TURPINĀTĪBA. Par Karla Saksa izrādi „Mūka Nestora transs”

25/11/2011

Sintija Siliņa*

Ļoti blīvā sestdienas dienā, kura aicina un izaicina domāt, viena no idejām, kas mani mulsina, ir dualitāte. Taču apņemos, ka nebaidīšos ieskatīties, ka cilvēkā ir vis kaut kas – arī ļoti tumšs un plakans (es tā pašrocīgi domāju, jo šis netelpiskums vislabāk liecina par ierobežojumu). Tāda un vēl citāda es dodos uz ĢIT (Ģertrūdes ielas teātri), lai apskatītu, kā izrādīsies, vēl vienu dualitātes ideju savā dienā. Vizuāli un citādi transformatīvu laikmetīgās dejas horeogrāfijas izrādi – Mūka Nestora transs.

Karls Sakss (1984, Tartu), pavisam svaigs igauņu jaunais horeogrāfs (studijas beidzis vien 2009. gadā), ir tas, kurš pasniedz divējādības devu, kā vēlāk izrādās, nesaucot sevi nedz par dejotāju, nedz horeogrāfu, bet tajā pašā laikā esot abi DIVI (vismaz šīs horeogrāfijas kontekstā). Un, lai gan šis jaunais puisis sākumā var likties mānīgi nepretenciozs, tam tomēr noticēju un noticu. Un kā gan sākumā nešaubīties, ja par pirmo horeogrāfiju pēc Viljandes Kultūras akadēmijas beigšanas viņš saņem – bladākš! – balvu uzreiz par labāko gada horeogrāfiju 2010. gadā. Par Čudu (Tshuud), būšu precīzāka. Un, protams, protams, dejas aizkulises ņurd (cik atļaujos izzināt), ka piešķirtā balva ir politisks gājiens. Bet šim nu gan es nenoticu.

Mūka Nestora transs (The Drone of Monk Nestor) ir 2011. gada pavasarī pirmizrādīta izrāde, kura ir apbalvotās izrādes Čuda pilnīgāka izstrāde, un…pārsteidz. Visticamāk, ka pašus igauņus jau atkal. Ar svaigumu. Tikai tādu, kas ir iekšēji būvēts. Ne stratēģisks, ne ambiciozs, ne aprēķinošs. Uz mūka Nestora (vēsturiski eksistējoša persona) arhetipu balstīta tēla dzīves gājuma un notikumu pamata, K. Sakss būvē savu versiju par 3D labirintiem mūsos. Uz augšu, uz leju, uz priekšu, atpakaļ, pa labi pa kreisi – viņš mutuļo tikpat daudz ekspresijā, tik arī impresijā, izmantojot resursus, kas ir tieši un tomēr vispārīgi – formas (kvadrāts, aplis, taisnstūris, spirāles, vertikālas un horizontālas līnijas), grafikas, mūzika/skaņu rindas, objekti un, protams, pats galvenais – kustība.

Nestors bijis pareizticīgo mūks Kijevas klostera alās (kur pašlaik arī atrodas reāla baznīca) 11. gs. beigās, 12. gs. sākumā. Viņš savu aicinājumu atradis notikumu pierakstīšanā – tipisks viduslaiku hronists. Mūks Nestors ir pirmais, kas savās hronikās minējis čudas – vienu no pirmajām tautām Igaunijas/Somijas/Krievijas teritorijā. Tā tiek uzskatīta par protoigauņiem. Tiešas vēsturiskas liecības laika gaitā ir savijušās ar neskaitāmām leģendām par šīs tautas izcelšanos un pārveidošanos. Taču robežezeru starp Igauniju un Krieviju krievvalodīgie vēl joprojām sauc par Čudskoje (Чудское). Daudzās krievu leģendās un pasakās čudas tiek aprakstīti kā ļoti skaisti cilvēki ar izteikti gaišām acīm. Leģenda, mīts, fakts vai notikums, kur un kā mūks Nestors, ceļojot uz Peipusa ezeru (tas pats Чудское озеро), ierauga čudu, ir tikai ieraksts (hronikā) un interpretācija (kas tad tur notika?) vienlaicīgi.

