Dita Jonīte

Aprīļa sākumā uz vērienīgu sadejošanu aicināja koncerts “Deju pavasaris”. Teju 500 dejotāju no spēcīgākajiem jeb A grupas ansambļiem, kā arī jauniešu un vidējās paaudzes kolektīviem ar koncertu Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa mākslinieciskā vadībā Ķīpsalas izstāžu centra hallē pulcēja ap 1500 skatītāju. Šī bija pirmā lielākā pulcēšanās telpās pēc epidemioloģisko ierobežojumu atcelšanas, tāpēc sajūtas bija teju sirreālas. Īpaši koncerta sākuma daļa ar virkni deju, kas tiek gatavotas nākamā gada Deju svētku uzvedumam, radīja gan pacilātības, gan aizraujošas enerģijas piepildītu atmosfēru. Šķita, ka dejotāji tik ļoti noilgojušies pēc uzstāšanās un izdejošanās, ka tas bija jūtams līdz pat skatītāju pēdējām rindām.

Koncerts tika atklāts ar padomju laikmeta klasiku “Es mācēju danci vest” (horeogrāfs Uldis Žagata), dejai sekoja klusuma brīdis, godinot bojā gājušos Ukrainas varoņus. Varētu teikt, ka iepriekšējā teikumā ir pārāk liels ideoloģiskais saspīlējums. Taču tāds jau rodams katrā no mums, kas dzimuši un auguši vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. No vienas puses, spējam novērtēt skatuviskās tautas dejas stila briljanto slīpējumu, kas veikts vairāku gadu desmitu garumā, taču, no otras puses, grūti neasociēt dresētu dejotāju simtus ar totalitāru režīmu iemīļotām kultūras un armijas parādēm. Īpaši deju svētku laikā lielajos stadionos, kur dejotājiem jāierakstās disciplinētās līnijās, krustos, vijās un apļos. Arī šajā koncertā, atklāšanas dejā satiekoties “Vektora”, “Teiksmas”, “Līgo”, “Lielupes” un “Danča” dejotājiem, dzīvi pulsējošā un enerģiskā apļu kustība manī izsauca baudpilnas skudriņas, vienlaikus atceroties, ka citā brīdī ļaunas varas šo efektu var izmantot pret mums. Robeža starp vienādību (armijas kārtībā) un vienotību (pozitīvi emocionālajā kultūrpieredzē) vienmēr atkarīga no ģeopolitiskā konteksta. Cik labi, ka mēs pagaidām to piedzīvojam tikai tīram priekam un caur šo vienotību stiprinām pārliecību, ka, arī savu zemi aizstāvot, būsim tik disciplinēti un vienoti.

Visa koncerta garumā enerģijas spriedzi gan neizdevās noturēt, un ik pa laikam aizdomājos arī vispārīgi par šo mūsu kultūras fenomenu – skatuvisko tautas deju, kam ar autentisku tradicionālo kultūru vairs tikai attāls sakars, tomēr ikdienā joprojām to saucam par tautas dejām. No divarpus stundu garā koncerta varbūt arī muļķīgi gaidīt nepārejoši spriegu enerģiju. Acīmredzot šoreiz šeit visi bija pulcējušies tāpēc, ka vienkārši nevar nedejot un jāizmanto katra iespēja uzstāties. Aprīli Dance.lv kalendārā redzams, ka tieši skatuviskās tautas dejas kolektīvu notikumi savā starpā burtiski drūzmējas. Tātad visi grib sevi parādīt, un “Deju pavasaris” kopējo panorāmu izpleta vēl jaudīgāku. Dažādi kolektīvi – no A grupas līdz jauniešiem un vidējai paaudzei (līdzās jau iepriekš minētajiem koncertā piedalījās arī “Rotaļa”, “Vizbulīte” un “Imanta”); visādas dejas – gan no gaidāmo svētku repertuāra, gan jaunas oriģinālhoreogrāfijas; mūzika – kāda nu katrai dejai piederīga. Kopumā gan tas radīja īsti raiba deķa iespaidu.

Deju numurus saistīt bija uzticēts koncerta vadītājam Oskaram Zaļkalniņam, kurš par katru kolektīvu mēģināja pateikt kaut ko raksturojošu. Skatuviskās dejas burbulī neiesvaidītam skatītājam teksti varēja izklausīties formāli un neobligāti. Tā vietā būtu gribējies dzirdēt komentārus, vai konkrētās dejas ir no svētku repertuāra vai no jauna tapušas horeogrāfijas, kāpēc koncertā tiek dejota tieši šī vai cita deja un kāpēc tas vai cits kolektīvs te aicināts uzstāties? Šajā reizē starp dejām runāto droši varētu izmantot arī visos nākamajos koncertos, jo ar reālo tagadni tekstiem nebija nekādas sasaistes. Vai tiešām amatieri dzīvo tikai savā burbulī, tā teikt, #gribudejot un viss? Bet publika bija patiešām atsaucīga – priecīgi plaudēja gan pēc dejām, gan dažkārt arī danču ritmam līdzi. Pa starpām gan manīju arī dažus ļoti sagurušus vērotājus, kas nepakautrējās pat saldi pasnaust. Objektīvi šis koncerts noteikti bija par garu. Taču – ja jau tiek dota skatuve, tad laikam dejot grib visi, kurus uzaicina, un visu, ko māk.

