Atbalstītāji un sadarbības partneri
Saruna ar Kitu Džonsoni uzreiz rada īpašu sajūtu. Dāņu horeogrāfe, māksliniece un festivāla veidotāja runā ar tādu skaidrību, kas rodas tikai ar gadiem. Tā nāk no uzticēšanās procesam un sava ceļa iešanas, kā viņa pati teiktu, ne vienmēr zinot, kur tas aizvedīs.
Viņas saikne ar Rīgu ir dziļāka, nekā sākumā varētu šķist. Pirmo reizi Kita Džonsone šeit ieradās 1994. gadā pēc mākslinieka un kustību teātra veidotāja Anša Rūtentāla uzaicinājuma, piedaloties viņa vadītā Kustību teātra notikumā. Horeogrāfe prezentēja savu pirmo solodarbu “Yellow Fever” un vadīja meistarklasi kopā ar mūziķi Stūri Eriksonu. Par šo laiku viņa runā ar siltumu. Kita atceras, kā iepazina Anša radīto māksliniecisko pasauli, kā atklāja veidu, kādā viņš strādājis padomju laikā, un cik nozīmīgi bija saņemt atgriezenisko saiti no cilvēka, kurš savā ceļā jau bija tik tālu, kamēr viņa pati to tikai sāka.
Šogad Kita Džonsone Rīgā bija trešo reizi. Rīgas cirkā viņa vadīja nedēļu ilgu laboratoriju platformas “Circusnext” finālistiem. Tā ir Eiropas platforma, kas atbalsta jauno cirka mākslinieku attīstību. Mēs tikāmies vienā no pēdējām laboratorijas dienām. Kita runāja brīvi un pārliecinoši, it kā šī vieta, šis darbs un pati saruna viņai būtu dabiska vide.
Šī ir jūsu trešā reize Rīgā un otrā Rīgas cirkā. Kā ir atgriezties šajā ēkā?
Pirmo reizi šajā ēkā biju 2018. gadā. Gribēju redzēt darbu, ko varētu iekļaut savā festivālā. Tas bija tieši pirms renovācijas, un lejā vēl varēja just tīģeru smaržu. Tur bija ziloņu telpa, un viss bija brīnišķīgi netīrs. Redzēt šo vietu tagad ir pavisam cita pieredze, tā ir kļuvusi patiešām skaista. Bet visvairāk mani aizkustina tas, ka šeit joprojām ir jūtams, ka esi konkrētā vietā. Tu esi cirkā. Te kāds ir bijis pirms tevis, un tu to jūti. Dāņu valodā mums ir vārds pretējam iznākumam – dødrenovering. Tas nozīmē tik pilnīgu pārbūvi, ka telpa zaudē savu identitāti un varētu atrasties jebkur pasaulē. Šeit tā nav. Šeit joprojām ir jūtami iepriekšējo laiku slāņi, un tas piešķir šai vietai īpašu vērtību.
Kā jūs šobrīd raksturotu savu māksliniecisko praksi?
Galvenokārt es esmu māksliniece, horeogrāfe un izpildītāja. Ar laiku mana prakse ir attīstījusies un ieguvusi dažādas formas. Es strādāju arī kā ārējā vērotāja, kā mentore un sevi saucu par radošo procesu fasilitatori. Daudz strādāju ar konkrētai vietai veidotiem projektiem, kas bieži ir starpdisciplināri. Tie sākas ar noteiktu vietu, apkārtni vai kopienu, un no tā organiski attīstās darbs.
Pirms dažiem gadiem es izveidoju festivālu “C!CAF”. Tas radās pēc tam, kad Kopenhāgenas Starptautiskais teātris, kas kopš 80. gadiem bija galvenais laikmetīgā cirka attīstītājs Dānijā, pārtrauca rīkot savu cirka festivālu. Man šķita, ka Kopenhāgena nevar palikt bez šādas platformas. Es biju strādājusi “Circusnext” mākslinieciskajā žūrijā septiņus gadus un biju izveidojusi plašu profesionālo tīklu. Tāpēc nolēmu veidot festivālu pati, apzināti saglabājot to nelielu. Tajā tiek iekļauti tikai pieci darbi, kas man kā kuratorei ļauj veikt ļoti precīzu izvēli un izvairīties no nepieciešamības pielāgoties plašākam tirgum.
Līdztekus festivālam es veidoju programmu “Deep Dive”. Tajā katram māksliniekam jautāju, kas viņam šobrīd ir svarīgi un ko viņš vēlas dot vietējai kopienai. Kāds izvēlas lekciju un praktisku demonstrāciju, kāds strādā ar konkrētu tehniku, kāds veido vairākas stundas ilgu procesu, kas pārtop performancē par pašu radīšanu. Es ļoti ticu, ka tas, kas deg tevī, var būt nozīmīgs arī citiem. Mūsdienās viss notiek pārāk ātri. Ražot, ražot, pārdot, pārdot… Bet mums ir jāatrod vietas, kur var apstāties, iedziļināties un uzdot jautājumus, nevis tikai skriet uz rezultātu.
Kā tiek organizēts darbs šajā laboratorijā?
