Taurenis, valis un pelēks. Par Filipa Gemahera viesizrādēm “Homo Novus” ietvaros

06/11/2016

Sintija Siliņa

“Es taču nelidoju tik tālu, lai jums parādītu apli,” teica Filips.

Es kāpju pa kāpnēm, lai dotos uz izrādi, un viņš kāpj pa kāpnēm, lai dotos uz skatuvi. Taču šī nav pirmā tikšanās. Ar Filipa Gemahera planētu laikmetīgās dejas visumā esmu pazīstama kopš 2008. gada, kad man, tikko absolvējušai horeogrāfei, Hannoverē notiekošās Vācijas dejas platformas laikā norauj jumtu viņa sadarbība iekš “varbūt mūžīgi” (maybe forever, 2007) ar savulaik (un kaut kādā mērā vēl arvien) zvaigznes statusā esošo amerikāņu horeogrāfi Megu Stjuarti (Meg Stewart). Viņu abu dejas valodas perfect match1 ir sakritība miljons gados.2 Bet par to varbūt citreiz.

Filips Gemahers (Philipp Gehmaher) ir austrietis un turpat dzimtenē strādājošs horeogrāfs, lai gan izglītību dejā ieguvis 1990. gados pie britiem. Un, neskatoties uz klasiskām metodēm pieblīvēto mācību procesu, Filipa daiļradē neko tādu nemanīsiet. Viņš ir kļuvis par vienu no Eiropas laikmetīgās dejas margināļiem un reizē tās ietekmīgākajām figūrām (citējot Lauru Stašāni, LJTI producenti). Skaidrības labad – viņš ir no tiem džekiem, kurš var 10 minūtes stāvēt slīpā stāvoklī (leaning), mēmi filozofējot par vertikāli visā šī jēdziena krāšņumā (Gemahera horeogrāfija “pietiekami labs” (good enough), 2001).

21. oktobra vakarā, slēpjoties no iknedēļas piektdienas vakaru small talk3, no visas sirds priecājos par Gemahera klātbūtni Rīgā. “manas formas, tavi vārdi, viņu pelēkais” (my shapes, your words, their grey) “D.Fab” telpās ir horeogrāfa darbs, kurā negaidīti un tomēr likumsakarīgi atklājas izpausmes daudzveidība – kustība, teksts un objekti. Likumsakarīgi, jo pēc aptuveni divdesmit gadu ilgas karjeras Gemahers uzsācis studijas vēlreiz, šoreiz Vīnes Mākslas akadēmijas (University of Applied Arts Vienna) apakšprogrammā “Skulptūra un telpa”. Likumsakarīgi, jo, citējot kādu citu Gemahera izrādi “walk + talk” (2008), “Pēdējā laikā es jūtu, ka vairs nav tik viegli atšķirt subjektu no objekta. Un es pats jūtos vairāk kā subjektīva objekta veidojums.” Mani nekad nav pametusi sajūta, ka šis horeogrāfs runā to, ko viņš tiešām arī domā. Jo jau 2013. gada novembrī “manas formas, tavi vārdi, viņu pelēkais” piedzīvo dubultu pirmizrādi – vienu no tām kā izstādi Gemahera studijā “grauraum”.4

Izrāde ir Gemahera sen lolots sapnis apvienot izpildītājmākslu un vizuālo mākslu.  Subjektu un objektu.  Black box5 un white cube.6Un kaut kādā mērā šķiet, ka atjaunotais studenta statuss pašam Gemaheram ir devis zaļo (lasīt – pelēko) gaismu, ka viņa radošās darbības turpinājums ir meklējams tieši  neskaitāmos mākslas projektos un mākslinieku manifestos izvazātajos lozungos – “starpdisciplinētība”, “nav robežu” un “viss ir viens” –, taču tikai viņam vien piemītošā izpratnē par to.  Pirms izrādes apmeklējuma es nejauši uzduros šai informācijai un nedaudz sabīstos. Jo tas, kāpēc es rakstu to, ko šobrīd rakstu ir tieši Filipa dejas dēļ. Un es pārsteidzīgi padomāju, ka viņš bēg.

