Teātra izpēte turpinās… Ekspresrecenzija par izrādi “Stundas”

31/10/2012

Dita Eglīte

Trīs meiteņu – jauno horeogrāfu izrāde „Stundas” ir garšīgs kumosiņš savējiem – tiem, kas dzīvo iekšpus laikmetīgās dejas. Taču, tā kā izrādē tomēr netiek runāts par kādām slepenām zināšanām, Evitas Birules, Evas Vancānes un Kristīnes Vismanes kopdarbu ar interesi var noskatīts arī no teātra procesiem tālāk stāvošs subjekts.

Pārdomājot pirmizrādes vakarā redzēto, drīz vien nonācu pie atziņas, ka ir visai riskanti mēģināt izteikties par šo izrādi. Ja vien nav apzinātas vēlēšanās kļūt tikpat smieklīgai kā „Stundu” epizodei, kurā Kristīne Vismane plosās pa „kurmja rakumiem” (grīda tiek nevis tīrīta, bet „smērēta” ar zemi, kaut sievietes darbošanās izmisīgi vēlas attēlot pretējo), tak „skatītājas”-kolēģes uzmanību pievērš baltā piena pudelei fonā. Nu, lūk, arī es neviļus varu kļūt par tādu „gudro novērotāju”, kas kaislīgi apraksta, cik oriģināli un neredzēti laikmetīgi tiek aprakts Napoleons meiteņu jaunradītajā dejas izrādē, kaut patiesībā stāsts varbūt ir tieši par pienu, ar kuru baro mazu kaķēnu (pārfrāzējot Māra Čaklā dzeju).

Tiecos domāt, ka šīs izrādes „Napoleons” varētu būt priekšstati par to, kā jāizskatās laikmetīgajai dejai. Pēc „Stundās” redzētā varētu secināt, ka laikmetīgā deja vairumā gadījumu nozīmē lielu runāšanu un nemitīgu jautājumu uzdošanu. Man personīgi patīk tas, ka meitenes vienlaikus gan ķiķina par to, gan nenoliedz šo jautājumu uzdošanas nepieciešamību.

Līdzās tam, cik ļoti vienkārša un asprātīga man šķita aina ar „smērēšanos” un pienu (manuprāt, visas izrādes būtība un sāls pārdesmit minūtēs), otrs šī vakara atklājums bija Evitas Birules pārsteidzošā humora izjūta. Organiski iekļauties izrādes-pētījuma noteikumos un tai pat laikā visu skatīt no malas, bet neļaujoties skatītāju rindās sēdošo stihiskajiem smiekliem, gan jau, ka prasa arī visnotaļ spēcīgu koncentrēšanos. Kaut gan izrādes laikā atmiņā it spilgti ataust Evitas miniizrāde „Episka drāma” projekta „Jaunie nāk” ietvaros, kur Evita traģikomiski „cīnījās” ar ikdienas sadzīves rituāliem.

Toties kādā vienā tēlā iestrēgusi šķiet Kristīne Vismane. Tāda sajūta, ka intonācija, kādā viņa runā un jautājumi, kurus radīšanas procesā  nemitīgi uzdod, jau dzirdēti neskaitāmas reizes. Es redzu un ticu, ka viņa daudz lasa un skatās apkārt, turklāt pirms nepilna mēneša Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Jurija Djakonova iestudējums „Tetovētā roze”, kurā Kristīne strādāja kā horeogrāfe. Arī kā dramatiskā teātra aktrisei Kristīnei ir sava veida pieredze Gaļinas Poliščukas teātrī (gan nedaudz tālākā pagātnē). Un viņa šķiet viena no aktīvākajām jaunajām horeogrāfēm, kura pilnīgi noteikti ir pārliecināta par izvēlēto profesionālo ceļu laikmetīgajā dejā, bet…

Gan šajā iestudējumā, gan nesenajā DDT pirmizrādi piedzīvojušajā izrādē „Lupatas” neviļus aizdomājos, ka nesenie studenti, iespējams, īsti vēl nav tikuši vaļā no „skolas soliem”. Varbūt es maldos, taču abās izrādēs izskatījās, ka notiek savu pasniedzēju parodēšana jeb kā „Stundu” meitenes formulēja – „interpretēšana”. Smieklīgi savējiem, neobligāti pārējiem. Taču tas, ka ir šī DDT dotā iespēja meklēt sevi mākslā, nebaidīties riskēt un eksperimentēt, šajos naudas minimumam apstākļos ir vairāk nekā brīnišķīgi.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.
  • 25/11/2012
    solaris
    -
    naichez@gmail.com

    Izrāde “Stundas” ir interesanta trīs tipu cilvēkiem un nesaprotama viena tipa cilvēkiem (ja pieņem, ka kopumā ir četri cilvēku tipi, kā te minēts). Tātad, tā ir saprotama cilvēkiem (1) kuri jūsmo par laikmetīgo deju un vispār visādām alternatīvām mākslas formām, kur ekspresijas kreativitāte ir primāra, bet satura kognitīvā integritāte – sekundāra, vai (2) cilvēkiem ar attīstītu abstrakto domāšanu, kas dod iespēju saprast, ka šī faktiski bija nevis dejas izrāde, bet gan absurda teātra izrāde, vai arī (3) vieglā psihoaktīvu vielu eiforijā esošiem cilvēkiem, kuriem nedominē kritiskā domāšana. Šī izrāde nav saprotama (4) cilvēkiem, kuri pieraduši kritiski analizēt konkrētas lietas pēc sholastiskiem kritērijiem.
    Atkārtošos, izrāde “Stundas”, acīmredzami, ir absurda teātris, tāpēc parodija – laikmetīgās dejas vispār un pašām sevis konkrēti parodēšana, ir nevis tās nepilnība, bet gan tās jēga.
    Protams, ikviena absurda izrāde savā būtībā ir izaicinājums skatītājam. Konkrēti domājošie tiek konfrontēti ar viņu uzturētajiem “pareizas dejas izrādes” sholastiskajiem kritērijiem, līdz ar ko skatītājam ir divas iespējas – kritizēt horeogrāfes, vai arī apšaubīt savus iemācītos “pareizības” kritērijus.
    P.s. Nedomāju gan, ka Kristīne būtu iestrēgusi. Varbūt tieši recenzente ir iestrēgusi tajā, ko viņa sagaida no māksliniekiem?

  • 10/11/2012
    inga
    -
    ingalvonline@gmail.com

    Kristīne NAV iestrēgusi. Viņa ir konsekventa un neapstādināma savos meklējumos. Viņa uzdod jautājumus, viņa apšauba, viņa meklē, viņa mācās, viņa aug, viņai ir neskaitāmie ‘kāpēc?’ un vienīgais,ko var vēlēties,lai viņas aizrautība un apņēmība neizsīkst. Ar nepiecietību gaidu janvārī izrādi “Pieteikami labs”, kura top režisoram Andrejam Jarovojam sadarbībā ar Kristīni Vismani un Katrīnu Albuži. Un, ak laime!, pirms tam, jau decembrī, būs iespēja piedzīvot arī Agneses Bordjukovas, Elīnas Breices un Sintijas Siliņas darbu “3/4 ūdens”. Forši!