Inta Balode

26. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā notiks viencēlienu vakara “Trīs tikšanās” pirmizrāde. Baleta jauniestudējums notiek “Rīga 2014” programmas ietvaros, un programmā iekļauti latviešu komponistu darbi pasaules horeogrāfu versijās. “Godinot” būs amerikāņu primabalerīnas Bridžetas Breineres, kas nesen sākusi darboties kā horeogrāfe, interpretācija par Georga Pelēča skaņdarbu “Godinot Henriju Perselu”. “Elēģija” ir Demisa Volpi (argentīniešu izcelsmes horeogrāfs, kurš pašreiz strādā Štutgartes baletā) Pētera Vaska 2. stīgu kvarteta “Vasaras dziedājumi” lasījums. Savukārt “Trešais klavierkoncerts” ir Brno baleta mākslinieciskā vadītāja Mario Radačovska horeogrāfija Riharda Dubras koncertam klavierēm un orķestrim “Trešais Liepājas koncerts”. Izrādi “Trīs tikšanās” diriģēs Atvars Lakstīgala.

“Sarunās pirms pirmizrādēm” 14. aprīlī mūzikas žurnālists Edgars Raginskis iztaujāja visus trīs latviešu komponistus, kuru darbi būs dzirdami un redzami uz LNO skatuves. Sarunās nepiedalījās neviens no horeogrāfiem, arī dejotāji parādījās tikai īsos topošo darbu fragmentos , līdz ar to sarunas izvērsās par interesantu un atklātu komponistu skatījumu uz to, kā viņu mūzika satiek deju.

Rihards Dubra atzīstas, ka ir gana nopietni dejojis sporta dejas, tāpēc viņš labi zina, ko nozīmē svīst treniņzālē. Arī tikšanās ar deju jau no komponista amata puses R. Dubram nav jaunums. Viņš 1995. gadā komponējis mūziku Valsts deju ansambļa „Daile” veiksmīgajai izrādei „Kaķīša dzirnavas”. Izrāde bija viens no pēdējiem  „Dailes” darbiem pirms ansambļa likvidācijas, tāpēc R. Dubra kopā ar E. Raginski joko, ka, cerams, darba saturs nav bijis pie vainas trupas slēgšanai. R. Dubra visai nopietni piebilst, ka, lai arī izrāde bijusi domāta bērniem, dažu tēmu aktualitāte arī pēc 20 gadiem nebūt nav mazinājusies.

Runājot par sadarbību ar Mario Radačovski, R. Dubra uzsver, ka horeogrāfs ļoti labi izjūt viņa mūziku. Brīžiem pat esot bijusi sajūta, ka viņš sēdējis blakus darba tapšanas laikā. Kopumā komponistam esot gana droša sajūta, ka izrāde būs jauka. Par motīviem sarkanās un melnās krāsas izvēlei kostīmos gan viņš neko nezinot, jo tos ieraudzījis tikai uz plakātiem. R. Dubra redz horeogrāfus kā aizrautīgus un entuziastiskus cilvēkus, skype sarunās M. Radačovskis līdz sīkākajām niansēm uzbūris savu vīziju par topošo baletu. Komponists stāsta, ka viņa „Trešais Liepājas koncerts”, kurš ir viņa paša vienīgais klavierkoncerts, baletā skanēs pilnā apjomā. Pianists būs Endijs Renemanis, kuru R .Dubra raksturo kā ārkārtīgi intravertu cilvēku, bet sadarbība ar deju pavisam noteikti ari viņu atraisīšot. Vai komponists vēl gribētu sadarboties ar deju? Viņš smaida un atbild, ka viss ir atkarīgs no sižeta, satura, pasaciņas.

Fragments no Riharda Dubras “Trešā Liepājas koncerta”

Pēteris Vasks, atbildot uz jautājumu, kāpēc horeogrāfi mīl viņa mūziku, atbild, ka tas viņam vienmēr ir liels pārsteigums un viņš atbildi nezina. Komponists arī izsaka komplimentus horeogrāfiem, raksturojot viņus kā muzikālus un zinātkārus cilvēkus. Viņi daudz meklē un tāpēc laiku pa laikam atrod arī Pētera Vaska mūziku. Viena no pirmajām veiksmīgajām tikšanās reizēm ar deju Pēterim Vaskam bijusi, kad 1990. gadu vidū viņa „Stīgu simfoniju” dejas valodā ietērpis slavenais amerikāņu horeogrāfs Bill T. Jones. Komponistam spilgti atmiņā palikusi arī pati trupa, kurā dejo visas rases, dejo liela un maza auguma dejotāji, tievāki un resnāki – gluži kā dzīvē. Taču gadoties arī tādas reizes, kad horeogrāfs „aizšauj garām”. Tā bijis New York City Ballet iestudējumā „Distant Light” (vijoļkoncerts „Tālā gaisma”), no kura komponists neko neesot sapratis, nekas tur neesot noticis, un beigās bijis tikai apmulsums vien. Dejas kritiķe Anna Kisselgoff laikrakstā „New York Times” savā kopumā pozitīvajā recenzijā Pītera Mārtina veidoto horeogrāfiju raksturo ar vārdiem: “” Tālā gaisma” nav šedevrs, bet tas ir emocionāli piesātināts balets, kuram nianses piešķir dejotāji, kas prot izmantot savus ķermeņus arī klasiskās dejas tehnikas paplašinājumā.”

