Inta Balode

“Lielākā muļķība, ko esmu dzirdējis no līdzcilvēkiem ir – es tur neko nevaru darīt,” izrādes “No zobena saule lēca” producents Edžus Arums.

19. un 20. novembrī valsts svētku noskaņās Ķīpsalas hallē būs iespēja noskatīties jau labi zināmo un vairākkārt izrādīto dejas izrādi “No zobena saule lēca”. Patriotiskais darbs savu ceļu sāka 2009. gadā Limbažos kā TDA “Katvari” jubilejas uzvedums. Toreiz noskatījos izrādi un sapratu, ka interesanti un negaidīti notikumi dejā var dzimt arī kontekstos, kur ierastas tradicionālākas formas. Toreiz uzrakstīju recenziju nu jau nelaiķim laikrakstam “Kultūras Forums”, kurš Limbažos bija pieejams, šķiet, tikai vienā eksemplārā. Zinu, ka daži dejotāji brauca uz blakus pilsētām meklēt to iepriekš nezināmo avīzi. Izrāde un tās turpmākais ceļš bija liels notikums gan man, gan limbažniekiem. Kopš 2010. gada rudens izrādes Rīgas Kongresu namā “No zobena saule lēca” skatuviskās dejas aprindās kļuvusi par teju tikpat zināmu “deju” kā “Audēji”, “Gatve” vai “Es mācēju”. Taču atšķirībā no pazīstamajām dažu minūšu dejām šis vērēnīgais visu paaudžu uzvedums aizķer latviešu sirdis kādā dziļākā līmenī, stipri ārpus “skaista vai ne tik skaista deja”.

Gaidot kārtējās izrādes, kuras jau atkal ir gandrīz izpārdotas, uzdevu dažus jautājumus izrādes producentam Edžum Arumam. Jautāju arī par izrādi, bet ne tikai.

Inta Balode: -Sākšu ar smieklīgu un vienlaikus nopietnu jautājumu – vai “No zobena saule lēca” ir tautas dejas izrāde?

Edžus Arums:- Man tik ļoti negribētos to ielikt kādā rāmī. Pamatā tā ir būvēta kā skatuviskā deja, ir izmantoti tautas deju elementi, izrādē tiek izdejoti rituāli, kas ir ļoti seni. Tanī pašā laikā, izrāde, neskatoties uz bagātīgo folkloras piesātinātību (mūzikā, tekstos, scenogrāfijā, kustībā, zīmējumos), ir ļoti laikmetīga. Caur tradīcijām, un tomēr tā runā par aktuālām tēmām – ģimeni, nāciju, cieņu saknēm un mīlestību. Bet šīs tēmas laikam visos laikos ir aktuālas.

Es zinu šo diskusiju profesionāļu vidū – kas tad ir tautas deja un kas skatuviskā?!? Es ar smaidu tanī noskatos un apbrīnoju to dedzīgumu abās pusēs. Es negribētu nostāties viena vai otrā pusē un teikt – tā ir pareizi. Kurš vispār zina, kas šinī laikā un vietā ir pareizi vai nepareizi…

Bet attiecība par dejas izrādi “No zobena saule lēca”, kā jau minēju, negribu to ielikt kādā konkrētā žanrā. Vairāk likt uzsvaru uz DEJAS izrādi, un deja ir noteikti ir dzīva cilvēka pazīme. Dzīva, laimīga un garā stipra cilvēka pazīme. Tā vienmēr ir bijusi dvēseliskā stāvokļa ārējā izpausme ķermeņa valodā. Arī slēpšanās – tātad īstas dzīves. Ir tik daudz pierādījumu, ka deja ir pastāvējusi kopš civilizācijas sākuma… Šeit, Eiropā, līdz kristietības ienākšanai rituālam, tātad dziesmai un dejai bija ļoti liela nozīme ikdienas notikumos…  Tikai nedaudz apjaušot šo bagātību, neuzdrošinos pieņemt lēmumu un kaut kā definēt to, kas ir sanācis.

-Ko tu saproti ar klasiskumu un laikmetīgumu dejā? Nav svarīgi kādā dejā. 

-Neko tur daudz nesaprotu. (Smaida.) Klasiskais tā pat ir uz tradīcijām un pieredzi balstīts izvilkums. Izstrādāts līdz sīkumam. Tāda esence. Jebkurā mākslas žanrā, ne tikai dejā. Ar šo bagāžu tad var sākt veidot visu. Protams, ir ģeniāli piemēri, kad cilvēki bez zināšanām tiek pie apbrīnojama rezultāta – gleznas, izrādes, skulptūras, dejas utt. Taču ar šo “klasikas” pamatu un zināšanu bāzi tas noteikti ir vieglāk.

