Rūta Pūce

Ivars Broničs ir nominēts “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotājs” par Agates Bankavas laikmetīgās dejas izrādēm “Memor” un “Fafabulala”. Ar Ivaru mēs kopā studējām laikmetīgās dejas horeogrāfiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Manā ikdienā viņš vienmēr ir bijis ārkārtīgi stabila personība. Gan emocionāli, gan arī fiziski. Kursā mēs mēdzām viņu saukt par Tēti, jo gandrīz jebkurā jautājumā varēja diezgan droši paļauties, ka viņš noteikti kaut kā palīdzēs atrast atbildes. Dažreiz skarbāk, dažreiz maigāk. Laikam tikai pāris reizes esmu redzējusi viņu pa īstam samulsušu, tikai vienu reizi galīgi izsistu no sliedēm. Un, lai arī dažbrīd viņš slēpjas aiz jokiem un nopietnības reizē, uz skatuves vienmēr var izbaudīt viņa dejojumu, klātesamību un ievainojamību. Viņa labākās īpašības ir profesionāla attieksme un cieņa pret kolēģiem. Fiziski izaicinājumi un triki arī labi sanāk, bet nekas nav labāks par dejotāju, kas vienmēr gatavs uzņemties atbildību par savām darbībām gan uz skatuves, gan dzīvē.

Kā sākās tavs ceļš dejā?

Pats pirmais pieskāriens dejai man bija trešajā klasē, kad tiku ievirzīts tautas dejas pulciņā skolā. Praktiski vienīgais iemesls, kāpēc dikti nesparojos tam pretim, bija tas, ka no manas klases izvirzītajā četriniekā bija arī mana tā brīža simpātija. Man tajā laikā vairāk interesants šķita sports, bet, ja sakārtojas pareizie apstākļi, dažkārt var mazliet pielāgoties un ko pamainīt savā ikdienā.

Pirmā nopietnā interese par deju bija klasesbiedru dēļ, kuri nodarbojās ar breiku (vienkāršības labad lietošu šādu terminu “breakdance” vai “b-boying” vietā). Man bija interesants fiziskais izaicinājums un sākotnējā pilnīgā neskaidrība, kā ķermenis ko tādu var paveikt. Tiesa, toreiz tā interese palika kaut kur tālu fonā, jo diezgan nopietni nodarbojos ar brīvo cīņu, kas prasīja gana daudz laika un spēkus.

Vēlāk negaidīti man tika piedāvāts pievienoties breika dejotājiem, jo biju fiziski diezgan spēcīgs un jau apguvis nedaudz akrobātikas brīvās cīņas vajadzībām. Protams, uzreiz gribēju apgūt visus sarežģītos trikus, bet izrādījās, ka tas prasa gana daudz laika. Šāds bija mans sākums no abām pusēm vienādi lasāmajā gadā (2002).

Kā nonāci laikmetīgās dejas pasaulē?

Sešus gadus vēlāk, kad daudz kas bija paguvis mainīties, nolēmu iestāties Latvijas Kultūras koledžā. Gribēju uzsūkt zināšanas, kuras varētu izmantot breika iemaņu attīstīšanai. Arī divu koledžā pavadīto gadu laikā šis tas paguva mainīties, tai skaitā arī mana interese par kustību. Tā es arvien vairāk pievērsos laikmetīgās dejas laukam.

Lielākais paldies par manu sākumu un turpinājumu laikmetīgajā dejā jāsaka Ilzei Zīriņai, kura palīdzēja manai breika komandai sagatavot šovu 2006. gada festivāla “Laiks dejot” atvērtajai skatuvei, pasniedza man koledžā un, tā teikt, ielika pamatus laikmetīgās dejas/kustības pasaulē. Ilze arī ieteica mani dalībai Baibas Krieviņas diplomdarbam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā “Četras ceturtdaļas”, kurā man bija iespēja strādāt arī ar tā brīža Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas otrā kursa studentiem, un pēc koledžas beigšanas 2010. gadā piedāvāja pievienoties “ZI temp.dance” darbam pie izrādes “Kad viņi ir citi”, kam es piekritu.

Un tad 2011. gadā tu iestājies Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas programmā?

Jā. Akadēmijā pavadītie četri gadi bija dažādu notikumu un krāsu pilni. To visu pavadīja interese par kustību un spēju realizēt un nodot horeogrāfa ieceri skatītājam. Mani vairāk interesēja tieši dejotāja, ne tik ļoti horeogrāfa pieredze, jo tieši tādā veidā es varēju arvien vairāk uzzināt par sevi un savām iespējām kustībā.

