Anastasija Lonšakova*

“Asorti” ir izrāde, kas garšīgi smaržo un ar vilinošiem aromātiem sākas jau pie pašas ieejas. Pie ieejas skatītāju zālē satiksiet meiteni vieglā, sarkanā kleitiņā. Viņa, guļot ar galvu uz leju, mijiedarbojas ar olu. Man patika dzirdēt skatītāju emocijas: “Oi, ola kustas, vai viņa to dzemdēja? Tāda pazīstama smarža, kas tas ir, paprika? Kanēlis? Bet te smaržo pēc piparmētrām…” utt. Man pašai līdz izrādes sākumam izdevās atpazīt kanēļa, piparmētru un apelsīna aromātus, izrādes laikā atpazinu ēdienu gatavošanas smaržu (sagribējās kaut ko garšīgu). Intriģējošu aromātu izmantošana ir interesants Sandras gājiens, kas skatītājā raisa tādas vai citādas asociācijas. Bet tas vēl nav viss, ar ko horeogrāfe pārsteigs un ieintriģēs. Galvenā intriga visas izrādes garumā būs virtuve, kas atrodas aiz aizslietņa. No turienes nāk tās pašas smaržas, skaņas un kādā mirklī parādās cīsiņš, laiku pa laikam redzam dejotāju galvu virsas, kas aiz aizslietņa izskatās smieklīgi. Arī tas neapšaubāmi ir plānots horeogrāfes gājiens.  

Mēs redzam tikai pašu mazumiņu un atliek tikai minēt, kas tur notiek patiesībā. Es iztēlojos ballīti, kurā skatītājus neielaiž, tur gatavo visādus kārumus un turpat arī tos apēd. Tomēr uz skatuves visu laiku ir kāds no dejotājiem, viņu deja palīdz iegrimt asociāciju pasaulē, reizēm kustības atgādina kaut ko no dzīvnieku pasaules. Mana iztēle palīdzēja ieraudzīt putniņu, briedi, pingvīnu un zirnekli. Publikas skatienam atvērtā telpa brīžiem atgādina ielu,  brīžiem kaut kādu kosmosu, kur risinās attiecību skaidrošana, konflikti un tenkas, vai arī dejotāji vienkārši aizlido.
Īsumā skatītāja acu priekšā risinās sirreālisms. Dejotāji te dodas uz intriģējošo istabu (virtuvi), te nāk ārā, rodas sajūta, ka viņi iznāk tikai, lai mazliet izvēdinātu galvu. Tā rezultātā mainās bilde, un mums ir iespēja redzēt jaunas situācijas. Tuvāk finālam dejotāju kustībās parādās panika, viens no viņiem met vārītu olu pret sienu, visi sastingst, kāds atver logu, telpā ielaužas ielas gaisma un svaigs gaiss, vienlaikus gan atsvaidzinot, gan salaužot skatuves telpu. Visi dejotāji kādu brīdi skatās pa logu un es domāju: “Vienmēr vajag paskatīties pa logu, nomierināties un, aizmirstot par visu, vienkārši sēdēt un vērot.”  Mazliet pagaidījuši, visi izpildītāji aizdejo uz virtuvi, tikai meitene sarkanajā kleitā aizlien pēdējā. Tā ir zīmē, ka viņas ola ir sasista un tas kaut ko nozīmē, bet ko tieši, katram būs jāizdomā pašam.

Acīmredzot tālāk ballīte turpinās aiz aizslietņa, un tur pavisam noteikti slēpjas kaut kas interesants. Vēl kādu laiku mēs dzirdam skaņas, tad viss pieklust… Aplausi, klanīšanās. Skatītāji dodas projām ne uzreiz – kādam ir interese paskatīties pa logu, citi interesējas par to, kas tad ir tajā virtuvē. Parunājušies cits ar citu, padalījušies emocijās, skatītāji dodas tālāk savās darīšanās, izejot no teātra, viņi ierauga pret zemi sasistas jēlas olas. Nez ko tas varētu nozīmēt? Tas ir izrādes turpinājums, un katrs to atšifrēs pa savam.

Izrādes gaitā rodas kaut kā pazīstama, labi zināma sajūta. Acīmredzot tādēļ, ka uz skatuves ir mani kolēģi un es viņus visus pazīstu personīgi. Par spīti tam Sandrai ir izdevies Taju, Jāni, Agati, Ivaru un Evu parādīt no citas puses. Tādus es viņus vēl nebiju redzējusi. Vienlaikus rodas patīkama sajūta, ka mani bijušie kursabiedri ir profesionāļi.

*Anastasija Lonšakova par sevi raksta: “2012. gadā, atbraucot no Sibīrijas pilsētas Irkutskas, veiksmīgi iefiltrējos Latvijas laikmetīgās dejas aprindās. 2015. gadā absolvēju Latvijas Kultūras akadēmiju, dejoju laikmetīgās dejas apvienībā “Ārā” un cenšos būvēt dejas tiltus starp Baikāla ezeru un citām vietām uz šīs zemes, pašreiz – starp Latviju un Baikālu.”

Foto: Valdis Jansons