fiziski smagai rutīnai dienu no dienas, uzturot sevi formā un atrodot motivāciju turpināt.

Izrādes noslēgumā pilons attaisno axis mundi lomu, jo mākslinieciski tas izveidojas par centru, uz kuru saplūst visi uz skatuves redzamie augumi un, turot cits cita svaru, izaug par dzīvības (ģimenes?) koka stumbru vai cilvēku pauguru, kura virsotnē uzrāpjas Lelde. Mērķtiecīgā saiknē ar gaismas avotu, kas spīd virs izrādes autores galvas, šī cilvēku figūra uz mirkli iezīmē dramatisku ainu, kura liek domāt par garīgo spēku, kas ir klātesošs gan fiziski izaicinošās praksēs, gan dzīvojot ar sāpju un zaudējuma pieredzi. Izrāde noslēdzas negaidīti un pēkšņi, it kā atgādinot, ka mirklis, kurā esam, var tikt pārtraukts acumirklīgi. Izrādes kopējā attīstībā pēkšņums, ar kādu tā beidzas, pārsteidz. Visas darbības līdz pilonam šķita kā virzība uz izvērsumu, kurā cerēju, ka autore atklās kaut ko sev zināmu un būtisku par dziļo pārdzīvojumu, kas lika tapt šai izrādei. Pārņem sajūta, ka vēstījums ir palicis tādā kā pusvārdā (puslaikā?).

Epilogs

Tā kā šo tekstu es pati rakstīju gandrīz četrus mēnešus, tad zinu, kā ikdiena ietekmē ieceri un galarezultātu – kā to maina laiks, domāšana par tēmu, refleksija, sarunas ar redaktori, arī laika trūkums un solījuma, paškritikas un mūžīgo pretrunu spiediens manā galvā. Paldies Leldei par izvēli veidot izrādi par sensitīvu un iekšēju tēmu, aktualizējot rūpju un atbalsta nozīmi mūsu ikdienā. Pieļauju, ka daudz kas no šeit rakstītā nav vairs par pašu izrādi, bet gan par jautājumiem un pārdomām, ko tā izraisījusi. Formālu novērtējumu, vadoties pēc recenzijas metodikas, rakstīt šī teksta beigās šķita nepareizi. Es nevaru izslēgt sajūtu, ka esmu tāda pat daļa no mākslinieku kopienas kā izrādes autore un dejotājas un ka man rūp, kā šis darbs tiks uztverts. Kādu domu vai viedokli tas veidos citiem? Varbūt šķitīs bezjēdzīgs? Jūtu, ka vajadzība būt godīgai un par atskaites punktu izmantot sevi ir mans trauslais spēks, pat ja šī epiloga pievienošana pārējam tekstam nav līdz galam saprotama. Ko gan par to uzrakstītu kāds cits apskatnieks?

Titulfoto: Skats no izrādes “Trauslais spēks”. Foto: Arvis Ertmanis

*Agnese Bordjukova ir laikmetīgās dejas māksliniece, pasniedzēja un biedrības “Horeogrāfu asociācija” vadītāja.