Filipa Gemahera kustību valoda var tikt raksturota attiecībās 1:1… ar daudzām nullēm. Viņu dēvē par žestu meistaru. Viņš pats stāsta, ka ideja par žestu viņu sākusi nodarbināt ap 2003. vai 2004. gadu. Un, lai cik pretrunīgi tas būtu, Gemahers  norāda, ka viņam žests kā tāds neko nepasaka. Tas arī neko nenozīmē. Tas ir tikai līdzeklis. Un tomēr, pat ja Gemahera deja tās būtībā ir noraidoša pret žesta semantiku, tomēr uzrunā skatītājus, manuprāt, tieši semantikas līmenī. Taču tas, kas padara Gemaheru īpaši apbrīnojamu, ir viņa neatkārtojamā un, es pat teiktu, muzikālā laika izjūta – izvēle un kontrole, kad veikt “kad”. Gemaheram piemīt sadrumstalota pieeja kustības ritmam, cieņa pret pauzēm, miera un klusuma ieviešana tikpat lielā svarīguma pakāpē kā kustības un teksta. Tieši tas veido sajūtu, ka skatītājam tiek dota līdzvērtīga loma. Domāt līdzi. Jo ir laiks.

Tiem, kuri, iespējams, Filipa pieeju kustībai reducē līdz kāda Gemahera skatītāja spriedumam: “Tu dejo kā tāds, kurš nekad nav mācījies dejot,” izrāde”manas formas, tavi vārdi, viņu pelēkais” varētu palikt atmiņā tikpat labi ar franču mūziķa Žeralda Kurdiana (Gérald Kurdian) uz skatuves radīto fizisko un skanisko atmosfēru, savu izjūtu un pārdomu pieblīvētiem izpildītāja tekstiem – nobeigtiem vai iesāktiem ar žestiem, gleznu prototipiem ar uzrakstiem, piemēram, “There is no point in being dramatic7 vai “I’m done with apologizing”,8 vai “Was ist das graue Leben?”.9 Un visai iespējams, ka arī ar to ir pietiekoši. Lai domātu līdzi. Visu pārējo nevar uzrakstīt, diemžēl.

Trešā reize, kad netīši uzduros Filipam, ir 2013. gada vienreizējajā (vārda tiešajā nozīmē) laikmetīgās dejas festivālā “Dans <3 Stockholm”. Divos piegājienos piedzīvoju jau iepriekš minētā darba sēriju “walk + talk” četru mākslinieku izpildījumā, tostarp paša projekta autora – Gemahera. Apraksti vēsta, ka Filips, noguris no teorētiķu diskusijām par horeogrāfu darbiem un kustību, kuri mūždien liekot vārdus mākslinieku mutēs, izvēlējies iniciatīvu radīt struktūru, kura varētu tikt raksturota kā izrāde/lekcija. Mēģinājums dažādiem laikmetīgās dejas sfēras māksliniekiem atklāti runāt par savu kustību valodas sapratni, vienlaicīgi to izpildot. “Es” – paslēpties neiespējamā “tagad”. Izrāde – selfijs. Taču, noskatoties savu pirmo (Filipa četrpadsmito) mēģinājumu izskaidroties, mani nepamet sajūta, ka jautājumi, kā ir, tā arī paliks. Un nav teikts, ka plānākā kārtā.

22. oktobra sestdienas vakarā savu divdesmito “walk+talk” Gemahers aizvada latviešu skatītāju priekšā ĢIT (Ģertrūdes ielas teātrī). Laura [Stašāne] jau mani iepriekš sagatavo, izsakot versiju, ka darbi visdrīzāk atšķirsies. Un tā arī ir, lai gan pēc manas skrupolozākas izpētes, zināmi pieturas punkti ir tie paši. Bet ar pavisam citu vēstījumu. Jo, piemēram, Stokholmā mani līdz sirds dziļumiem satriec, ka “vientuļais valis” nav tikai Klusā okeāna dzelmē kaut kur viens ar savu īpašo 52Hz frekvenci (salīdzinājums veltīts Agneses Krivades un Kates Krolles projektam “Mala” šī gada festivāla “Survival Kit” ietvaros), bet izrādās arī vienā no atpazīstamākajiem Eiropas laikmetīgās dejas praktiķiem. To es aptveru pēc tam, kad izdzirdu no skatuves: “What’s  the point of having your own language, if you are the only one using it.”10 Un man viņa kļūst tik ļoti žēl.