Satikšanās ar to čudu, kas dejo. Un K. Sakss liek noticēt satikšanās vienreizīgumam.

Tad, kad jautāju, vai Karlam studiju laikā kāds ir teicis, ka viņam ir ļoti īpaša ķermeņa valoda un kustību estētika, viņš izsakās atvairīgi. Laikam nē? Viņa pirmavots vienmēr ir bijusi mūzika un par to viņš runā daudz. Arī par to, ka vienmēr pie tās varēs atgriezties, jo profesijas izvēle ir un paliek nejaušība. Arī šai izrādei mūziku rakstījis pats Sakss kopā ar Hendriku Kaljujarvi (vienu no pazīstamākajiem Igaunijas elektroniskās mūzikas pārstāvjiem). Gatavojot mūziku viņš īpaši domājis par tās un izrādes savstarpējo struktūru, par kustību tajā un kā tā savienosies, par tematisko attīstību.

Viens no, manuprāt, svarīgiem trumpjiem šajā horeogrāfijā ir tas, ka tēma būtībā ir gan lokāla, gan vispārīga reizē. Igauņu prototauta – čudas. Kāds, kurš tās pamana – arī igauņu horeogrāfs pēc 10 gadsimtiem. Divējāda izpratne par laiku, telpu un notikumu būtību. Kaut kas pirmatnējs un kaut kas izprasts reizē. Iespējams tāpēc, ka krājies kaut kur apslēpti tik ilgi un tad nav varējis neeksplodēt ar tiešumu, dziļumu un izjušanu vienā reizē. Vēstures tiešā izjušana un patiesā interese (Sakss ir gribējis studēt vēsturi) uz horeogrāfa ādas, iespējams, arī ir vērā ņemams faktors izrādes formulai.

K. Saksa kustības valodu un estētiku šīs izrādes kontekstā raksturo viegls un izjusts plūdums, kas izaug no žesta, kurš pēc tam tiek virzīts dažādajos telpas rakursos. Dažbrīd žests šķiet arī kustamies iekšpusē. It kā ķermenis runātu no iekšpuses uz āru. Tīri fiziski. Dažbrīd žests parādās arī vidū, kur jau notiek attīstītā darbība – it kā atsaucoties uz avotu. K. Saksa ķermeņa locītavas ir plašas amplitūdas. Dažreiz liekas, ka viņš izvelk kustību kā no atslēgas cauruma un izvij pa visu istabu kā garu šalli ar vēl tikpat garu sliedi aiz tās. Dažreiz pašam gribas pārbaudīt, vai ir iespējams, ka cilvēkam kakls var tikt ļoti izlocīties? Kustības telpā un laikā atbilstoši izrādes gājumam izvēršas pakāpeniski un detalizēti, bet balstās uz monotonitātes principu, tam visam ietilpstot ļoti meistarīgi būvētā darba struktūrā – kā rāmī, kurš satur dzīvi plūstošu līniju, kas nesarec. Karls saka, ka tā ir strukturēta, bet tomēr improvizācija – mirkļa māksla. Tikpat īsta mirkļa kā pirmā satikšanās.

Dualitāte pulsē. Divi ir viņi. Viens, kurš ieraugu, otrs, kuru jāierauga.

Es satieku Karlu Saksu. Patiesībā visu Rīgā palikšanas laiku viņš dzīvo blakusistabā. Bet iepazīstamies tikai interesentu klātienes sarunā dienu vēlāk pēc izrādes. Reālie interesenti ir divi. Tur viņš arī saka, ka sevi nevar priekšstādīt nedz kā horeogrāfu, nedz dejotāju. Es noticu un nenoticu. Tur viņš saka, ka apņemas vēl tikai vienu reizi dejot šo izrādi. Es noskumstu.

