Uzdrīkstēšanās un profesionalitāte vienlaicīgi. Par izrādi “Atgriešanās”

20/11/2015

Laura Bokiša

Monumentālās VEF kultūras pils smagās durvis, gaiteņi, arkas, kāpnes veda skatītājus līdz drēgnai, bet īpašai vietai, kur tovakar, 16. novembrī, tika izstāstīts stāsts. Vajadzētu pieminēt, ka šis stāsts – iestudējums –  jau noticis arī iepriekš, piedzīvojis pirmizrādi šī gada 2. jūnijā un tiks stāstīts arī turpmāk, taču tovakar, sēžot zāle, likās, ka tas norit tieši un tikai tagad. Un arī, ja zāle būtu tukša, stāsts tāpat tovakar tiktu stāstīts, jo viņiem vienkārši bija ko teikt.

Stāstu stāstīja viņi – dejotāji, mūziķi, personības, vīrieši un sievietes, kuru skatiens ir stingrs, kuru ķermeņi ir paklausīgi, kuri izdzīvo un jūt patiesi. Viņi ir stipri un ievainojami, strauji un pieklusināti, viņi ir tie, kas tovakar bija atnākuši stāstīt stāstu par sevi. Šoreiz grūti runāt par dejotājiem un mūziķiem atsevišķi. Par mūziķiem, kas spēlē, lai dejotu? Nē, tovakar stāstītāji bija visi.

Sen nebiju redzējusi nevienu dejas iestudējumu, tādēļ izrādes sākumā, skatītāju acīs iespīdinātais, prožektors mani nobiedēja, taču vienlaikus pavēlēja: “Skatītāj, atjēdzies, domā!” Biju jau piemirsusi, cik personīgi var uzrunāt deja, cik skaļi tā var izaicināt uz iekšēju sarunu, cik daudz jautājumus atstāt bez atbildēm. Laikam nekad nevarēšu  atbrīvoties no vēlmes saprast, kas notiek, ko man grib pateikt autors. Vismaz man tā ir pirmā reakcija dejas izrādēs, taču jāmācās un vēlreiz jāmācās redzēto laist caur sevi. Pašai savu stāstu nolasīt, pašai sadzirdēt, ko tā sieviete pateica vīrietim, ka viņš tika tā sagrauts, saniknots, iznīcināts. Varu mēģināt uzminēt, bet varu arī vienkārši pieņemt, ka tāpat neielīdīšu katra dejotāja galvā un tāpat vēstījums radīsies tikai manī pašā, ir tikai jāļaujas. Vai es tovakar redzēju šaubas, zaudētu uzticēšanos, iznīcinošu kaisli, padošanos, atgriešanos vai piedošanu – tas nav izšķiroši, jo viss ir būtiski.

Bet tāpat vien skatītāja emocionālo atdevi izsaukt nevar. Ir jābūt virknei elementu, kas iedarbina skatītāja domāšanu. Tovakar strādāja trīs maģiski spēki – “Dejas anatomijas” izpildījums un ideja, “Kaktiņš un Stūrītis” muzikālais saviļņojums un noskaņa, un VEF Kultūras pils plašā un skaudrā vide. Tā bija bauda – savām acīm redzēt, kā šie trīs elementi strādā par labu cits citam. Skatuves plašums un vides vieglā sentimentalitāte izaicināja dejotāju varēšanu – spēju piepildīt telpu ar kustību un emociju amplitūdu. Turklāt arī “Kaktiņš un Stūrītis” instrumentālais skanējums tovakar bija tik spēcīgs un nobriedis, ka lēni, bet pamatīgi caurvija gan dejotāju ķermeņus, ēkas sienas, vibrējošo gaisu, gan skatītāju nosalušās plaukstas.

Tēmas meklējumos var atsaukties uz sengrieķu mītu par Orfeju un Eiridīki, taču nenoliedzami iestudējuma centrā bija stāsts par vīrieti un sievieti, par vienkāršiem cilvēkiem mums apkārt un par mums pašiem. Stāsts, kas nekad nebeidzas, stāsts, ar kuru jebkurš var identificēties, kurš vienmēr sāksies vai beigsies ar empātiju. Varbūt tieši šīs tēmas dēļ, izrāde nebija grūti uztverama. Tai bija ievērojams emocionālais slogs, taču tā bija atvērta. Ne velti man bija sajūta, ka es būtu uzklausījusi kādu daļu no katra dejotāja dzīvesstāsta. Tā ir uzdrīkstēšanās un profesionalitāte vienlaicīgi.

Izrāde “Atgriešanās” ir pierādījums latviešu horeogrāfu meistarībai, tam, ka deja kā skatuves mākslas forma var būt stāstoši spilgta un, tam, ka, apvienojoties īstajiem elementiem, top izrādes, kas iezogas ne tikai teātra gada balvas “Spēlmaņu nakts 2014/2015” nominantu sarakstos, bet arī skatītāju sirdīs.

Foto: Inga Plūme

 

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.