Pēteris Vasks uzsver mūzikas emocionālās izjušanas nozīmi. Ja horeogrāfs darbu veido racionāli, tad nekas prātīgs nesanāk. Bez kaislības, neprāta, mīlas, ekspresijas nekas labs nebūs. Nedrīkst izdejot to, kas jau ir mūzikā. Interesanti ir tad, ja ir kontrapunkts. P.Vasks runā arī par garīgā augstsprieguma nepieciešamību un nosaka: „Ja tu neliesmo, tad varbūt nemaz nevajag.”

Pēteris Vasks jau ir sadarbojies ar Demisu Volpi, veidojot iestudējumu „Krabat” Štutgartes baletā (darbā izmantoti trīs komponistu skaņdarbi – P. Vaska, F. Glāsa un K. Penderecka). Komponists aicina iegaumēt šo vārdu, jo šis jaunais horeogrāfs drīz būšot pasaules zvaigzne. Par topošo iestudējumu LNO P. Vasks stāsta, ka šajā darbā D. Volpi vēsta par ko citu, nevis par izplaukšanu, putniem, vasaras beigām, par ko runā 1984. gadā tapušais darbs „Vasaras dziedājumi”. Darbā būšot redzamas arī dažas visai latviskas īpašības. P. Vasks atzīst, ka savu darbu koncertatskaņojumiem parasti rūpīgi seko līdzi, bet dejas iestudējumu tapšanā iekšā nejaucas, jo tā ir cita pasaule. Viņš tikai bauda rezultātu, vai arī tiecas to ātri aizmirst. Lai gan kopumā vilšanos ir maz. Uz E. Raginska provokatīvo jautājumu par to, kura tad ir augstākā no mākslām, P.Vasks atbild, ka mūzika ir vislielākā Dieva dāvana. Bet deja kopā ar mūziku viņu reizēm uzrunā tikpat dziļi, iedodot vēl kādu jaunu dimensiju. Un šo mākslu dialogā ir apbrīnojamas kontrapunkta iespējas.

Arī Georgs Pelēcis runā par to, ka dejai nav jābūt mūzikas vizualizācijai, bet gan kontrapunktam. Viņš nekad nezina, kas no viņa darba tulkošanas dejas valodā sanāks, un tas arī ir tas interesantākais. Zināma pieredze ar horeogrāfiem komponistam jau ir, viņa mūzika pāris reizes iestudēta ASV – Pitsburgā un Sanfrancisko. 2002. gadā Latvijas Nacionālajā operā tapa Olgas Žitluhinas darbs „Tik dēļ jums…” (fragments no šī darba bija skatāms arī „Sarunās pirms pirmizrādes”). G Pelēcis stāsta, ka Amerikā viņa mūziku nereti atrod caur Gidonu Krēmeru, īpaši disku „From My Home: Music from the Baltic Countries”. Kāda ir komponista reakcija, noskatoties savu darbu versijas dejā? Izbrīns, pārsteigums, ir ļoti interesanti.

Bridžetas Breineres horeogrāfija „Godinot” veidota kompozīcijai “Godinot Henriju Perselu”. Sākotnēji tas bija darbs 3 kontrtenoriem un baroka ansamblim, un tapa 2009. gadā par godu Henrija Persela 350 gadu jubilejai. Toreiz tika pasūtināts 10 minūšu skaņdarbs, tagad tas šķiet par maz. Atskaņošana nenotika gluži tā, kā bija plānota, bet beigu beigās darba video versija nonāca youtube, kur tad jaunā horeogrāfe to arī noklausījās. Darbs ticis atskaņots tikai vienu reizi, un tagad baleta versijas vajadzībai veiktas izmaiņas. Trīs kontrtenoru vietā būs trīs mecosoprāni, nebūs arī vairs seno instrumentu. Komponists ir laimīgs par to, kā skan jaunā versija, viņš ir apmierināts ar dziedātāju sniegumu. To, kā izskatās deja, viņš gan vēl nav redzējis, jo mēģinājumi Rīgā vēl nav bijuši. Uz jautājumu, vai arī turpmāk gribētu sadarboties ar horeogrāfiem, G. Pelēcis atbild: „Būs priekšlikumi, būs darbs.”

Fragments no Georga Pelēča darba “Godinot Henriju Perselu”

Noklausoties visu trīs izcilo komponistu pārdomas par attiecībām ar dejas mākslu, var secināt, ka kopumā visi labprāt piekrīt savu darbu izmantošanai un interpretācijai. Galu galā tas nozīmē, ka darbi dzīvo, tos klausās, tie iedvesmo. Noteikti ir visai aizraujoši pieredzēt savas mūzikas pārtapšanu citā zīmju sistēmā. Te paveras iespēja gan gūt baudu no sakritības ar komponējot izjusto, gan piedzīvot negaidītus pavērsienus, horeogrāfiem piedāvājot pilnīgi atšķirīgu interpretāciju. Arī skatītāji jūtas līdzīgi – kāds izbauda tiešu mūzikas ritma un melodiju ilustrāciju, cits augstāk vērtē divu dažādu stāstu tikšanos.

P. S. Mūzikas vēsturi mācījos pie Paula Dambja. Atceros šādu gadījumu. Mūsu uzdevums bija noklausīties skaņdarbu. Pēc tam profesors jautāja, ko mēs tajā saklausījām. Es teicu, ka dzirdu ziemu un mazu, vārgu, nosalušu zaķīti drebam mežā zem lielas egles. Pasniedzējs par manu interpretāciju īsti nebija sajūsmā un noteica: „Kam nu zaķītis, kam vientulība, sāpes un izmisums.” Vai tas ir kontrapunkts? Vai arī mēs dzirdam vienu un to pašu, tikai izvēlamies atšķirīgu valodu, lai to raksturotu?