Paralēli studijām tu strādāji IT jomā, ko joprojām dari. Kāda ir tava ikdiena?

Ikdienā esmu īsts ofisa darbinieks ar standarta darba laiku no 9.00 līdz 18.00. Tiesa, man ir paveicies, jo darba specifika ļauj pielāgot darba laiku – mana radošā darbošanās no tā iegūst. Protams, ideāli ir, ja varu visu darba dienu pavadīt ofisā, jo gan klientiem, gan kolēģiem ir lielāka drošības sajūta. Pēc iespējas cenšos plānot ofisā būšanas laikus un brīdināt kolēģus par izmaiņām vismaz nedēļu, divas iepriekš.

Kāpēc joprojām profesionāli arī dejo, ja varētu taču strādāt drošu, labi atalgotu IT darbu?

Iespēja atrasties uz skatuves, realizēt horeogrāfa ieceri, noiet izrādes veidošanas ceļu, dalīties ar skatītāju – tās ir lietas, kas manī rada gandarījuma sajūtu, tāpat kā labi padarīts darbs, apmierināts klients un piegādāts risinājums, sēžot pie galda ofisa telpās. Dejojot nav nozīmes, vai izrāde kādam ir patikusi vai tieši otrādi. Kad tā ir beigusies, es paklanos skatītājiem un zinu, ka esmu izdarījis visu, ko biju spējīgs uz to brīdi. Skatītājam pašam atliek saprast, vai viņam patika, kas patika, ko saprata, vai saprata, vai gribēja saprast, vai vajadzēja saprast, vai bija jāpatīk un milzum daudz citu jautājumu/atbilžu. Caur mani horeogrāfam ir iespēja iekustināt skatītāju gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Kā šīs divas profesijas ietekmē viena otru?

Man patīk darboties gan IT, gan dejas sfērās – abas lietas man sniedz gandarījumu un iespēju augt. Dotajā mirklī atteikties no vienas vai otras es nedz gribētu, nedz varētu – jūtos kā viens vesels. Ofisa darbs man ļauj ierasties uz mēģinājumiem vai pievērsties domām par dejas darbiem ar svaigu skatu, jo dienas laikā parasti nav laika domāt par to, kas un kā notiks vai notika mēģinājumos, jātiek galā ar darba uzdevumiem. Prātam ir pieejama daudzveidīgāka barība, ņemot vērā, ka es darbojos divās diezgan dažādās sfērās.

Bet, protams, ofisa darba stundas atņem iespēju brīvi operēt ar mēģinājumu laikiem. Tas laikam ir lielākais trūkums, jo bieži sanāk, ka esmu brīvs vakaros, bet citi dejas kolēģi tieši otrādi – no rītiem.

Jau akadēmijas laikā tu biji labs skolotājs un nereti pirms dejas eksāmeniem izglābi daudzus. Vai šobrīd arī kaut ko pasniedz?

Jā, vadu kontaktimprovizācijas klases. Kontaktimprovizācija ir vēl viens svarīgs aspekts manā kustības dzīvē. Interese par to radās koledžā, arī Ilzes Zīriņas vadībā. Akadēmijas laikā centos uzsūkt visu, kas man tika dots, un kontaktimprovizācija bija tā “vieta”, kur varēja brīvi ar visu uzsūkto dalīties, eksperimentēt, spēlēties. Es tā līdz galam nevaru izstāstīt, bet kontaktimprovizācijai ir īpaša vieta manī – ar lielāko prieku to praktizēju un arī dalos savās zināšanās, vadot nodarbības.

Dejas balvas organizētajā diskusijā ar nominantiem tu minēji, ka dejojot uztraucies tikai tad, ja nevari paļauties uz saviem kolēģiem.

Jā, tā tas ar to uztraukumu man ir (smejas). Ja esmu pārliecināts par kolēģiem, ar kuriem atrodos uz skatuves, tad uztraukumam man nav pamata. Nevaru atcerēties tādu īstu uztraukumu pirms izrādes vai tās laikā. Ir bijis tāds sekundes vai pat īsāks brīdis, kad sirsniņa nodreb, bet, kad izrāde ir sākusies, vienīgais, ko var darīt, ir vest to līdz iecerētajam iznākumam. Laikam jāsaka, ka man nav laika, ko veltīt uztraukumam. Es tikai ceru, ka pēc šādas atbildes sniegšanas man pēkšņi nesāksies kaut kādas uztraukuma lēkmes pirms izrādēm un izrādēs (atkal smejas).

