1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Balets, Dejas balva, Laikmetīgā deja, Mūsdienu deja, Recenzijas, Skatuviskā tautas deja
  4. /
  5. Tas taču ir tik loģiski! Par Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju

Tas taču ir tik loģiski! Par Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju

Annija Belogrudova

Atskatoties uz 29. aprīlī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī notikušo Dejas balvas ceremoniju, pirmais, kas ataust atmiņā, ir mana personīgā (bet zinu, ka neesmu tāda vienīgā) sajūsma par šo notikumu. Par to, ka beidzot deja sevi ir pieteikusi un starp visām balvām mākslās beidzot ir arī balva dejai kā autonomai mākslai. Sajūsma, ka bez skatuviskās tautas dejas un baleta plaši un spēcīgi tika pārstāvētas arī laikmetīgā un mūsdienu deja. Par to, ka katrā kategorijā bija brīnišķīga, draudzīga un stipra konkurence, un, protams, biju sajūsmināta redzēt nominantus un pārējos dejas ģimenes cilvēkus, ne tikai patīkami satrauktus par to “kā nu būs”, bet arī sapucētus līdz nepazīšanai – trenuškas un mugursomas šajā vakaru bija iemainītas pret vakarkleitām un uzvalkiem. Svētki! It kā mazi un it kā tikai ģimenes lokā, bet tomēr, jāatzīst, dejas pasaulei – lieli un svarīgi, īpaši tāpēc, ka pirmo reizi.

Interesanti, ka, stāstot cilvēkiem, kas nav saistīti ar deju, ka šogad pirmo reizi tiek pasniegta Dejas balva, es saņēmu izbrīna pilnu pretjautājumu: „Kā?! Vai tad līdz šim tāda vēl nav bijusi? Bet tas taču ir tik loģiski, ka jābūt!” 

Tieši tā – LOĢISKI! Mums taču ir Dziesmu un DEJU svētki, ir tik daudz dažādu deju kolektīvu, un, kā savā uzrunā apgalvoja Kultūras ministre Dace Melbārde, Latvijas Kultūras akadēmijas veiktās aptaujas “Baltijas valstu iedzīvotāju aptauja par Dziesmu un deju svētkiem”rezultāti vēsta, ka 54% Latvijas iedzīvotāju savas dzīves laikā ir nodarbojušies ar dejošanu kādā no interešu izglītības pulciņiem, kolektīviem vai amatiermākslas grupām. Nu ko, tad varbūt tomēr esam dejotāju tauta…? 

Par pašu ceremoniju runājot, vispirms vēlos, izcelt režisores Kristas Burānes un režisores asistenta Mārtiņa Meijera ieguldīto darbu ceremonijas koncepta un scenārija radīšanā. Pasākuma norises plūdums, pārdomātie dialogi, aizkadra balsu īpašnieku izvēle (Vilis Daudziņš un Evija Vēbere) un noslīpētais balanss, kas valdīja uz skatuves starp kustību, video un skaņu, bija pierādījums abu mākslinieku profesionālajām spējām.  Skaidrs ir viens – latiņu nākamajām Dejas balvām šī ceremonija ir uzcēlusi visai augstu. Tā bija pārdomāta, asprātīga, izklaidējoša un, visticamāk, arī izkliedēja šaubu ēnu par pārstāvētajiem deju stiliem. Tiem, kam vēl bija neskaidrības, katra nominācija tika papildināta ar atbilstošā dejas žanra etīdēm (te slavējami šo etīžu horeogrāfi – Guna Trukšāne, Aleksandra Astreina, Anete Vanceviča un Agnese Bordjukova). Nav mazsvarīgi, ka metrāžas ziņā ceremonija bija tieši tik gara un dinamiska, lai nekļūtu garlaicīgi (šeit gribas lietot vienu no horeogrāfu biežāk lietotajiem terminiem – “labs taimings”). Objektīvi spriežot, risks tehniskajām ķibelēm bija augsts – visa ceremonija sastāvēja no video instalācijām un audio ierakstiem, kas nevienā brīdī neuzkārās, nepārtrūka un nenoraustījās, tāpēc slavējami arī tas, ka pasākums notika bez tehniskām kļūmēm (ceremonijas sākuma kavēšanos neskaitu – kurš pasākums gan sākas laikus?).

