Uz tilta nav taisnvirziena ceļa. Recenzija par Agates Bankavas darbu “Karte”

28/07/2020

Raimonds Ķirķis

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Agates Bankavas darbs “Karte” skatāms šeit.

Kad mums atklājas Agates saulē savilktā seja (spriežot pēc ēnas un gaismas toņa, ir aptuveni pulksten 10.00/11.00 no rīta, ), tikko pār Zunda kanāla tiltu ir sācis doties skrējējs, un velosipēdists ir uzmetis skatu pa labi pie nesen iepretim Latvijas Bankai izveidotās gājēju pārejas Vanšu tilta pakājē. Ja vien viņi nav labi maskējušies aktieri bez paģirām, visdrīzāk, brīvdienas rītā (par to liecina satiksmes plānums), šo trīs subjektu neizbēgamā, bet vienlaikus nejaušā krustošanās uzrāda tos sociālos un politiskos uzplaiksnījumus, kurus Agate jau dažas sekundes vēlāk piesaka ar balsi. Bet skatītājs to vēl nezina, tās ir tikai fiktīvas personas, viņš atrodas viens ar Agati, kuras skatiens emancipē. 

Iepretim tikko kā pavērtajām lūpām dūri savelkošais žests ir visupirms personiskā pieteikums līdzās plašajām publiskās vides norisēm, kas patlaban vēl risinās atrauti no Agates. Ikviens, kurš kādreiz ir pateicis ko nepiedienīgu, uzreiz saskatīs pašcenzējošo elementu, kas neizbēgami saistīts ar super ego. Tā klātbūtne nudien nogurdina un savelk sprandu tiktāl, ka pašcieņa pieprasa aktīvu darbību, nevis pasīvu pakļaušanos. Šī mērķa sasniegšanai liegās rūpēs Agate veltī tālāko darbību.

Kamerai atkāpjoties sinhronizācijā ar Agates apņēmības pilno nepieciešamību nokratīt stingumu, kas impulsu gūst no kāda steidzīgāka auto,  tiek nodibināts sabiedriskais plāns, pilsēta un atrašanās vieta tajā kļūst identificējama, un Agate veic tikpat kā instruktāžai, bērnus apmācošai darbībai līdzīgas kustības, kas dažbrīd svārstās starp sakrālām un profānām  (dažādām nācijām piederošām) nozīmēm apveltītu žestu stilizācijām.  Te “Karte” kļūst par intervenci, kur nozīmīgs ir ne tikai ķermenis, bet arī tā ģeogrāfiskais novietojums – vienā no sarežģītāk manevrējamiem mezglpunktiem Rīgas kājāmgājējiem un velosipēdistiem. Ja arī ir pārvarētas bailes par šķietami brūkošo tiltu, tā šķērsošana ir robežstāvoklis, kurā Agate labprāt uzkavējas.

Kamerai lēnīgi, bet precīzi ieņemot “Karti” viscaur noslēdzošo kadru, tiek atklāts saules diskam līdzīgais spogulis – tas organizē sabiedrisko redzi uz Vanšu tilta. “Kartē” tas spoguļo ne tik vien Agates “brīvība, brālība, vienlīdzība”, bet arī sniedz viņai plašāku redzes leņķi, apvārsni, aiz kura un kurā norisinās pilsētvides daudzība — viņas programmatiskie čuksti aizkadrā. Vienlaikus šis spogulis un uz tā liktais kompozicionālais uzsvars ir būtisks papildžests jau tā bagātajā identitāti konstruējošajā izteiksmes līdzekļu klāstā, kas gana bieži citviet aprobēti. Lūk, cik triumfāli Agate tā priekšā ir pacēlusi roku, cieņpilni atturoties to uzlūkot sejā!

Sagaidot visnežēlīgāko mirkli, tieši to, kurā viņa neganti var mesties virsū skrējējam, kuru, šķiet, par briestošo situāciju brīdināja jau pirms laika redzamais operators, Agate izklupienos sevi iznes ārpus spoguļa tiešas uzmanības un pārceļ sevi tā perifērajā redzē. Jau atkal, šķiet, impulsu devis ārpasaulīgs kairinātājs. Ir notikusi sadursme, personiskais guvis pilnīgu līdzdalību sociālajā, iespējams, vienā no neadekvātākajiem veidiem, kāds ir atzīstams. 

Visbeidzot, atrodoties pustupus, Agates skatiens, kas patveras kaut kur uz Zinātņu akadēmijas tvirtās Staļina tortes glazūras, lai jau pēc brīža attālināti, bet stingri ieskatītos mūsos, paģēr atbildību un kopību. Tas nav apmierinātas mākslinieces skatiens, ko viņa veltī skatītājam, lai iegūtu savstarpēju atzīšanu, bet gan sociāli intīms lūgums, aicinājums, pieprasījums: es beidzot kļūstu līdzdalīgs. Riteņbraucējs nejauši izbrauc labirintu starp tilta balstu, Agati un operatoru, atradis tālāko ceļu. Titri.

Raimonds Ķirķis (1997) – dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis. Studējis kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā un strādā Raiņa un Aspazijas mājā. Tulkojis Vistana Hjū Odena, T. S. Eliota, Sohrāba Sepehrī, Forūgas Farohzādas un citu dzejnieku darbus. Viens no septiņiem dzejniekiem, kura teksti iekļauti Valtera Dakšas izdotajā un Arta Ostupa sastādītajā jauno dzejnieku antoloģijā “Kā pārvarēt niezi galvaskausā”. Vadījis literatūras raidījumu “Bron-Hīts” radio NABA. 2019. gadā saņēmis Normunda Naumaņa Gada balvas 2018 Jaunā kritiķa veicināšanas godalgu. 2019. gada nogalē iznācis viņa debijas krājums “Kartes”.

Attēls: ekrānšāviņš no video

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.