Laikmetīgums – manā izpratnē ir šobrīd aktuālais. Tas var nebūt globāli aktuāls, tik pat labi arī individuāli. Tas, ko gribu pateikt. Kas ir svarīgi, lai kāds sadzird. Arī šodienai praktisks.

Viens ir skaidrs – pareizā ceļā būvēts laikmetīgais, noteikti kļūs par mērauklu, uzstādījumu, pamatu, tātad par klasiku.

-Kā ir ar kara tēmu izrādē? Vai tev, dejotājiem un visai radošajai komandai ir mainījušās sajūtas saistībā ar pārmaiņām pasaulē? Kā tēma atnāca tajā tālajā pirmizrādes gadā? Tas bija 2010. gads, vai ne?

-Pirmā izrāde bija 2009. gada maijā, taču karu, kā izrādes tēmu ar Agri [Daņileviču] jau 2008. gada augustā pārrunājām. Tēma “karš” ir Daņiļeviča ideja. Paldies Dievam, ka esam vienādās domās, ka pašu karu attēlot nevajag. Es kā producents nejaucos radošajos procesos, bet kara attēlošanu man būtu grūti pieņemt.

Es neesmu vēsturnieks, bet esmu dzirdējis, ka kopš brīža, kad tiek pierakstīta vēsture, karš kā galīgā konflikta izpausme nav bijis tikai nepilnus 300 gadus! Mēs neesam karojuši tikai 300 gadus… un tie nav 300 gadi vienā laidā. Tas nozīmē, ka nav paaudzes, nav indivīda, kas kaut kādā veidā nebūtu saistīts ar karu… Karš ir līdz vēmienam laikmetīgs, un diemžēl tā jau ir klasika… Nezinu, kā ir radošajai komandai un pārējiem dalībniekiem, bet mani tieši “No zobena saule lēca” lika par šo interesēties un domāt. Jā!! Es sapņoju un ticu ideālai pasaule bez kara un vardarbības. Man ir tuvi paziņas, kas ir profesionāli karavīri. Neko viņiem nepārmetu, reizēm pat ar apbrīnu noskatos uz disciplinētību un skaidro, konstruktīvo domāšanu, lēmumu pieņemšanu, taču nevaru pieņemt viņu brīvprātīgo došanos kārtējā misijā…

-Kuro reizi rādīsiet izrādi? Cik dejotāju bija pirmajā reizē Limbažos un cik būs tagad?

-Izrādē sākumā bija ap 100 TDA “Katvari” un SDK “Varavīksne” dažādu paaudžu dejotāju. Tad tādā pašā sastāvā otro reizi parādījāmies Rīgā, Kongresu namā.

Pēc tam nāca lielās izrādes kur jau bija nepilns 1000 dalībnieku. Tā mēs nostartējām divas reizes – 2010. un 2013. gadā. Tātad jau četras izrādes. 2016. gadā Kocēnu novada Dikļos brīvdabas izrāde. Sanāk, ka šī gada valsts svētki būs sestā reize, kad izrāde tiks rādīta. Plus vēl tās, ko saucu par satelītizrādēm, kad kāds konkrēts kolektīvs izrāda interesi un nodejo izrādi lokāli tikai sava kolektīva ietvaros – tā ir bijis Līgatnē, Mazsalacas pusē un Smiltenē. Šobrīd esam stipri virs 1000. Arī koris ir dubultojies.

-Varu iedomāties, ka īpaši viegli jau nav organizēt tik vērienīgu izrādi. Kāpēc tu to dari? Cik kopā esat komandā? Kas ir grūtākais? Kas sagādā lielāko prieku?

-Es vairs nezinu – tas ir grūti, vai nav! Pirmajā reizē tas bija ārprātīgs azarts – ārprāts, mēs to darām, mums sanāk, cilvēkiem patīk. Jaunas un jaunas lietas, emocijas, uzdevumi, veiksmes un neveiksmes, vilšanās un iekšējas uzvaras. Adrenalīns tādā līmenī, ka neguli – vienkārši ej uz priekšu kā kara tanks. Ej un dari. Tas sagādā prieku. Komanda ir ļoti maza. Ļoti, ļoti maza. Taču ir daudz padomdevēju un neaizvietojami palīgi.