Ko dejotājam nozīmē kolēģi un komandas darbs?

Manuprāt, kolēģu nozīme katram dejotājam ir sava. Katras izrādes kontekstā kolēģi ir mana ģimene, mans viss. Droši vien tas ir iemesls, kāpēc es īsti nevaru izcelt tikai vienu horeogrāfu vai dejotāju, ar kuru bijusi sirdi sildošākā pieredze. Katrs darbs, katrs horeogrāfs, katrs dejotājs ir kas cits, dod citu barību gan ķermenim, gan prātam, gan sajūtām/jūtām un dzīvei. Pagaidām man vēl nav nācies iesaistīto cilvēku dēļ atteikties no kāda projekta. Bet ir cilvēki, par kuriem es padomātu, pirms piekristu sadarboties.

Kā tu domā, kāpēc horeogrāfi aicina tevi dejot savos darbos? Kas ir tava labākā īpašība?

Kad esmu uzrunāts kāda darba veidošanai vai cita dejotāja aizstāšanai, zinu, ka tam ir kāds iemesls, kaut vai tik vienkāršs kā ieteikums. Strādājot komandā, izdodas diezgan labi un raiti iepazīt vienam otru, jo īpaši tādēļ, ka komunikācija nav tikai verbāla.

Tā kā man ir svarīgi būt pārliecinātam par saviem kolēģiem, arī pats cenšos strādāt tā, lai kolēģi saprot, ka uz mani var paļauties, ka man var uzticēties – es būšu arī tur, kur man nav jābūt, ja tāda nepieciešamība radīsies. Tikai kolēģiem jāatceras, ka pagaidām neesmu iemācījies atrasties divās vietās vienlaicīgi.

Dejas balvas organizētajā diskusijā ar nominantiem tu tā kā mēģināji novelt atbildību dažos jutīgākos jautājumos, izvairoties no sava viedokļa paušanas ar tekstu: “Boss lika tā darīt” (domājot horeogrāfu).

Jā, tā es darīju! Tā teikt, spēlēju nedaudz pa humora notīm. Tiesa, gala beigās tas nebija īsti korekti no manas puses. Balstījos uz savām zināšanām par to izrāžu “virtuvi”, kurās piedalos, un tā īsti neko arī nepateicu.

“Boss lika tā darīt” ir pārspīlēts vienkāršojums procesam, kā es nonācu uz skatuves un tiku žūrijas nominēts. Izmantošu iespēju labot savu kļūdu un pastāstīšu, kā uztveru savu dejotāja būšanu.

Jāsaprot, ka tie cilvēki, ko redz skatītājs, ir dejotāji, ar kuru palīdzību horeogrāfs nodod savu domu vai ierosina kādus procesus. Un horeogrāfa darbs ir šos dejotājus izveidot. Es kā dejotājs saņemu milzīgu “barības” apjomu – iesildīšanās, kustības, kombinācijas, teksti, idejas, video, komentāri, novērojumi un tā tālāk. Tas var būt jebkas, kas horeogrāfam šķiet spējīgs virzīt mani iecerētajā virzienā. Mans uzdevums ir šo visu man sniegto kārtīgi sakošļāt un caur savu ķermeni projicēt skatītājam.

Šāda informācijas apstrāde manī notiek līdz pat pirmizrādei un arī izrāžu laikā. Tas, cik labi es būšu spējis to visu procesēt un izlaist no sevis uz skatuves, nosaka, cik viegli vai grūti veidosies izrāde. Šis viss process ir nebeidzams dialogs starp horeogrāfu un dejotāju. Jautājumi un atbildes gan par šķietami nenozīmīgu sīkumu, gan par vissvarīgāko var rasties izrādes tapšanas gaitā, pirmizrādē vai vēl vēlāk.

Tev patīk diplomātiski nolīdzināt visas negludās situācijas darba procesā?

Es varu būt diezgan neērts citiem, un tā man nav problēma. Svarīgāk ir, kā ar to tiks galā tie, kam es esmu neērts. Kāpēc es esmu neērts? Vai tam ir pamatojums, un kāds tas ir? Visu šo var gan mierīgi izrunāt, gan kārtīgi izbļaut – un arī tas būs mana barība izrādes rezultātam.

Vai mēdz būt nelokāms kādos jautājumos kā dejotājs vai horeogrāfs?

