Talinnas ģeometrija. Par „AugustiTantsu festival”

24/09/2014

Linda Krūmiņa

Jau gandrīz mēnesis pagājis, kopš man bija tas prieks un gods apmeklēt daļu no Augusta Tallinas dejas festivāla (AugustiTantsu festival) izrādēm.Tallinā pavadītās nedēļas kopsavilkums: septiņas dienas, viena lekcija, trīs sarunas, divas filmas, viens izbrauciens pie jūras, koncerti, izrādes, muzeji, ielas, kvartāli, deja, kustība, žests. Lai gan pēc festivāla ir neapvaldāma vēlme domāt un risināt ģeometriskās sistēmās, kādā noteiktā ritmā vai struktūrā, pavadītais laiks nav ieliekams grafikā, toties ir vairāki atzīmēšanas vērti punkti.

Festivāla nosaukums nenoliedzami sniedz zināmas ekspektācijas, un nereti nākas dzirdēt jautājumu par festivāla nosaukumu, par tā saturu un atbilstību terminam „deja”. Kā paziņoja festivāla direktors Prīts Rauds (Priit Raud) nākamajā gadā festivāla nosaukums tiks mainīts, lai kaut cik remdinātu mediju nemitīgo jautājumu par to, vai programmā iekļautais var tikt saukts par deju.

Jautājumu par dejas un citu mākslas žanru robežām rosināja arī pirmais manis redzētais darbs „Darks in Blues” (Kadri Noormets & Diego Agullo). Izrādes vakars sākās ar pulcēšanos pie teātra ieejas. Skatītāji tika sasēdināti autobusā, lai aizvestu tos pie netāli esošās jūras, pa ceļam skanot mehāniskai sievietes balsij, kura skaita ciparus no nulles uz augšu. Skaitīšana ik pa brīdim apklusa, bet pēc brīža turpinājās nu jau ar lielāku skaitli, rodoties sajūtai, ka arī klusuma brīdī skaitīšana nav apstājusies. Man palaimējās arī ieskatīties minētās izrādes autora Djego Agulo grāmatā „Dangerous Dance. The Dance, The Devil, The Problem, and Ballistics”. Tajā tiek aplūkota saistība starp deju, briesmām, trauksmes sajūtu un reakcijām uz to. Viņš runā par vardarbību kā kustības izraisītāju, kas galu galā nonāk līdz dejai. Izteiktās domas mani rosināja atcerēties projekta „Deja iziet pilsētā” Grīziņkalnā veidoto daļu, kurā vardarbība, šķiet, bija svarīgs idejas rosinošais faktors.  Bet būtiskais, ko Djego Agulo atzīmē saistībā ar deju ir attiecības ar tās uztvērēju.

„Sarežģīta deja nav tāda, kuru būtu grūti nodejot, bet gan tāda, kura kļūst par šķērsli, kura paralizē tevi… Dejošana ir kāda dzīves trajektorija. Mēs dejojam savu eksistenci, savu likteni, savas problēmas, savu laiku. Katrs laiks pieprasa tapt izdejots citādāk… Kā lai izdejo mūsdienu laiku? … Veidot dejas projektu nozīmē projicēt problēmas.” (D. Agulo)

Diego Agullo_Darks in Blues_publicty photo

Pati izrāde pie jūras līdzinājās tādai kā „ielūrēšanai” kāda cita cilvēka sajūtu fragmentos. Tie neizteica konkrētu hronoloģisku stāstu, bet raisīja intīmu gaisotni, kurā bariņam savstarpēji nepazīstamu cilvēku piedzīvot kopīgus brīžus. Šai performancei, manuprāt, piestāv pārtraukta līnija. Ainas, fragmenti, dažādas sajūtas, tumsa un gaisma, lai gan šķietami nesavienojamas, tomēr no viena stāsta.

Un vai šeit bija deja? Ja man jāatbild, tad – jā. Bet par citu šaubām es nebrīnītos. Tallina pārsteidza ar cilvēku uzdrīkstēšanos un mākslu žanru robežu sapludināšanu. Satiku matemātiķi, kurš ir videomākslinieks, gleznotāju, kura dejo, māksliniekus, kuri neiedala sevi aktieru, režisoru, horeogrāfu vai dejotāju blicē, tā vietā saukdami sevi par izpildītājiem jeb performeriem (performer). Pāri tam visam Kanuti Gildi Saal, kur norisinājās šis dejiski nedejiskais festivāls. Varbūt mākslas žanru robežas saplūst, bet varbūt tie vienkārši evolucionē līdz tāda veida veidojumiem, kurus vēl neatpazīstam.

