Teātris kustībā jeb kustīgais teātris Igaunijā

30/09/2015

 Dita Jonīte

Galvenais iemesls, kādēļ šā gada septembrī devos uz Igaunijas teātra festivālu Draama 2015 bija Baltijas Drāmas forums. Taču tā ir tikai viena no programmām, kas šogad no 7. līdz 13. septembrim veidoja festivālu, un es izmantoju iespēju paralēli igauņu oriģināldrāmas izlasei redzēt vairākas izrādes arī no citām programmām, kuras piedāvāja gan laikmetīgo deju, gan studentu izrādes, gan vietējo teātra balvu saņēmušos iestudējumus.

Vērojot Latvijas dramatisko teātri, pēdējos gados iespējams konstatēt, ka skatuves valoda ir mainījusies, pateicoties ciešākai un mērķtiecīgākai sadarbībai starp horeogrāfu un režisoru. Lielā mērā tas saistīts ar jaunās paaudzes horeogrāfiem, kas Latvijas Kultūras akadēmijā studējuši laikmetīgo deju. Tā nu mēģināju savu uzmanības fokusu uz kustību virzīt arī Igaunijas teātra festivālā Draama 2015. Atlasīto 15 izrāžu vidū nedēļas laikā redzēju gan “tīru” laikmetīgo deju, gan dažādu formu studentu eksperimentus, gan klasiskas dramatiskā teātra izrādes, kurās liela loma ir aktieru plastikai.

Ar apbrīnu un prieku sekoju aktieru darbam NO99 izrādē Mana sieva sadusmojās (Mu naine vihastas), kur visu izrādes laiku fiziskajā darbībā no aktieriem tiek prasīta augsta koncentrēšanās pakāpe. Aktieri runā tekstus – dialogus, monologus, raiti mainās mizanscēnas, aktieriem jākāpj, jāskrien, jālēkā, jāguļ, jo īsā laika nogrieznī “jāuzņem” neskaitāmi fotokadri, restaurējot vai simulējot reālus notikumus. Un tas viss jāspēj vienā nelielā viesnīcas numuriņā. Ar šīs dinamikas palīdzību skatītājā tiek kāpināta zināma spriedze, lai finālā pārņemtu nolemtība. Tāds arī bijis izrādes stāsta mērķis – parādīt, ka laiku/emocijas/reiz piedzīvoto nevar noķert jeb iekonservēt.

Mazu bērnu mammām ārprātīgi aktuālu problēmu izrādē Svēta nakts (Püha öö) tikai caur kustību izspēlē četras horeogrāfes. Šīs četras sievietes skatītāju acu priekšā izrādes laikā saliek īstu automašīnu, pa daļām vien izstiepjot no aizkulisēm. Metodiski, tempā, koncentrējoties uz saviem uzdevumiem. Neraugoties uz to, ka sīkie pinas pa kājām, ik pa brīdim zem mašīnas paripo bumbas vai iebrauc autovadāmā mašīnīte utt.

Man kā mammai šī ir visai sāpīga pieredze, jo ļoti labi spēju identificēties ar mammu, kurai ir gan bērni, gan darbs. Un labi gribas izdarīt abus. Taču cieš kā viens, tā otrs. Un vēl šīs izrādes laikā interesanti ir domāt par to, ka šīs četras jaunās horeogrāfes izvēlējušās šīs situācijas uzzīmēšanai tieši automašīnas uzbūvēšanu. Tas ir smags un netīrs darbs, taču viņas ar to tiek galā. Radošais darbs varbūt nav tik netīrs, taču – vai mazāk grūts, jo īpaši, kad sevi jāsadala uz pusēm ar ģimeni un mājas soli? Zināms, ka sievietes spēj sadalīt uzmanību starp “bērnkopību” un darbu. Nav vienkārši citu variantu.

Svēta nakts

Spēles laukums šajā izrādē sadalīts nosacīti trīs daļās. Vidū balts grīdas segums, kur strādā četras sievietes – īstenībā horeogrāfes, brīvmākslinieces. Abpus šai teritorijai jeb spēles laukuma sāni atvēlēti šo sieviešu (īstajiem!) bērniem, skaitā ap desmit un vecuma amplitūdā no pāris mēnešu veca zīdaiņa līdz četrgadniekiem un piecgadniekiem. Šī teritorija ir it kā nodalīta no centrālās baltās “mēles” ar puskrēslas gaismojumu un caurspīdīgu aizskaru, kas šķir no tiešiem skatītāju acu skatiem. Pamazām šo bērniņu pieskatīšanā iesaistās arī kāda ome, vīrs, auklīte. Mammas īsti bērniem nepieslēdzas. Izņemto vienu no viņām, kuras pusotru gadu vecais puisītis visu laiku ķeras mammas svārkos, prasās opā un ik pa brīdim raud.

