Tuvojoties Dejas dienai, atcerējos par Dejas nakti

24/04/2015

Elīna Gailīte*

Berlīne, Pankes upes krasts. 2014. gada 18. un 19. jūlijs. 35oC, saulē – vēl vairāk.

Apmēram mēnesi pirms 8. Berlīnes Dejas nakts augustā, kas realitātē ir nevis nakts, bet četras dienas, notika diskusija par gaidāmo pasākumu. Astotajā reizē rīkotāji lika uzsvaru uz deju, kura saistīta ar folkloru. Galvenais, ko apsprieda, bija tradicionālās dejas izpratne mūsdienās, kur tradicionālajā dejā parādās laikmetīgā deja, kā arī dažādi reģionālo deju piemēri, uzsverot žanru robežu mazināšanos.

Sarunā, kuras moderators bija Francs Antons Krāmers (Franz Anton Cramer), piedalījās pasniedzēji, pētnieki, horeogrāfi un dejotāji, pārsvarā visi saistīti ar laikmetīgo deju, – Džens Ričards Gīrsdorfs (Jens Richard Giersdorf, Marymount Manhattan College, Ņujorka), Berna Kurta (Berna Kurt, Aydın University, Stambula), Rafaels Hillebrands (Raphael Hillebrand, Berlīne), Jasmīne Īraka (Jasmin Ihraç, Berlīne/Leipciga), Johans Rollers (Jochen Roller, Berlīne), Kristofs Vinklers (Christoph Winkler, Berlīne).

Pēc diskusijas pagājuši deviņi mēneši. Tomēr dažas idejas, ko vasarā dzirdēju, ir interesantas, ja par tām padomā Rīgas (varbūt visas Latvijas) kontekstā. Latvijā labi dejo, bet maz par to tiek runāts, vismaz ne publiski. Protams, nav gluži adekvāti salīdzināt to, kā ir multikulturālā metropolē, ar Rīgu, kur citu kultūru ietekme ir daudz mazāka. Bet par sliktu nenāk uzzināt, kas notiek citur, un izdomāt, kas no tā ir vērā ņemams un kas nē.

Berlīnē par tautas dejām (īpaši neprecizējot jēdzienus, jo tam būtu jāatvēl pārāk daudz vietas) ir vieglāk runāt. Tur tās dejo maza sabiedrības daļa, pārsvarā nevācieši, lai uzturētu savu kultūru un identitāti. Lielākoties tās dejo vecākā paaudze. Reti kuru vācu jaunieti interesē tautas dejas, bet, neskatoties uz to, viņi sevi identificē ar Vāciju. Līdz ar to viņi ir salīdzinoši atsvešināti no tā visa un mierīgi uztver tautas dejām veltītās diskusijas.

Autentiskums

Vai mūsdienās vispār eksistē autentiskas tautas dejas? Vai dejot uz skatuves tradicionālās dejas ir pareizi vai nepareizi? Cik autentiska vispār var būt deja, ja vairs nav tāda sabiedrība kā laikā, kad oriģināli tika izpildīta konkrētā deja? Kāds no runātājiem minēja, ka ir iespējams rekonstruēt deju, bet nav iespējams rekonstruēt sociālo kontekstu, respektīvi, sabiedrību un tās domāšanu, tāpēc tādas dejas gluži nebūtu uzskatāmas par tradicionālām. Autentiskums ir konstrukts, lai nodrošinātos pret zaudējumu, jo „tradicionāls” nereti līdzi nes apziņu – ja darbība, lieta vai parādība netiks kopta, tā drīz vien pārstās eksistēt. (Protams, varētu jautāt, cik svarīgs ir kaut kas, kas tiek mākslīgi kopts tikai tāpēc, lai neiznīktu, bet kopumā nevienu neinteresē.) Tātad kaut ko, nosaucot par autentisku, tam piešķir vērtību un iesaldē, lai „nosargātu”. Lielākā daļa sarunā iesaistīto (arī klausītāju pusē) uzsvēra, ka mūsdienās autentiskums attiecībā uz deju būtu jāaizmirst, jo tas nav saistāms ar dejām, ko šodien rietumu kultūrā izpilda kā tradicionālas.

