Takas un laipas jeb gandrīz tikpat gari kā svētku lielkoncerts

12/07/2013

Inta Balode

Viss ir lieliski – cilvēki dzied, dejo, spēlē instrumentus un teātri, darina daiļamatniecības izstrādājumus, skatās, pērk biļetes un izstrādājumus, sapņo par savu tautastērpu, jūt piederību un senču balss atbalsošanos sevī. Katrs notikumu virpulī atrod sev tuvāko un bauda, aprunā, pārrunā, analizē un vērtē. DANCE.LV žurnālam, protams, uzmanības centrā deja. Vēl jo svarīgāk – viss jaunais, citādais dejā. Līdz ar to rodas arī šādas tādas vispārīgas pārdomas. Rakstīšu par Kokļu mūzikas koncertu un deju lieluzvedumu „Tēvu laipas”.

Kur pazuda kokles?

Kārļa Lāča skaņdarbs, Ēŗika Ešenvalda apjomīga jaundarba pirmatskaņojums, visi Latvijas koklētāji, turklāt – nu jau arī koklētāji puiši, Rīgas Doma skolas meiteņu koris, diriģenti Aira Birziņa un Mārtiņš Ozoliņš, horeogrāfe Olga Žitluhina un breika dejotāji, koklētāji no Ņujorkas, Uģa Prauliņa skaņdarbs koklēm – izklausās vērienīgi un intriģējoši, biļetes izpārdotas. Taču 4. jūlija vakarā Ķīpsalas hallē notikušais Kokļu mūzikas koncerts neizprotamu iemeslu dēļ medijos līdz šim izpelnījies krietni mazāku uzmanību nekā citi notikumi. Kas pie vainas?

Kokļu mūzikas koncerts, foto: Dziesmu un deju svētki

LTV1 5. jūnija dienasgrāmata, kas aplūko aizvadītās dienas pasākumus, bija gana garš sižets par turpat Ķīpsalas hallē notiekošo Saieta nama vakaru, kurā diezgan gurdi dancoja tikai saujiņa apmeklētāju. Par koklēm nekā. Arī Latvijas Radio saklausīju, cik dejotāju un kādā veidā pārkarsuši, bet par 4. jūlija centrālo koncertu, kurš vienoja vairāk nekā 400 koklētāju un ietvēra arī kādu nebijušu satikšanos, kas īpaši interesē DANCE.LV žurnālu, neko nedzirdēju. Tad devos uz www.dziesmusvētki.tv, kur pieejams lērums fotogrāfiju no visiem Dziesmu un deju svētku notikumiem, atradu kokļu koncertu, bet tikai pirmo daļu, no otrās daļas (tās, kur Ešenvalds, Žitluhina un breiks) – atkal nekā. Kāpēc tā?

Spēju izdomāt vismaz četrus variantus:

1) kokles visiem ir apnikušas, jo galu galā pašreiz ir kokles renesanses laiks (bet tikpat labi apnikušas varētu būt arī dziesmas un dejas);

2) kokles vēl aizvien nespēj konkurēt pat ar lielo koncertu mēģinājumiem (bet kāpēc tādā gadījumā detalizēti tiek apskatīti citi, pavisam mazi, pasākumi?);

3) kāds ar kādu sastrīdējies; visi runā, ka ap Dziesmu un deju svētku kustību grozās liela nauda un liela vara, un labs paņēmiens, kā nolikt kādu pie vietas, ir ignorēt (jautājums ir, kurš ar kuru sastrīdējies, un vai tiešām kādam ir tik liela vara, ka var pateikt medijiem – par šo neziņojiet, tas nav labs, pareizs, derīgs?);

4) koncertā bija kaut tas tāds, par ko labāk runāt mazāk, t. i., kaut kas tāds, kas neatbilst „pareizajam” Dziesmu svētku kustības ceļam.

vainadziņa liktenis_foto:Inta Balode

Es pat gribētu, lai pareizā atbilde ir pēdējais variants, taču diemžēl visticamāk vainojama milzīgā un brīžiem nepārskatāmā notikumu gūzma, kā arī koncentrēšanās uz žurnālistiskiem jaunumiem par krampjiem, šļaukām un slavenību vainadziņu pīšanas un prievīšu valkāšanas manierēm.