Ik pa laikam kāda no mammām cenšas sazvanīt sociālo dienestu, bet tur laipna balss atbild, ka visas operatoru līnijas ir aizņemtas un lūdz uzgaidīt… Tā arī neizdodas dienestu izrādes stundā “sazvanīt”. Fonā skan monotona melodija, kādas ir tipiskas informatīvo dienestu dežūrtelefonu līnijām, kamēr tiek gaidīts savienojums. Melodija ir nomierinoši bezpersoniska, bet tas, ka tā visu laiku atkārtojas, kamēr tiek būvēta automašīna un raud bērni, rada dīvainu emocionālu spriedzi. Šķiet kaut kas beigās sprāgs! Par laimi nesprāgst. Taču satraukums, kas rodas izrādē, nelaiž vaļā visu vakaru. Jo liek nemitīgi uzdot jautājumu – kā būt starp bērniem un darbu. Bet – vai man un pasaulei vispār ir jēga, ja vairs nedzims bērni?

Savdabīgu diptihu tieši oriģināldrāmas programmā veidoja iestudējumi 1987 un Estoplast, jo ļāva atgriezties padomju laikos. Abās būtiska ir aktieru fiziskā sagatavotība un spēja dinamiski un organiski radīt izrāžu “kustīgās” bildes. Izmantotā materiāla ziņā vienkāršāka šķiet izrāde Estoplast (stāsts par cilvēkiem un laikmeta absurdu padomju lampu rūpnīcā Estoplast). Te ir daudz dokumentālu materiālu – arhīva materiāli, dokumentāli video, intervijas. Taču aizrauj intonācija un vieglums, ar kādu šis stāsts tiek parādīts. Nozīme šeit arī kustīgajai scenogrāfijai (galdi, krēsli un aizslietņi jeb širmji uz ritenīšiem), un uz šī fona ļoti veikli un plastiski ir arī aktieri. Īpaši gribu izcelt iemīlējušos pārīti, kas, skanot Bītlu dziesmai, krīt un ceļas, krīt un ceļas…

Estoplast

Izrāde 1987 šajā festivālā kļuva par manu favorīti. Uzrunāja enerģija, kas nāca no aktiermeistarības studentu kursa vienotības, aizrautības, izspēlējot laikmetu, kad viņi nemaz vēl nebija piedzimuši, fantāzija, ar kādu apspēlēts šis baisais periods mūsu vēsturē. Tā kā aktieri visu izrādes laiku spēlē gāzmaskās, ir ierobežots ne tikai redzes lauks, bet izmainīta arī kustība jeb gaita. Tas palīdz radīt vienotu stilu un rada vajadzīgo atmosfēru: spokainu dzīvi bunkurā. Ja dzīve bunkurā ir skābekļa trūkums tiešā nozīmē, tad dzīve Padomju savienībā 80. gadu vidū bija skābekļa trūkums vispārīgā nozīmē.

1987

Ļoti intriģējošs pieteikums šķita izrādei Trīs māsas, kur Čehova varones Rakveres teātra iestudējumā izrādes sākumā praktizē jogu. Vērojot aktrises, kas atveido Irinu un Olgu, ne mirkli nerodas šaubas par diletantismu. Žēl, ka jogas izmantojums tomēr izrādās vien dekoratīvs un atraktīvs elements, izrādē fokusējoties uz Čehova teksta runāšanu nevis interpretāciju.

Trīs māsas

Labu ķermeņa psihofizisko sagatavotību neapšaubāmi prasa arī tādas izrādes kā Patiesība pēc kuras ilgojos (Tõde, mida ma olen igatsenud) mūsu Vladislava Nastavševa režijā. Kā jau ierasts Nastavševa rokrakstā, arī šī – teātra NO99 izrāde zināmā mērā nedaudz ir arī fiziskais teātris ar savstarpēju iedunkāšanos, cīkstiņiem u. c. elementiem.

Atzīstamā fiziskā formā ir aktieri izrādēs Ekke Mors, Sāpes vārnai… (Varesele valu…) un Budapešta – ir patīkami noraudzīties, cik igauņu aktieri ir elastīgi un atraktīvi. Īpaši uz citu šajā festivālā redzēto daudzvārdīgo izrāžu fona, kā Balsis (Hääled) un Brālis (Vennas). Bet “daudzvārdīgas” jeb “liekvārdīgas” mēdz būt arī tīras dejas izrādes, un tādas sastapu arī igauņu festivāla izrāžu kopā – Superpuse (Superpoolik) un Pašizpausme/ laulības pārkāpums. (Eneseväljendus/hoorus).