Viņš ir tas, kurš, lai paceltu roku plecu līnijā (parasti labo) gatavojas tik ilgi, tik pārdomāti, ka, šo procesu visā tā pilnībā piedzīvojot (ja esat pietiekami pacietīgs), ir iespējams paspēt atkodēt metaforu. Viņš ir tas, kurš bieži steberē pa skatuvi (drīzāk, protams, krūšukauls izrāda iniciatīvu ķermeņa pārvietošanai telpā). Viņš ir tas, kura iepriekš pieminētais kustību ritms mirkļos atgādina kādas slimības pārņemta cilvēka fizikalitāti ar konstanti pavadošu neizlēmību veikt jebkādu kustību vai spēju pārvietoties. Dažbrīd rodas sajūta, ka pār kustībām ir zudusi kontrole, un tas atstāj iespaidu par sevis apzināšanās trūkumu. Bet citos brīžos – gluži otrādi. Ļoti uzsvērta klātbūtne ar jautājumu: “Vai es esmu tiesīgs jums kaut ko “teikt”?” Un tad ir skatiens augšup. Vai arī varētu būt, ka galvaskausa pamatne tiek pietuvināta 7. skriemelim. Un noteikti abas rokas tiek paceltas – ar sajūtu, it kā tās karātos neatkarīgi no ķermeņa, jo gravitācijas virziens pārcelts. Tad vēl ir tā sajūta, ka viņš mēģina kaut ko pateikt, bet aizmirst – ko vai nevar atrast, kā to izdarīt, vai arī to vispār  nav iespējams pateikt.

Otrā tikšanās reize notiek 2009. gadā Vīnē. 2007. gadā Vīnes studentu kopmītņu liftā es pazaudēju auskaru. Dažādu sakritību rezultātā atkuļos no Čehijas uz nedēļas nogali apciemot kolēģi un apstiprināt teicienu, ka, ja reiz kaut ko pazaudē, tad uz atgriešanos. Elīna [Gaitjukeviča, ex Breice] festivāla “Impulstanz” ietvaros Gemahera vadībā cenšas runāt viņa valodā. Viņi guļ uz grīdas (meistarklases dalībnieki, aptuveni 20), un tā labā roka… Tas ir aptuveni, kā es to atceros.

“Un kaut kā šīs līnijas, šīs izstieptās rokas nav pametušas manu praksi. Tur kaut kas ir tajās izstieptajās rokās, tās izzīmētās līnijas, vēlēšanās pieturēties pie šīs idejas.”11

Gemahers sevi sauc par eksistenciālo džeku, kurš bijis vecs, kad bijis jauns, un kuram vieglums nāk grūti. Pēc otrās izrādes Rīgā notiekošajā sarunā es pamanu arī to, ka Filipam adresētie jautājumi skar visu ko, tikai ne kustību. Es atkal sev jautāju, vai tiešām rakstīts un izteikts vārds, pāris objektu var ļaut tik viegli kapitulēt dejai?

Kaut kad septembrī (vispār jau agrāk) es izdomāju, ka man riebjas deja. Es pat atsakos kustēties visā tajā, ko kāds varētu nodēvēt par deju. Kaut kad septembra beigās es drusku pārdomāju, jo atceros “maybe forever” pēc tam, kad Facebook negribīgi uzduros informācijai par Gemahera vizīti. 6. oktobra visagrākajā rītā es izdzirdu skaņas, kuras izrādās ir Eiropas raibenis. Pāris dienas viņš dzīvo pie manis un dejo ar lampu. Viņš kļūst par Filipu. 10. oktobrī “Es taču neielidoju, lai Tu mani pieradinātu,” saka mans Filips un aizlido.

Laikam visos notikumos ir kaut kas no “maybe forever”.

________________________

1 perfekta saderība (angļu val.)

2 apzināts pārspīlējums (autora piezīme)

3 nenozīmīgas sarunas (angļu val.)

4 pelēkā telpa (vācu val.)

5 melnā kaste (angļu val.) – teātra un dejas telpa

6 baltais kubs (angļu val.) – izstāžu telpa

7 nav jēgas drāmai (angļu val.)

8 es vairs neatvainošos (angļu val.)

9 kas ir pelēka dzīve? (vācu val.)

10 kāda jēga savai valodai, ja tu esi vienīgais, kas tajā runā. (angļu val.)

11 citāts no Filipa Gemahera 13-ā “walk + talk”, Kaaistudio Brisele, 16. 03. 2011

 

P. S. Virkni “walk+talk” dokumentācijas video dažādu laikmetīgās dejas grandu izpildījumā var noskatīties un arī izlasīt šeit.

P. P. S. Filips Gemahers viesojās Rīgā Latvijas Jaunā teātra institūta organizētā festivāla “Homo Novus” programmas “Uzmanību, Austrija!” ietvaros 2016. gada 21. un 22.oktobrī.

 

Foto: no “walk + talk” performancēm

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.