Es to saucu par savstarpēju darbnīcu. Tā balstās uz apmaiņu. Katram projektam ir viena pilna diena, kurā mēs visi koncentrējamies tikai uz to. Mākslinieks sāk ar iesildīšanos un dalās ar savu fizisko praksi. Tad viņš strādā ar savu materiālu, izmantojot pārējos kā sava veida izmēģinājuma trusīšus. Pēc tam viņš parāda to, kas jau ir tapis (tā var būt aina vai improvizācija), un mēs sniedzam atgriezenisko saiti. Interesantākais, ka tas, kas rodas vienā projektā, sāk ietekmēt arī citus. Kāds dzird ideju un saprot, ka tā attiecas arī uz viņa darbu.
Jūs runājat par nepieciešamību palēnināt tempu, bet industrija bieži prasa pretējo. Kas notiek ar māksliniekiem šajā spriedzē?
Es to ļoti labi saprotu. Sistēma dažreiz cilvēkus salauž. Mākslinieks varbūt spēj noturēt dramaturģisko līniju divdesmit minūtes, bet ne vēl stundu. Ja finansējums pieprasa stundu, viņš mēģina to izdarīt un salūst. Tāpēc ir svarīgi saglabāt savu tempu un sekot tam, kas šķiet pareizs. Tas nav viegli, ja tev ir jāpelna un jānodrošina sev dzīve.
Kā jūs nonācāt līdz skatuves mākslai?
Es biju 800 metru skrējēja. Visa jaunība pagāja trenējoties. Studēju sportu un biomehāniku. Kādā nodarbībā mums bija viespasniedzējs no Ņujorkas, dejotājs Stīvens Fants. Viņš vadīja improvizācijas nodarbību, un tā mani pilnībā pārsteidza. Es domāju – kas tas ir?! Sāku iet uz dejas nodarbībām. Manā pilsētā to nebija, tāpēc nedēļas nogalēs braucu uz Kopenhāgenu. Galu galā augstskolā paņēmu akadēmisko atvaļinājumu un neatgriezos. Es biju aizrāvusies. Man bija 24 gadi, kas dejotāja karjeras sākšanai jau tiek uzskatīti par salīdzinoši vēlu vecumu. Fiziski biju ļoti stipra, bet stīva. Man vajadzēja laiku, lai pārveidotu savu ķermeni.
Kad par daļu no jūsu prakses kļuva mentora darbs?
Jau četrpadsmit gadu vecumā. Nākot no sporta vides, ir diezgan dabiski noteiktā vecumā sākt mācīt jaunākos. Es vadīju pamata treniņus bērniem un sapratu, cik ļoti man tas patīk. Toreiz es biju trenere. Tagad es sevi vairāk redzu kā fasilitatori. Forma ir mainījusies, bet būtība ir palikusi tā pati – radīt telpu, kurā var dalīties praksē, domāšanā un jautājumos. Un pienāk brīdis, kad dalīšanās kļūst tikpat svarīga kā radīšana. Man šķiet, ka manī ir uzkrājies daudz pieredzes, ko es saucu par savu vertikālo fokusu. Kāpēc gan to neizmantot, dodot tālāk citiem?
Jūs pieminējāt vertikālo fokusu. Ko tas nozīmē?
Kad esi jauns, tavs fokuss lielākoties ir horizontāls. Tu dodies pasaulē, mācies, uzņem sevī, pēti. Ar laiku šis fokuss kļūst vertikāls. Tas nozīmē iedziļināties tajā, kas jau ir uzkrāts, ļaut tam attīstīties un padziļināties. Tie nav pretstati. Arī jaunie mākslinieki var strādāt ļoti dziļi, un arī es joprojām mācos. Bet jautājums ir – kur šobrīd ir tavs galvenais dzinulis? Man tas ir iedziļināties tajā, kas man jau ir.
Ko jūs ieteiktu jaunajiem māksliniekiem, kuri vēl meklē savu balsi?
Uzticēties. Uzticēties savam ceļam. Mans kādreizējais akupunktūras terapeits reiz teica, ka ceļš atklājas ejot. Tu to nevari paredzēt. Tu to ieraugi tikai tad, kad ej. Ir svarīgi būt ļoti uzmanīgam šajā procesā, jo tieši tad tu izdari izvēles. Ej soli pa solim. Esi godīgs pret to, ko jūti. Un ceļš pamazām atklāsies.
Kas jūs joprojām pārsteidz radošajā procesā?
Tas, ko es savā ziņā jau zinu, bet mēdzu aizmirst. Cilvēki strādā kopā, pienāk sarežģīts brīdis, bet pēkšņi viss savienojas un kļūst par mākslas darbu. No kurienes tas nāk? Tas rodas no kopīgas enerģijas un uzmanības. No tā, ka mēs nebaidāmies šaubīties, mēģināt arī neveiklas idejas, jo mums nav jāpierāda sava vērtība, ja jūtamies droši. Un tad parādās kaut kas, kas nepieder nevienam atsevišķi. Tas rodas no kopējā grupas fokusa. Tas mani pārsteidz katru reizi. Es zinu, ka tā notiek, bet aizmirstu, jo mēs gribam visu kontrolēt. Taču process prasa uzticēšanos. Radošais process ir ļoti līdzīgs dzīvei.
Kita Džonsone ir Kopenhāgenā dzīvojoša horeogrāfe, izpildītāja un Kopenhāgenas cirka mākslas festivāla “C!CAF” dibinātāja un mākslinieciskā direktore. Viņa ir mentore Eiropas cirka attīstības platformā “Circusnext”.
*Sabīne Neilande ir latviešu horeogrāfe un dejotāja.
Titulfoto: Solo “The Mirror” , foto: Per Morten Abrahamsen