Kāpēc es to daru? Kolektīvs, kurā toreiz dejoju gatavojās savai jubilejai. Man kā aktīvistam gribējās uz šiem svētkiem ko savādāku, ko neikdienišķu. Tas bija garš un toreiz likās, ka ļoti neperspektīvs ceļš meklējumos – ko un kā. Kā pēdējais variants bija uzrunāt Agri. Tā sākām strādāt pie pirmās izrādes. Respektīvi – pirmais impulss bija kolektīva jubileja. Otrs – ja visiem tik ļoti patīk un grib dejot līdzīgi – kādēļ gan nedarīt to visiem kopā? Tā neviens vēl nebija darījis. AZARTS – laikam ir otrs KĀPĒC!

Pagāja pāris gadi un no dejotājiem nāca nepārprotami uzstādījumi, ka nedrīkst tādu darbu atstāt vienai reizei – viņi grib to izdzīvot atkal. Arī mūziķi, kāds tieši, kāds caur puķēm deva mājienus, ka ir laiks to atkārtot. Es turējos pretī. Ilgi turējos, bet salūzu. Un labi ka tā – mums izdevās atkal. Visi laimīgi un smaidīgi. Šeit jāsaka trešais KĀPĒC – dalībnieku velēšanas.

Šī reize ir mans ego. Šoreiz tas notiek, pateicoties manai iniciatīvai. Tas tādēļ, ka man ir neliels sapnis par Latvijas simtgadi. Un, izlaižot šo reizi, man to Latvijas jubilejas reizi būtu daudz grūtāk realizēt. Esmu to paskaidrojis komandai, kolektīvu vadītājiem. Viņi to akceptē un grib būt komandā arī turpmāk. Taču plašākai sabiedrībai to teikt būtu nedaudz par agru… Ceturtais KĀPĒC – sapnis par Latvijai 100. Es šos svētkus gaidu. Esmu priecīgs, ka dzīvoju šinī brīdī. Iedomājies, mēs piedzīvosim mūsu valsts 100. jubileju. Es gribu būt sastāvdaļā no šiem svētkiem. Es to tiešam gribu.

-Vai šoreiz arī pats dejosi? Biji gan solists, gan tauta. Kas tev patika labāk un kāpēc? Kā atšķiras izjūtas, esot uz skatuves/laukuma, no izjūtām, kad liec tam visam notikt? 

-Es neesmu plānojis dejot, taču savā kolektīvā, vadot mēģinājumus, tiem beidzoties, es vienmēr saku, ka līdz pēdējam brīdim paturu tiesības jebkuru no viņiem izņemt ārā no dejas un pats tajā ielekt.

Jā – es biju pirmais šīs izrādes solists. Tas ir patīkami, bet ne uzstādījums. Ar šo saistās viena liela izvēle. Kad nonācām līdz lielajai izrādei, Uģis Brikmanis man ieteica padomāt par izvēli – dejot solo vai producēt izrādi… Tas bija neciešami smagi… taču, apsverot iespējas, es sapratu, ka ir daudz labu un labāku dejotāju, kas var to solo dejot, bet vai es atrastu kādu, kas caurām naktīm varētu strādāt pie kā vēl nebijuša??? Vai es varētu paskaidrot, ko es gribu, ja pats nezinu, uz kurieni eju, ja nezinu kādam ir jābūt rezultātam? Vai es varētu nomotivēt kādu iedziļināties projektā līdz pēdējam solītim deju laukuma, līdz diedziņam tērpos, līdz pareizam vārdu savirknējumam publicitātē, līdz milimetram Auļu koka izveidē utt. Man nebija ticības, ka toreiz atrastu un tagad, kad esmu izgājis tam visam cauri, es arī to nevarētu atļauties…

Es pieņēmu lēmumu un nenožēloju to ne mirkli. Izrāde tika pie daudz labākiem solistiem un pietiekami pieklājīga producenta. (Smejas.)

Man patīk dejot, tādēļ iepriekš es vienmēr atradu iespēju arī uzlīst uz deju laukuma, kaut vai tikai uz pēdējo izrādes deju, kad zinu, ka ir tikai četras minūtes līdz izrādes beigām, un, lai kas arī notiktu, tas nevar sabojāt visu izrādi. Izņēmums bija vasarā Dikļos, jo tur piedalījās tikai vietējo apriņķu dejotāji un koristi. Neticēsi – es pats neesmu redzējis nevienu izrādi. Tikai video ierakstu.