„Es būšu tur, kad tu nomirsi” (I Will Be There When You Die) nosaukums skan liktenīgi un pat draudīgi, bet pašas izrādes gaisotne – tieši pretēja – sapņaina un rotaļīga. Šķiet, citādāk ar žonglieriem nemēdz būt. Nepārtraukta vibrācija, ņirboņa un vālīšu rotēšana rada hipnotizējošu sajūtu. Es ilgi vēroju, kā kanonā vai unisonā pieci žonglieri ar īpašu vieglumu mētā vālītes, domādama, vai man jāsaredz stāsts, notikums, kulminācija utt. Pēc brīža attopos, ka esmu iegrimusi ēnu spēlēs, ko veido lidojošās vālītes, padodos un ļaujos. Stāsta man nav, bet pazušanu mirklī piedzīvoju. Runājot par ģeometriskajām sistēmām, šeit man ir punktots laukums.

Ar konkrētu un virzītu trajektoriju, līniju manā Tallinas nedēļā ienāk Sāra Vanhi (Sarah Vanhee) ar „Lekciju ikvienam” (Lecture For Every One). Un tā patiesi ir lekcija ikvienam, nešķirojot pēc nodarbošanās, dzimuma, vecuma, tautības utt. Teikšu tik vienu, ka mākslai dažreiz jātransformējas no pierastajām formām un jādodas pie cilvēkiem, nevis jāgaida, kad pie tās atnāks. Lekcija ir personiska un globāla, intīma un visaptveroša. Tā nav demonstrējama tautas masām, bet ir domāta daudziem un ikvienam. Lai gan, runājot par šo lekciju, negribas teikt neko konkrētu par tās saturu, tā tomēr ir precīzs trāpījums, taisna trajektorija ikvienā no klausītājiem.

LectureForEveryOne_publicity photo

Atgriežoties pie izrādes un skatītāju mijiedarbības, kas veido katru atsevišķo notikumu, jāpiemin Lisbetas Gruvezas (Lisbeth Gruwez) darbs ”Kļūs sliktāk, sliktāk un sliktāk, mans draugs” (It`s going to get worse and worse, and worse, my friend), kurš 2012. gadā viesojās Homo Alibi festivālā Rīgā. Tallinā sarunā pēc izrādes noskaidrojas, ka Rīgā skatītāji esot gardi smējušies visu izrādes laiku, uztverot redzēto kā kaut ko ļoti komisku. Savukārt Tallinas skatītāji atzinušies, ka bijuši tuvu asarām. Laikmeta un indivīdu konteksts izveido izrādi, kas šajā gadījumā,2014. gada augustā, patiešām šķitusi vairāk skumja nekā līksma. Ir grūti izskaitļot iemeslus, bet ir apbrīnojami, ka mākslas darbs var būt dzīvs un neiestrēdzis laikā. Izrāde man ir trijstūris – indivīds, laiks un telpa, kurā apvienojas garīgā un fiziskā dimensija.

Visa mana Tallinas ģeometrija sākas un beidzas  pie Annas Terēzas De Kersmakeres (Anne Teresa De Keersmaeker) un viņas darba „Fāze, četras kustības pie Stīva Raiha mūzikas” (Fase, Four Movements to the Music of Steve Reich). Šķiet, ka vārdi par izrādi, kura piedzīvo nu jau trīsdesmit gadus uz skatuves, ir lieki un nevietā. Bet, ja kaut kas ir jāsaka, tad tikai pateicība, ka ir izdevies šo mirkli piedzīvot. Lai vai cik reizes fragmenti no Fase būtu redzēti videoformātā, tikai klātbūtne atklāj to saspringumu, līdzpārdzīvošanu un daudznozīmību, ko spēj dot vienkāršība un pareizā kombinācija. Lēcieni, griezieni, solis uz priekšu un atpakaļ, aplis, līnija – tas ir tas, kas veido šo darbu. Tas nav nekas daudz, bet tas var būt it viss. Intervijā pēc izrādes Kersmakere uz jautājumu par to, kā izdodas visus šos 30 gadus dejot vienu un to pašu gabalu ar pilnu enerģiju un atdevi, atbild, ka vienkārši mīl dejot un tas palīdz, piespiež sevi uzturēt formā. Viņa piebilst, ka horeogrāfijas un pati dzīve ir kā spirāle – mēs cikliski atgriežamies pie vienām un tām pašām lietām, tikai situācija un mēs paši esam mainījušies, kas palīdz mums virzīties un attīstīties, nevis riņķot tikai pa apli.

Izrādes un piedzīvotais veidoja rakstainu bildi, varbūt pat mandalu vai grafiku. Citas redzētās izrādes, izstādes, gleznas un kustības pagaidām nosauksim par apļiem, bezgalības, zīmēm, ovāliem, puslokiem. Pie šī ornamenta varēšu atgriezties atkal un atkal, un, šķiet, arī Tallinā būs jāatgriežas atkal un atkal.

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.