Konstrukcija

Berna Kurta1 stāstīja par savu pieredzi Turcijā, kur līdzīgi kā Latvijā tautiskās dejas ir konstruētas 20. gadsimtā, un toreiz izveidotais ir tradicionalizēts. Dejojot tiek „konservēta” identitāte, un tautiskās dejas veido nacionālo pašapziņu. Tomēr tā kā šīm dejām nav saistība ar tradicionālajām situācijām, kurās deja izmantota, tā iegūst jaunu kontekstu. Tradicionālā deja (Latvijas gadījumā arī tautiskās dejas) ir simbols. Kā piemērs tika rādīts video ar vīrieti, kurš politiskā protestā dejoja tradicionālu turku deju ar Molotova kokteili rokā un kulminācijas brīdī to aizmeta. It kā ar deju nesaistīta situācija, bet pielāgotā deja izmantota, lai paustu nacionālistisko pārliecību. Pētniece Berna Kurta norādīja, ka tamlīdzīga tradicionālās dejas simbolu izmantošana Turcijā tiek lietota bieži.

Dekonstrukcija

Horeogrāfs Johans Rollers izveidojis izrādi „Trachtenbummler”2 (Tautastērpu slaists). Tas darīts tāpēc, ka tradicionālajās dejās, ar to domājot tradicionalizētās dejas, ir tik strikts dalījums dzimumos, ka tas neatbilst mūsdienu liberālajai pasaulei. Tās ir pilnas ar stereotipiem, kas neatbilst laikmetam, turklāt liela daļa vairs neeksistē, tāpēc jauniešiem nepatīk tās mācīties. Izrādē dekonstruētas vācu, turku un havajiešu tradicionālās dejas un to kustības, vizuālā tēla elementi un mūzika ielikta jaunā kontekstā, tā parādot, ka mūsdienās kultivēti tikai daži kādas kultūras elementi un uz to pamata veidotas dejas. Viņš uzsvēra dejas konstruētību un pavisam niecīgo iespēju, ka teritorijā, kurā piedzīvotas vairākas politiskās varas un ideoloģiju maiņas, varētu būt saglabājusies autentiska tautas deja. Tātad dekonstruējot tradicionālo deju, kura vairs nav oriģinālajā kontekstā, redzami tie elementi, kas deju veido, kā arī iespējams atrast, no kurienes ņemts katrs elements.

Laikmetīgās tautas dejas

Berlīne ir multikulturāla pilsēta, tā ir tik heterogēna, ka daļa diskusijas dalībnieku nesaprata, kāpēc cilvēkiem, kuri nejūtas kā „tauta”, būtu jādejo tautas dejas, tās skaidrojot pēc pierastajiem principiem. Tāpēc tur lietots laikmetīgās tautas dejas jēdziens. Rafaels Hillebrands veidoja izrādi ar Vācijas jauniešiem, kas darbojas deju grupās, un tādiem, kas nekad nav dejojuši, lai izveidotu mūsdienīgu tautas deju. Viņš lietoja jēdzienu „Volxtanz”, nevis „Volkstanz”. Tajā tika parādīts, ka dažādi cilvēki, izpildot citu kultūru pārstāvju dejas, spēj komunicēt un izjūt tādu deju, kurā saprot pamatojumu, kāpēc kaut kas ir jādara, nevis mehāniski izpilda iestudētas kustības. Ņemot vērā, ka Vācijas jauniešus arvien mazāk interesē tradicionālās kultūras izpausmes, tika parādīts, ka interesi var radīt, izmantojot īsto pieeju – radot laikmetīgu tautas deju. Pēc dzirdētā var domāt, ka tautiskās dejas Latvijā atbilst laikmetīgajai tautas dejai, jo tautiskajās dejās tiek izmantoti tradicionālās dejas elementi, kuri laika gaitā pielāgoti situācijai tā, lai arī jaunākā paaudze gribētu dejot un viņiem būtu saprotams, kāpēc jādejo noteiktās dejas. Interesanti, ka viena no diskusijas dalībniecēm – apmēram 60 gadus veca profesore, kas visu mūžu dzīvojusi kādā no pasaules metropolēm – teica, ka viņa par savu tautas deju vidi uzskata reivu, tā dejas veids ir tas, ar ko viņa izaugusi, un viņa saprot, kāpēc kādā brīdi ir jāveic konkrēta kustība.