Izrādes laikā kulminācija tiek panāktas vairākas reizes. Tas varbūt arī pārsteidz, jo tomēr pierasts pie klasiskās manieres? Viena kulminācija ar mānīgu padošanos (kur mūks (vai čuda?) cīnās pa apli ar monotono kustību, pilnīgi plakans pie zemes, gandrīz jau padodas, bet tomēr nē.) Divas no tām ar deus ex machina palīdzību. Divi objekti vārda tiešā nozīmē krīt no debesīm un ienes jaunu elpu horeogrāfijā. Pēdējais objekts ir uzvaras beigu kauju sauciens, kur no griestiem pavisam lēni un, cik vien svētsvinīgi iespējams, nolaižas zeltīts kupols. Formas ziņā tipisks pareizticīgo baznīcas kupolam, tikai krusts virsotnē pazaudējis horizontāli (lai gan nedrīkstu nepieminēt, ka Sakss pēc izjautāšanas ļauj mums interpretēt – tas esot kaut kas zeltīts – sīpols, kupols, šaha figūra… Tieša nozīme varot palikt arī skatītāja personīgā versijā). Bet es turpinu savu versiju un domāju par kupolu. Un vai tā var būt, ka Nestors (vai čuda?) ir uzvarējis horizontāli un palicis vien vertikālē? Kad es jautāju K. Saksam, vai horeogrāfijai ir laimīgas beigas, viņš atbild, ka jā. Kaut kas, kas var turpināties.

Formām un grafikai ir būtiska nozīme izrādē. Ģeogrāfiski Sakss savu tēlu ved pa līniju turp, atpakaļ, pa kvadrātu, turp, atpakaļ, pa apli, uz augšu, uz leju, attīstot ne tikai kustību, bet arī telpisko izmantojumu (tam palīdz meistarīgā gaismas režija), bet tam klāt pievienojas arī jau pieminētās faktiskās reālformas – ne jau vairs kā rekvizīti, bet kā naratīvi varoņi (melns vertikāli virzīts kvadrāts, kas aizsedz varoni kā durvis vai siena, vai vairogs, bet ne ilgi, tāpat arī jau pieminētais kupols finālā).

Atslēgas punkts horeogrāfijai ir ne tikai Karla nomoda hipnozes paša transa stāvoklis visā horeogrāfijas laikā. Mani savā ziņā cauri horeogrāfijai vada abu tēlu (lai gan reāli it kā viens) atšķirīgie garīgie un pat fiziskie aspekti, kas saplūst vienā (šeit arī parādās tas viens), tādējādi, iespējams, piešķirot tādu kā transformatīva procesa būtību no viena otrā, no otra vienā.

Es esmu ticīga. Bet es nepajautāju, vai Karls ir. Kaut kā sakautrējos. Intervijā, kuru arī es lasīju viņš minēja, ka, lai gan nepieder nevienai kristiešu draudzei, ticies ar pareizticīgo mācītāju izrādes kontekstā, bet tā arī nav uzzinājis, kā šādu darbu uztvertu, piemēram, viņš.

Izrādes reliģiskā līnija nav karikatūra, tā nav arī ilustrācija, bet es izjutu katra mūka virzienu gan horizontālē, gan vertikālē kā iekšēju nepieciešamību izzināt un saprast saikni. Karla tiešā iedziļināšanās tēlā neļauj apšaubīt patiesumu, pat ja tā nav gribēts. Es kā skatītājs varu būt tā, kas paņem un lieto materiālu un tas vienmēr pielāgojas. Viņš saka: „Uz skatuves man nav atļauts vilcināties.” Ar to viņš izskaidro novērojumu par viņa ļoti stipro skatuves tēla iznešanu un tagadnes sajūtu. Es padomāju arī vispārīgāk.

Šī ir viena no pēdējo laiku labākajām redzētajām laikmetīgās dejas horeogrāfijām.

Kā lai es pierādu, ka viņš ir divi – pērle un dimants?

Ar turpinātu nepierādīšanu.

P.S. Man likās, ka šādi varētu dejot čuda:

*Sintija Siliņa 2007. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammu. Ir viena no projekta Dejas anatomija aktīvākajām dalībniecēm. Veidojusi vairākas laikmetīgās dejas izrādes – Ziņnesis, Uz nokaitēta jumta.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.