Ernests Spīčs*

Esmu “Hanzas peronā”. Atveru koncerta programmu un lasu, brīžiem pārlecot garākiem teikumiem, līdz atrodu vārdu “dejot”, jo tieši šī vārda dēļ esmu ieradies uz tautas mūzikas koncertu: “Tautas mūzikas koncerts ir Dziesmu svētku notikums, kur godā tiek celta latviešu tautas tradicionālā mūzika… 2023. gadā tas tiks veltīts tradicionālajiem latviešu tautas mūzikas instrumentiem, meistariem, kas tos izgatavo, un to prasmīgajiem spēlmaņiem mūsdienās. Koncerta “Trejdeviņi spēlmanīši” klausītāju skaniskajā un vizuālajā fokusā ir dūdas, stabules, kokles, vijole, taures un bungas…

Koncerta sižetisko pamatu veido grupas “Iļģi” opuss “Mēs deviņi bāleliņi”. Šī ir visgarākā mums zināmā latviešu tautasdziesma, kurā 65 četrrindēs tiek izdziedāts un izspēlēts stāsts par māsiņu un viņas deviņiem brāļiem. Dzīve dzimtas mājās, ģimenē, līgavas zagšana, brāļu pakaļdzīšanās, ceļā secīgi satiekot trejdeviņus bundziniekus, koklētājus un spēlmanīšus… Dažādu iemeslu dēļ vairāki jautājumi par latviešu instrumentiem, to izcelsmi un skanējumu paliks neatbildēti uz visiem laikiem, tomēr varam tos izzināt un spēlēt, godāt prasmīgus spēlmaņus un dejot unikālo skaņurīku pavadījumā.”

Ļoti, ļoti satraucošs gaidīšanas laiks pirms koncerta. “Hanzas peronā” telpas vidū novietotā garumgarā un šaurā skatuve, ko saucam par mēli, un tai cieši klāt piespiestās krēslu rindas rada intrigu jau pirms sākuma – kāds varētu būt rīkotāju solītais dejas priekšnesums vietā, kur esam ieraduši redzēt jaunas modes tendences profesionālu modeļu mugurās? Vēl lielāku intrigu rada tas, ka “Dandari” un “Rīgas Danču klubs” pārstāv sadzīves dejas formas, bet visu dejas partitūru radījusī horeogrāfe Agate Bankava, lai arī ar klasiskās dejas skolu un skatuviskās dejas pieredzi, ir no laikmetīgās dejas dārziņa. Esmu bažīgs – “Iļģu” piedāvātā visgarākā tautasdziesma ir saturiski ietilpīga, stāsta sižets – emocionāli piepildāms, un mūzikā noteikti to dzirdēsim, bet dejotāji ne tuvu nav tādi profesionāļi kā muzikanti.

Koncerts vai izrāde? Koncertizrāde

Tad sākas izrāde. Jā, tieši izrāde, nevis koncerts (kā pieteikumā) vai danču vakars, vai deju folkloras priekšnesums. Lai nu kā mēs sauktu to, ko rīkotāji nosaukuši par koncertu, skaidrs, ka katram brīdim ir emocionāla un saturiska slodze. Ja būtu gaišāks un atrastos drukāti dziesmas vārdi, varētu ar pirkstu vilkt līdzi katrai rindiņai. 

Horeogrāfe devusi dejotājiem uzdevumu iemācīties samērā sarežģītus un dažviet pat samezglotus risinājumus. Lai nenogurtu dejotāji un skatītāji, dejotāji iznāk uz mēles grupās, kas nomaina cita citu atbilstoši dejas stāsta līnijai. Šis paņēmiens kalpo kā viens no paspilgtinājuma elementiem. Dejotāji varonīgi “cīnās”, ne viss padodas gludi, bet ir arī izcili interesanti risinājumi, izceļas pāris meitenes un pa brīdim kāds puisis parāda “klasi”. Mani sajūsmina horeogrāfisks citāts no filmas “Dzimtene sauc. Kāzas Alsungā” (Aleksandra Rusteiķa 1935. gadā uzņemta gandrīz vai etnogrāfiska filma) – dejotāji, saklupuši pāros, dejo tikai “Mugurdanča” otro daļu un tieši tādā stilā, kā filmā pirms astoņdesmit astoņiem gadiem. Skatītāju siltākos aplausus izpelnās polkas sacīkste. Tāpat kā filmas citātā, arī polkas sacīkstē ir tas pats paspilgtinājuma paņēmiens – dejotāji vienmuļi griežas, griežas, griežas. Skatītāji uztver dejas maģisko iedarbību un to novērtē ar skaļiem aplausiem.

Ja sākumā biju nobažījies par kvalitāti, tad koncerta beigās saprotu, kas esmu bijis klāt jauna dejas žanra tapšanā, kur iepriekšējie estētiskie priekšstati un tajos balstītā kvalitātes mēraukla ir jāatmet.

Savijoties laikmetīgās dejas horeogrāfiskajai domai ar tautas deju, turklāt folkroka ritmos ar tautas mūzikas citātiem, kurus paspilgtina dīdžejs, ir radies kaut kas jauns. Pat ja tas ir tikai “pirmais kucēns”, notikums ir gana vērtīgs, lai to ierakstītu vēsturē. 

Kā sauksim jauno skatuves žanru? Etnobalets? Dančubalets? Folkrokbalets? 