Dažas izrādes skatos Tartu universitātes Baznīcas torņa zālē. Tai skaitā arī, manuprāt, “pļāpīgo”, dejas izrādi Pašizpausme/ laulības pārkāpums.  Ēkas augšējā stāvā iekārtota ļoti ērta black box tipa zāle, ar vairāku rindu sēdvietām no trim pusēm. Skatītājiem ir aptuveni 200 vietu, redzamība lieliska. Un šie apskaužamie fakti izrādās spēcīgākie izrādes iespaidi, jo mani kārtējo reizi pārņem balta skaudība – Latvijā pat vienas tādas funkcionālas melnās kastes nav. Kamēr vienā Tartu ir vairākas!

Izrādes pieteikumā rakstīts, ka tā ir skats uz situāciju, kurā emocionālie, fiziskie un kultūras aspekti sajaucas un pašizpausme pārvēršas pašmērķīgumā. Izrādes 40 minūtes dažādas intensitātes izgaismojumā vērojama solistes mērķtiecīgi organizēta kustība, taču interesantāk izrādās vērot mūziķus un tehniķu grupu, kas sēž līdzās skatītājiem un uz kuriem nemaz nav paredzēts fokusēt uzmanību. Tur ir gan puiši pie datoriem un pultīm, gan meitene ar kaut ko līdzīgu vijolei un mikrofons, kurā pūšot un čukstot, tiek radītas fona skaņas un trokšņi.

Par vienu studentu izrādi, šajā pašā zālē man radās vēl lielāks mulsums – kāpēc tā tiek piedāvāta šajā festivālā? Horeogrāfijas studentu dejas izrāde Superpuse šķiet iemaldījusies no work in progress sērijas. Var jau būt ka “skatlogam” tas ir pietiekami. Lai saprastu virzienu un situāciju procesā vispār.

Toties lieliski piedzīvojumi bija divas izrādes no dejas programmas – Kurss (Käik) and Ritms ir dejotājs (Rithm is a Dancer). Pirmā no tām, kas ir bērnu izrāde un dejotāju apvienības ZUGA projekts, lieliski parāda, kā iespējams gudri komunicēt ar auditoriju, kā iespējams bērnus iesaistīt, bet neļaut šai interaktivitātei pārvērsties haosā. Izglītojošs un mīļš ievads ķermeņa kustību izteiksmībā un iespējās. Tādēļ šī festivāla diena man sākās ar veselu stundu tīra prieka. Izrādē Kurss, dinamiski apdzīvojot telpu, četri dejotāji enerģiski un priecīgi imitē traukšanos pāri jūrai vētras laikā, turēšanos pretī stipram vējam mežā u. c. Kad pagājušas apmēram 40 minūtes, kas vidēji tiek rēķinātas kā optimālas bērna uzmanības noturēšanai, mazie skatītāji mierīgi un organiski tiek iesaistīti spēlē ar kustību un skaņu. Manis apmeklētajā izrādē jaunākā skolas vecuma un vēl mazāki bērni ir neticami atsaucīgi un vēl neticamāk – disciplinēti. Ne brīdi nepārkāpjot pieļaujamās robežas, lai izrāde nepajuktu. Pēc uzaicinājuma bērni gan sadalās pāros, lai izspēlētu uzdevumu ar aklā pārinieka vadāšanu, gan rāmi sasēžas aplī, lai veiktu uzdevumu ar tausti: kā klusos telefonos, tikai vārda vietā lietojot fizisku pieskārienu.

Kurss

Dziļāks un tieši kustību/as pētījums bija Henrija Hutta soloizrādē Ritms ir dejotājs. Arī šajā izrādē mazliet tiek runāts, mazliet izmantots video, daudz kustību rutīnas, tomēr pāri visam horeogrāfa un izpildītāja personības šarms un patiesā interese, par kustību un sevi tajā. Amizanta ir gan horeogrāfa saspēle ar veselu metronomu rindu, gan sevi video attēlā, gan intensīvajā treniņā ar lecamauklu.

Ritms ir dejotājs

Apkopojot iespaidus, noteikti varu apgalvot, ka – pat ja Latvijas delegācijas brauciena mērķis uz Igaunijas Teātra festivālu bija oriģināldrāma, es vairāk par visu tomēr domāju par dažādu izrādes “saistvielu” gudru un mērķtiecīgu izmantošanu un jaunas pasaules radīšanu. Ja dramaturga radītais teksts, horeogrāfa un mākslinieku izjūta par “bildi”, režisora vadīta ideja un aktieru atsaucīga darbošanās saslēdzas izzinošā un emocionālā piedzīvojumā, varam runāt par mākslas klātbūtni vai pat Notikumu. Un man ļoti patīk, ka šoreiz Igaunijā ieskatu oriģināldrāmas procesā bija iespēja vērot plašākā kontekstā, ieraugot šo to arī skatuves kustīgajos procesos.

 

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.