-Ko domā par kultūras producenta darbu kopumā? Ko tas prasa? Vai ar to var izdzīvot? Ko var pārdot un ko tu gribētu pārdot?

-Ko tur daudz domāt. Tas ir tāds pats darbs kā jebkurš cits. Tu vari darīt no sirds un vari darīt ķeksītim. Tu vari skaitīt stundas atskaitei un vari azartā līdz spēku zudumam noraut 60 un vairāk stundu. Tu vari strādāt “pa lēto”, saprotot, ko nopirks katra pagasta kultūras namā, vari strādāt, izaicinot sevi un publiku. Katrs ejam savu ceļu, un neviens no tiem nav nepareizs vai pareizs, kamēr tu nemāni patērētāju.

Es neesmu labs pārdevējs. Es pat teiktu – vairāk švaks, nekā labs. Es varu pārdot tikai to, kam pats ticu. Tikai to, par ko pats jūsmoju un esmu pārliecināts par kvalitāti. Bet, ja es kaut kam ticu un mani pašu tas uzrunā, es varu aizraut sev līdzi tūkstošus. Un, kamēr es viņiem nelikšu vilties, viņi būs mana, pastarpināta vai tieša, bet komanda! Gaumes var būt dažādas, taču kvalitātei ir savi standarti un zem tiem es nevaru līst, ja runājam par pārdošanu.

– Kā tu dzīvo šodienas pasaulē? Bēgļi, terorisms, karš, brīvdienu izklaide lielveikalos, uzvar tas, kurš otru labāk nomelno, nekreņķējas tie, kas ne par ko neinteresējas… Vai arī nav tik traki? Varbūt tev ir kāda laba receptīte dzīvošanai 2016. gadā?

-Es esmu pārliecināts, ka mēs katrs dzīvojam sev vispiemērotākajā laikmetā un brīdī. Starp īstajiem cilvēkiem un notikumiem. Mums ir tikai trīs izvēles – to noskatīties kā izrādi, vai piedalīties notikumos. Trešā – veidot savus notikumus. Es esmu izbaudījis visu šo variantu burvību. Un tā tiešām ir burvība, ja mākam izbaudīt.

Neticēsi, bet es pāris gadus noteikti nebiju bijis lielveikalā nedēļas nogalē… Es goda vārds nobijos no tās masas. Veikals bija pilns līdz izejām ar cilvēkiem. Nezinu kādēļ, bet mani pārņēma tāds satraukums, ka es pagriezos un izgāju ārā. Man nav paskaidrojuma sajutām un rīcībai, bet tā masa ar diezgan tukšu skatienu mani izspieda ārā.

Bet par karu, bēgļiem…

Ir tieši tik traki, kā tas ir. Tas ir traki. Es karstākajā brīdī labā kompānijā iesēdos mašīnā un aizbraucu līdz Budapešatai, aizgāju līdz stacijai. Es redzēju… Ir nedaudz citādāk, nekā to attēlo ziņās.

Taču tās ir sekas kādiem citiem notikumiem, kariem, nomelnošanai, arī labajam. Mums ir jāmācas būt atbildīgiem par savu rīcību, jo visam ir sekas. Tādēļ ir jādomā kādus notikumus, karus un bēgļu gājienus izraisīs mūs šodienas rīcība… Man nav vienalga, kādā pasaulē dzīvoju un kādā dzīvos mani pēcnācēji. Un lielākā muļķība, ko esmu dzirdējis no līdzcilvēkiem ir – es tur neko nevaru darīt. Šos es automātiski jau ierindoju ķermeņos bez pulsa, jo tas ir vienīgais stāvoklis, kurā mēs neko nevaram darīt, pat dejot.

Fotogrāfijas no Edžus personīgā arhīva

***

Izrādes “No zobena saule lēca” radošā komanda:

Režisors – Uģis Brikmanis

Horeogrāfs – Agris Daņiļevičs

Mūzika – bungu un dūdu grupa “Auļi”

Muzikālais vadītājs – Kaspars Bārbals

Uzvedumā piedalīsies vairāk nekā 40 dažādu paaudžu Latvijas deju kolektīvi

Etnomūziķi – Kristīne Ādmine, Liene Brence, Lauma Bērza, Aiga Sprindža, Sandra Budeviča, Rihards Rudzītis un koris “Gaudeamus”

Tērpu autores – Evija Dāboliņa un Kristīne Korečko

Izrādes notiks 19. un 20.novembrī (abas dienas 15:30 un 19:00)

Biļetes “Biļešu Paradīzes” kasēs un internetā