Jauns nosaukums nepieciešams, jo horeogrāfijas koncepts ir tieši pretējs ierastajam stereotipam, ka tautas deju var interpretēt, izmantojot klasiskajā dejā jau sen aprobēto raksturdejas stilistiku. Tas ir, radīt etnisku klasiskās dejas variantu. Tātad, kādi ir klasiskās dejas leksikas pamatelementi, kas ar nelielām korekcijām pārceļojuši uz skatuvisko deju? A) nostiepti pirkstgali; b) noteiktas roku pozas, piemēram, sānos, augšup stieptas pretī saulei; c) kāju pozīcijas; d) izteikti taisnas muguras turēšana. Klāt nāk ierobežots noteiktu soļu kombināciju skaits, un, protams, gandrīz vienmēr viss izpildāms ar nostieptu pēdu.

Horeogrāfe Agate Bankava mums piedāvā pilnīgi jaunus estētiskos priekšstatus, pie tiem jāpierod, un jaunais stils neapšaubāmi, ja ne labāk, tad citādāk sasaucas ar “Iļģu” un kompānijas skanējumu, dīdžeja maigajiem digitālajiem eksperimentiem un ar individuālo jauno muzikantu solo izgājieniem. Ļoti ceru, ka šādi eksperimenti turpināsies, kas vēlami kaut vai dažādības pēc.

Vēl viena svarīga lieta, kas ir būtiska šī koncerta kontekstā. Tie ir dažu izcilu muzikantu solo priekšnesumi, kas sasaucas, samiksējas un saspēlējas gan audiāli, gan vizuāli ar dejas ritējumu. Tas palīdz uztvert un aptvert skatītājiem, kā arī ievilkt elpu dejotājiem un atcerēties nākamo kompozīciju. Visveiksmīgākais brīdis varēja būt tas, kad spīdošu  bungošanas tehniku demonstrēja Zane Dukaļska, bet deviņi puiši, kas tēloja deviņus bāleliņus, katrs par sevi un visi kopā mēģināja tikt Zanes uzdotajam ritmam līdzi. Ja tā būtu sacensība, nevis iestudēta izrāde, tad rezultāts būtu 9:0 Zanes labā.

Viens neierasts paņēmiens, ko horeogrāfe izmantoja, bija tad, kad dejotāji apsēdās uz skatuves malas tiešā skatītāju tuvumā. Riskējot pārkāpt nosacīto intīmās saskarsmes robežu, dejotāji dejoja tikai ar rokām. Kopumā gan izskatījās, ka šajā brīdī priekšnesuma ideja palika nesaprasta. Skatītāji pārsteigumā neattapa, kas būtu jādara, kad tev pretī sēdošie, kā rakstīts etnogrāfiskajā aprakstā, “sit knipas, sasit dūres, plaukšķina”. Droši nevaru teikt par to, kā reaģēja katrs skatītājs, skats no manas sēdvietas neaptvēra visu laukumu, bet man tuvumā sēdošie nedaudz sastinga. Likās, ka dejotāji aicina  skatītājus atbildēt, bet nē – laikam tas bija iecerēts kā monologs.

Pēc koncerta tautas mūzikas instrumentu izstādes zonā sākās muzicēšana – Oskars Patjanko, kurš nupat dejoja, ņēma rokā ieviņas, viņam pievienojas citi mūzikas instrumentu meistari ar saviem instrumentiem, un jautras polkas pieskandināja telpu. Cerēju sagaidīt “Rīgas Danču kluba” un Latvijas Universitātes “Dandaru” dejotājus, bet viņi, sajūsmināti un satraukti par saviem panākumiem, palika otrā “Hanzas perona” galā, kur aizkulisēs priecīgi fotografējās. 

Koncertizrādes kopsavilkums 

Savelkot kopā iespaidus, emociju gamma ir ieturēta “Iļģu” sparīgi pulsējošās mūzikas ritmā un spilgtajos vizuālajos efektos, kur ielaužas spēcīgas solistu balsis un ieskandinās daži mūzikas instrumenti. Ļoti gribas salīdzināt muzikantus, jo viņu solo izgājieni ir kā citos žanros praktizētais muzikantu “kautiņš”. Kurš labāks? Audars Kārlis Klints ar dūdām, tauri un ragu, Zane Dukaļska ar bubinu jeb rāmja bundziņām, Liene Brence ar vijoli, Lauma Matule ar stabuli, Eduards Klints ar dūdām vai Laima Jansone ar kokli? Tad vēl “Vilkaču” vīru, Irīnas Mihailovskas un Uģa Prauliņa spēcīgās balsis. Dejotāji cenšas turēties šim piesātinājumam līdzi, bet tomēr paliek muzikantu ēnā. Nav viegli iet nestaigātus ceļus, bet reiz ir jāsāk, un šī koncertizrāde bija labs sākums jaunam paņēmienam tautas mūzikas un tautas dejas kopāskanēšanā. Paldies veidotājiem un dalībniekiem par šo skaisto eksperimentu!

Dejas skaistums, ko 6. jūlija vakarā redzēju “Hanzas peronā”, paliks manā un pārējo skatītāju atmiņā, fotogrāfijās un dažos saraustītos videofragmentos, ko samontēja LMT viedtelevīzijas redaktori, cenšoties atsevišķi parādīt te muzikantus, te dejotājus, te dziedātājus. Tāpēc, ja nebiji un neredzēji, tad pamēģini izjust un izprast koncertuzveduma “Trejdeviņi spēlmanīši” vēstījumu no pieejamajiem audiovizuālajiem materiāliem un dalībnieku atmiņām.

*Ernests Spīčs (1955) ir latviešu tautas dejas skolotājs, pētnieks, horeogrāfs un grāmatu autors. Kopš 1992. gada ir Rīgas Latviešu biedrības biedrs, bijis Folkloras komisijas vadītājs (1992—2008). Darbojas un ir darbojies starptautiskās un Latvijas organizācijās, ekspertu komisijās. Viņš ir zīmola “Rīgas danči” vadītājs kopš 2019.gada.