Spēks, rotaļīgs vieglums, liriskums un joki caurauda visu koncerta programmu. Dagmāras Bārbales veidotajās dejās īpaši ievēroju roku horeogrāfiju, kas bija tik svarīga arī multimediālajā izrādē “Latvju zīmēs rotāties” uz kino ekrāna. Ieinteresēja Diānas Gavares nosvērtais rokraksts – trīs viņas dejas bija saliktas līdzās, dodot iespēju pamanīt tieši viņas oriģinālo dejas izjūtu. Kopā ar publiku priecīgi atsaucos jestrajām Taigas Ludboržas (“Lecamdancis”) un Baibas Ķesteres (“Es meitiņa, jumpraviņa”) horeogrāfijām. Turklāt, Baibas Ķesteres dejā vērojot čigānu ugunīgo temperamentu, aizdomājos – ja nākamajos svētkos kaut kur nepavīdēs arī ukraiņu dejas, būšu ļoti vīlusies. Šķiet tikai normāli, ja mūsu skatuviskās tautas dejas kolektīvi iestudētu arī citu Latvijā dzīvojošu mazākumtautību dejas… Savukārt Jāņa Ērgļa deja “Sasatiku puisīti” un un Jāņa Purviņa deja “Klip kanniņa” ļāva aizfantazēties par skatuviskās tautas dejas iespējamo virzienu prom no obligātajām astoņu, divpadsmit un cik tur vēl obligāto pāru dejām. Lai var dejot visi, kas grib un jūtas piederīgi konkrētajam kolektīvam. Jo īpaši tajās amatierdeju kopās, kur svarīgāk par ietikšanu kādā no kvalitātes kategorijām ir kopā būt un dejot. Tāpat ar aizrautību tika dejotas vairākas raksturdejas, kurās redzot konkrēti izstāstītu stāstu, arī es kā skatītāja saprotu, kāpēc viņi dejo un kāpēc tieši tā (piemēram, deja “Vilks”, horeogrāfs Dāvis Ērglis).

Savukārt, sekojot dažādās mūzikas izvēlēm, gribas izcelt tos priekšnesumus, kuros teju fiziski jūtama kustības un mūzikas saskaņotība, piemēram, jau minēto zelta fonda deju “Es mācēju danci vest”, kā arī Dagmāras Bārbales un Mārtiņa Miļevska sadarbību. Taču pilnā koncertbilde (jeb koncertskaņa) šoreiz bija viss, ko tik var iedomāties, – šlāgeri, padomju estrāde, tradicionālās mūzikas apdares un mūsdienīga folkmūzika. Un vismaz pāris priekšnesumos šķita – ja nākamajā koncertā nomainītu mūziku, neviens nepamanītu. Piemēram, Jāņa Purviņa dejā “Es izkūlu rudzu riju” horeogrāfija un Raimonda Paula mūzika (džeza manierē stilizētais “tautiskums”), šķiet, īsti nav sapratušās.

Mazu kultūršoku koncertā piedzīvoju, ieraugot “Danča” meiteņu mākslīgās bizes. Vai tā ir nostalģija pēc aizgājušiem laikiem? Paaudze, kas bija pie tām pieradināta, vairs nedejo, vai arī dejojot liek aubītes vai citas galvas segas. Tomēr tieši šis gadījums izskatījās komiski – piepīt sintētiskos matus un vēl piespraust pie muguras, lai netraucē dejot… Kāpēc?

Jau kuro gadu desmitu var tikai priecāties par Viestura Tīles un BT1 Music neatslābstošo entuziasmu, regulāri Ķīpsalas halli atvēlot dejotājiem. Šīs telpas dejai un mākslai gan nav īsti piemērotas, tāpēc turpināsim cerēt uz jauno koncertzāli Rīgā. Savukārt, domājot jau par koncertiem brīvdabā, intriģē, kā sapņi piepildīsies projekta “Dziesma dejo. Deja skan” entuziastiem Mežaparka estrādē. Gribas ticēt, ka tur deja skanēs daudz labāk, nekā jebkurā, pat viskvalitatīvākajā, stadionā. Bet tikmēr atliek ķert kolektīvu koncertus pa dažādiem kultūras namiem un pilīm – sekojiet Dance.lv notikumu kalendāram!

Attēls: skats no koncerta, foto Kaspars Andersons.