***

Pēc visa dzirdētā šķiet, ka šobrīd īsti nav salīdzināmas tautas/tautiskās dejas Latvijā un Berlīnē. Te tām ir noteikti principi, kas jāievēro, un tiešām daudzi jaunieši ir sajūsmā par tautisko deju dejošanu. (Kaut gan esmu dzirdējusi, ka „padsmitniekiem” Rīgā tās vairs neliekas tik aizraujošas kā tad, kad es dejoju.) Un tā kā šāda dejošana ir ļoti aktuāla, tad arī diskusijas (ja tādas vispār notiek) par to eksistenci un mainību ir sarežģītas, jo kādam varētu šķist, ka, preparējot atsevišķus dejas elementus, tiek aizskarts „latviskums”, tiek grīļota jau iepriekšminētā identitāte. Turpretī Berlīnē šādas, vienas valdošās, „tautiskās” kultūras nav. Ir daudz kultūru ar saviem elementiem, un kopā veidojas globālas tautas deja, kas nereti ievietotas laikmetīgās dejas kategorijās. Pēc diskusijas ietvaros rādīto video noskatīšanās šķiet, ka laikmetīgā deja (idejiski nevis tehniski) savieno tautas/tautiskās dejas elementus laikmetīgajā tautas dejā. Šķiet, ka Berlīnē galvenie tautas deju popularizētāji ir laikmetīgās dejas dejotāji un horeogrāfi (vismaz tā mazmazītiņā grupa, kura bija pulcējusies kopā toreiz). Un nav jau nesaprotami, jo mūsdienās „tauta” ir visa sabiedrība, visu sociālo slāņu pārstāvji, tātad tas, kā sabiedrība dejo, ir tautas deja. Un laikmetīgā deja ir viens no veidiem, ko sabiedrība šobrīd dejo. Nereti laikmetīgās dejas pārstāvji pieņem dažādus žanrus un idejas, līdz ar to saprotams, kāpēc viņi ir tie, kas nes jaunas idejas un izkustina arī diezgan kanoniskās tautas dejas.

Beidzoties diskusiju otrajai dienai un vakarā izejot no studijas, kur norisinājās pasākums, gāju cauri pēc kebabiem smaržojošajam rajonam, lai brauktu mājās. Parkā pie maģistrāļu krustojuma redzēju lielisku laikmetīgās tautas deju dejošanas piemēru – dažādu vecumu cilvēki (vairāk gan jauniešu), bezrūpīgi dejoja. Paši spēlēja mūziku. No visa redzētā es atpazinu hip hopa, turku tradicionālo deju, laikmetīgās dejas elementus un polkas. Lai mums daudz dejas dienu un nakšu!

1Par pētnieci un tautas dejām un to autentiskumu Turcijā var lasīt te: http://dansyazilari.blogspot.com/

2 Te iespējams noskatīties izrādes ierakstu: https://vimeo.com/120425742

*Elīna Gailīte bakalaura grādu ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā, bet pašlaik studē vēsturi Latvijas Universitātē. Interesē deja un subkultūras.

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.