Ilva Lorence

8. septembra vakarā pie Mūzikas nama “Daile” drūzmējas saules apspīdēti cilvēku pulciņi, kuri tāpat kā es vēlējās redzēt Lienes Gravas pirmo pašas radīto dejas izrādi. Kā atklāj izrādes autori, tas būs stāsts par 21. gadsimta cilvēku un viņa vienkārši sarežģīto dabu. Tātad izrādes tēma ietver visu, ko vien varam iedomāties.

Mūsdienās skatītāji arvien biežāk vēl pirms došanās uz iestudējumu cenšas noskaidrot pēc iespējas vairāk par to, lai mazinātu iespējamo vilšanos. Uz to reaģē arī izrādes veidotāji, ik pa laikam sociālajos tīklos publicējot kādu miniinterviju, bildes vai video, lai veicinātu interesi par izrādi un uzlabotu biļešu pārdošanas rezultātus. Par citām izrādēm apraksti mēdz būt īsi, ļoti abstrakti un nekonkrēti. Būtībā par pašu izrādi un tās uzbūvi netiek nekas atklāts. Šoreiz stāsts ir pilnīgi pretējs, jo apraksts ir ļoti garš, izvērsts, cenšoties uzsvērt darba nozīmīgumu, taču izrādē gandrīz nekas no pieminētā netiek parādīts, un, mājās vēlreiz pārlasot aprakstu, šķiet, esmu bijusi nepareizajā izrādē.

Gaismām nodziestot un atkal parādoties, uz paaugstinātas skatuves parādās četru vīriešu silueti, kuri sakņupuši atbalstās pret ķieģeļu sienu, kas atrodas skatuves dibenplānā.  Lampām paliekot spožākām, var vērot viņu puskailos ķermeņus, kurus apsedz tikai bokseršorti, un knosīšanos, ko pavada samiegojušās skaņas. Grozoties no vieniem sāniem uz otriem, izmēģinot visdažādākās pozas, viņi pa vienam “izlec” no šī miega stāvokļa, saģērbjas un nostājas skatuves kreisajā pusē katrs pie sava mūzikas instrumenta. Kā vēlāk uzzinām, trīs no viņiem ir profesionāli mūziķi – Rūdolfs Dankfelds, Matīss Runtulis un Toms Poišs, kas visu izrādes laiku brīvi muzicē un atraktīvi iesaistās notikumos. Ceturtais ir dejotājs un galvenās lomas atveidotājs Aldis Liepiņš, kura izpildījumā vēroju interesantāko bikšu uzvilkšanas ainu ar palēcieniem, kūleņiem un vēl visādiem trikiem.

Kad pirmais no puišiem nosēdās pie bungām un sāka vieglītēm sist ritmu, tas bija patīkams pārsteigums, bet, kad vietu pie sava instrumenta ieņēma otrais, intriga pazuda, un sākās vienkārši gaidīšana, kad tad visi ieņems savas vietas. Ievads bija pārlieku izstiepts, jo, kaut arī mūzikas skaņas bija ausīm tīkamas, sižetā nekas nebīdījās uz priekšu.

Tālāk sižets līdzinās lētai amerikāņu romantiskajai komēdijai, kur situācijas, joki un iznākums ir stereotipiem pilni un paredzami. (Izrādei piesaistīts dramaturgs Valters Jonāts). Puisim (spēlē Aldis Liepiņš) patīk meitene (spēlē Vita Bekmane), bet viņš ir kautrīgs un baidās no atraidījuma. Daži neveiksmīgi randiņi mistiskā kārtā tomēr noved līdz klubam, kur alkohols iedrošina abus spert nākamo soli attiecībās, kuras, manuprāt, tā īsti vēl nebija sākušās. Beidzamajā ainā abi pamostas vienā gultā un meitene jau kaldina nākotnes plānus kopdzīvei, kaut par jūtām vēl neviens no viņiem nav pat ieminējies. Negribu sabojāt intrigu skatītājiem, kas ies uz izrādi 4. oktobrī, bet dziļu saturu šajā izrādē neizdodas atrast. Autore Liene Grava publiskajā telpā min, ka centīsies salauzt valdošo stereotipu par laikmetīgās dejas pašmērķīgumu un tās koncentrēšanos uz formu, nevis stāstu, bet rezultātā nav nedz spilgtas formas, nedz stāsta.

Dodoties uz laikmetīgās dejas izrādi, sagaidu gan emocionālu pārdzīvojumu, gan prātu rosinošas diskusijas, kas lielākoties balstās uz manu interpretāciju par redzēto. Diemžēl emocionāli mani šī izrāde neskāra un nekādas interpretācijas nespēja raisīties sižeta vienkāršotības dēļ. Dzīvē viss nav tikai melns un balts, ir daudz dažādu vidusceļu ar simtiem citu iespēju un variantu, bet izrādē tiek aplūkots populārākais ceļš, kuru visi jau zina no galvas. Vēl, protams, es eju skatīties pašu deju. Un šī bija lielākā vilšanās, jo dejas elementu bija gaužām maz. Dejotāji Aldis Liepiņš un Vita Bekmane ir enerģiski jaunieši, kuru kustības ir izkoptas līdz pēdējai niansei, bet viņu priekšnesumi bija vairāk kā iespraudumi dramatiskā teātra izrādē. Bija sajūta, ka izrādes radītā horeogrāfija bija kā iesildīšanās aktieriem nevis kā pilnvērtīga kustību partitūra, kas papildina stāstu. “Tas, ko viņa neredz…” tiek pieteikta kā laikmetīgās dejas izrāde. Laikmetīgā deja man saistās ar brīvību ķermeņa kustībās, improvizāciju un eksperimentēšanu. Lienes Gravas darbā viss likās līdz pēdējam centimetram nomērīts un izskaitļots, aktieru kustības vairāk atgādināja robotus, kam jāpaveic konkrētas darbības, atstājot cilvēcisko faktoru otrajā plānā. Tieši šis sterilums arī bija par iemeslu, kāpēc izrāde atstāja mani pilnīgi vienaldzīgu.
Lai arī pēc visa uzrakstītā var šķist, ka man nepatika nekas, tā nebija. Visu izrādes laiku varēju baudīt dzīvās mūzikas koncertu trīs mūziķu izpildījumā. Ar elektriskās ģitāras, sintezatora, bungu un cilpmašīnas palīdzību Rūdolfs Dankfelds, Matīss Runtulis un Toms Poišs radīja skaņas, kas aizrāva neprātīgā ceļojumā. Neskatoties uz to, ka gandrīz visu izrādes laiku mūziķi spēlēja kādu instrumentu, viņi pamanījās arī ar lielu azartu un apbrīnojamu vieglumu iesaistīties izrādes darbībā.

Manuprāt, ja laikmetīgā deja, mūzika un dramaturģiskais materiāls būtu vienlīdz spēcīgi, veiksmīgi aizpildītos visi tukšie caurumi, kas pirmizrādē traucēja vienkārši baudīt. Un tas taču nekas, ka neko jaunu neuzzināju par vīriešiem, kā tika solīts. Būs vien jāiet un pašai jānoskaidro.

Ilustrācija: skats no izrādes, foto: Oskars Ludvigs, https://www.facebook.com/taskovinaneredz/