Protams, nodot publikai nenoslīpētu ceremoniju būtu bijusi pilnīga pašnāvība, jo, kā jokoja viens no maniem blakussēdētājiem, zālē sēdošie bija viena no sarežģītākajām publikām. Skatītāju rindās lielākā daļa bija jomas profesionāļi ar ārkārtīgi trenētu aci – katrs no viņiem spētu pamanīt pat vismazāko paklupienu, tehnisko kļūmi un aizķeršanos, kā arī zinātu, ka pavisam noteikti to nevar palikt zem standarta frāzes „bet tā bija jābūt”. Veiksmīgā kārtā – nav kur piekasīties. Pirmie soļi ceremonijas vēsturē veikti ļoti stabili.

Vēl viena svarīga iezīme, kas vijās cauri visai ceremonijai un ko vēlos īpaši izcelt, ir cilvēcība un vienkāršība (nejaukt ar parastumu!). Īpaši tas bija vērojams Rūtas Pakalnes veidotajos horeogrāfu portretu video, kas bija ne tikai vizuāli pievilcīgi un profesionāli samontēti, bet arī dabiskuma pilni. Bija bauda skatīties, kā horeogrāfi un dejotāji, kas tik bieži tiek asociēti ar perfekciju, sākot no ķermeņa formām līdz izpildījumam, tika parādīti gan šajā perfekcijā – skaisti izpildot kustības –, gan arī kā vienkārši un patiesi cilvēki, pilni īstu emociju un dzīvas, nesamākslotas ekspresijas. Šie video deva ieskatu katra mākslinieka raksturā un pieejā savam darbam. Tas ļāva tiem, kas ar deju nav saistīti, mazliet ielūkoties dejas pasaules “virtuvē”, savukārt tiem, kas paši no dejas vidus, pasmieties arī par inside jociņiem. Noteikti jāpiebilst arī tas, ka bija patīkami redzēt, kā Rūtas Pakalnes pieredze horeogrāfijā (2015. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju ar laikmetīgās dejas horeogrāfes diplomu kabatā) tika prasmīgi izmantota video montāžā, horeogrāfiski spēlējoties ar ainu izkārtojumu, kustību montāžu un īsto frāžu izcelšanu.

Īpaši skaisti un cēli tika pagodināts Uldis Šteins, saņemot mūža balvu par ieguldījumu latviešu skatuviskās tautas dejas attīstībā. Horeogrāfs uz skatuves tika uzvests sava ilgus gadus (kopš 1960. gada) vadītā kolektīva “Vektors” izpildītās Gatves dejas pavadībā un, balvu saņemot, tika apliets ar stāvovācijām un trejdekšņu žvadzēšanu.

Ar cilvēcību, nesamākslotību un sirsnību pildītas bija arī balvu saņēmēju runas. Dažas pat īpaši saviļņojošas. Nezinu, vai citi pamanīja to, ka ceremonijā pilnībā tika sagrauts stereotips par dejotājiem, kas neprotot runāt? Manuprāt, tādiem izteicieniem kā mūža balvas ieguvēja Ulda Šteina “Pašdarbība ir Latviešu Dziesmu un deju svētku mugurkauls. Pašdarbība ir labākā Latvijas daļa.”, balvas par ieguldījumu dejas mākslā saņēmējas Olgas Žitluhinas “Dejosim kopā!” un labākās laikmetīgās dejas horeogrāfes titula ieguvējas Agates Bankavas “Vediet savas atvases, draugus, radus, paziņas piedzīvot mākslu, jo tas ir nozīmīgs ieguldījums nākotnē.” būtu vieta līdzās nu jau kanonizētajam, Vairas Vīķes-Freibergas teicienam “Mēs esam stipri, mēs esam vareni!”.

Nākamās sezonas Dejas balvas komandai novēlu – saglabājiet aizsākto kvalitāti, celiet to augšup, ceremonijas neformālajā daļā atveriet deju placi, lai visi var izdejot sakrājušos prieku, un galvenais – turpiniet dejot kopā!

P.S. Dejas balvas pasniegšanas ceremonijas ierakstu iespējams noskatīties šeit.

P.P.S. Margaritas Germanes un Oskara Upenieka fotogrāfijas no Dejas balvas pasniegšanas ceremonijas pieejamas http://www.dejasbalva.lv/galerija/

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.