Es nezinu, vai patiesa nostāja var būt tik nelokāma. Es to neuztveru kā absolūtu patiesību. Tā var augt un attīstīties. Ja es piedalos projektā/izrādē gan kā dejotājs, gan horeogrāfs, tad, manuprāt, vienīgais, ko varu darīt, ir dalīties ar savu viedokli un iekustināt domu apmaiņas procesu. Katrs viedoklis ir subjektīvs, un objektivitāte ir statistiskais pārākums, tāpēc sarunai vienmēr atradīsies vieta un būs iemesls. Ja kāda nostāja ir nelokāma, jautājums ir – kāpēc? Vai tāpēc, ka statistiski visi 100% domā tieši šādi un citu variantu nav, vai tāpēc, ka es neesmu gatavs, negribu uzklausīt kādu citu viedokli un tā pamatojumu? Vai tāpēc, ka nav sastapts viedoklis un tā pamatojums, kurš ir spējīgs pārliecināt?

Visbiežāk tevi var redzēt uz skatuves kā dejotāju, bet vai tevi nemēdz vilkt arī uz horeogrāfa amatu?

Praktiski visos projektos esmu dejotāja/izpildītāja lomā. Visbiežāk nealku horeogrāfa darbu, jo mani vairāk interesē atklāt jaunas ķermeņa un kustību iespējas, kā arī pašam būt uz skatuves un translēt to skatītājiem. Tomēr ik pa brīdim, protams, iedomājos par to, ka es varētu realizēt kādu projektu kā horeogrāfs. Parasti gan esmu uzņēmies tik daudz darbu, ka nav laika visu līdz galam izplānot, tad vēl nāk talkā vēlme paslinkot.

Un nu beidzot arī sanācis tā, ka tieši šobrīd esmu sācis strādāt pie izrādes, ko veidoju ar astoņiem Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas pirmā kursa studentiem. Saņemot piedāvājumu strādāt ar studentiem, es uzreiz piekritu, jo zināju, ka gribu, un sapratu, ka man viss ir pieejams – ir tik vien kā jāsāk strādāt. Tā nu tagad tas rit uz priekšu, un 20. marts ir pirmizrādes datums.

Kas vajadzīgs Latvijai laikmetīgajai dejā?

Horeogrāfiem un izpildītājiem ir jāiemācās saņemt visa veida atsauksmes – lai tie būtu visglaimojošākie vai kritizējošākie vārdi. Liela daļa uztver visu pārāk personīgi un uzskata, ka tas ir teikts par viņu kā cilvēku. Tas liek sprunguļus attīstības riteņos. Es nezinu, kam ir jānotiek, lai kaut kas pilnīgi visiem patiktu vienlaicīgi. Ja es saku, ka man nepatika, tad tā ir, un viss. Man blakus būs cilvēks, kurš teiks, ka viņam patika. Ja gribi, lai nākamreiz man patīk, tad rēķinies, ka tam otram varētu nepatikt. Esmu par to, lai mēs varētu brīvi cits citam paust savu viedokli, iesaistīties diskusijās, sarunās un augt.

Kā ir būt cilvēkam šodienas pasaulē?

Attiecībā uz visām globālajām tēmām uzskatu – ja vēlies, lai kas mainās, sāc ar sevi. Kopumā situācija, protams, ir bēdīga, un nav tik vienkārši visu mainīt. Lielie “pasaules teātra” režisori tik viegli mierā neliksies, un viņiem noteikti patīk, kā viss attīstās.

Domāju, ka visvieglāk cilvēkus par kaut ko pārliecināt var ar piemēru. Kāpēc lai es ticētu, ka kaut kas ir labi un noderīgi, ja cilvēks, kurš man to stāsta, nav to pat pamēģinājis un nemaz neplāno mēģināt. Viss attīstīsies tajā virzienā, kam būs vairāk piemēru. Manuprāt, viens no labākajiem sliktajiem piemēriem ir vecāki, kuri bērniem skaidro, ka “sēdēt pie ekrāna” ir slikti, bet paši to dara. Tiesa, man pašam nav bērnu un pagaidām šāda spriedelēšana no manas puses ir tīri teorētiska.

Ikdienā cenšos piekopt domu gājienu: “Dari citiem to, ko vēlies, lai dara tev!” Es ceru, ka šāda veida rīcība no manas puses ļauj saglabāt cilvēcību šodienas pasaulē. Jāciena vienam otru.

Titulfoto: no izrādes “Memor”, fotogrāfe Anna Rosalie Uudre