Tikmēr DANCE.LV žurnāls, kuru, protams, arī interesē visādi žurnālistu triki, nolēma mierīgi nosēdēt arī Kokļu mūzikas koncerta pirmo daļu, kurā bija tikai mūzika un nekādas dejas. Izrādījās pat ļoti baudāms notikums, ne miņas no skumjas vienkāršu meldiju strinkšķināšanas ar iestudētām izteiksmības kustībām. Daži skaņdarbi atmiņā iespiedušies pat ļoti spilgti – latviešu tautasdziesma „Saule auda audekliņu” Andra Sējāna apdarē, Vitas Rudušas „Suitu dancis” un Kārļa Lāča „Metronoma sirds”. Atgriežoties pie žurnālistiskas intereses objektiem, jautrību izraisīja tehniskas nebūšanas puišu koklētāju ansambļa (jā, tāds ir, un tajā ir 17 puišu!) uzstāšanās laikā. Puiši sēdējā skatuves dziļumā (atcerēsimies, ka apmēram 400 meiteņu ielenkumā); kameras acs, tos meklējot, politnekorekti paziņoja „Koņec pļonki”, savukārt citas kameras puišus skaņdarba laikā tā arī nespēja atrast un parādīt, tāpēc bija jāiztiek ar puišu ideju, kas arī ir ļoti romantiski.

Skats no "Kokļu mūzikas koncerta", arī puiši koklē, foto: Dziesmu un deju svētki

Taču puišu tēma pavisam raženi, taču iespējams arī ne-politkorekti jeb polit-nekorekti turpinājās koncerta otrajā daļā. Ērika Ešenvalda un Olgas Žitluhinas darbs „Saules taka” bija DANCE.LV žurnālā iekārojamākā Dziesmu un deju svētku „aktivitāte”. Un, goda vārds, ne jau tāpēc, ka tas interesē mūs, mēs nesaprotam, kāpēc citiem tas neinteresē? Ir jocīgi, ka neinteresē, jo nekas tāds Dziesmu un deju svētkos iepriekš nebija bijis. Jautājums, vai tas ir labi vai slikti. Vai Dziesmu svētki ir tradīcijas sargāšana? Vai Dziesmu svētki ir dinamisks organisms? Vai Dziesmu svētki ir tautas sanākšana? Vai Dziesmu svētkos ir vieta arī negaidītai jaunradei, gana drosmīgiem eksperimentiem, izmantojot galveno Dziesmu un deju svētku spēku – lielo dalībnieku un skatītāju skaitu, lielo vērienu un publicitāti? Vai arī profesionāliem meklējošiem māksliniekiem ir tiesības izmantot šo eiforiju, lai dalītos savos meklējumos? Vai arī – rokas nost no pašdarbnieku svētkiem, kur profesionāļi ir vajadzīgi tikai ideoloģiski un vizuāli skaidrāka ietvara veidošanai, ko pēc tam visi kritizēs?

Neatbilstības atbilstība: kokles un breiks

Pie lietas. Ērika Ēšenvalda un Olgas Žitluhinas darba „Saules taka” pirmatskaņojums un pirmizrāde bija kaut kas ļoti īpašs. Ne tāpēc, ka Ēriks Ešenvalds ir pasaulslavens komponists, turklāt arī ļoti latvisks. Ne tāpēc, ka Olga Žitluhina ir tik daudz darījusi citādas dejas ieviešanā Latvijā un spēj interesanti un savdabīgi darboties dažādos kontekstos. Ne tāpēc, ka breika puiši no grupas Camelot prot paņemt publiku, prot „šarmēt” un ar trikiem likt elpai aizrauties. Ne tāpēc, ka Mārtiņš Ozoliņš ir ne tikai izskatīgs vīrietis, bet arī ļoti labs diriģents. Ne tāpēc, ka Zanes Šmites dziedājums aiznes uz senlaikiem. Ne tāpēc, ka kokle ir tik „jocīgs”, pēdējā laikā arī popsīgs un ļoti aktuāls instruments. Turklāt Laima Jansone ir labos draugos ar laikmetīgo deju (viņa gan šajā koncertā nepiedalījās).

„Saules taka” ir uzmanības vērta satikšanās dēļ. Un nesanāca siļķe ar putukrējumu, bet gan savdabīga un daudzslāņaina pieredze, kas vienlaikus „izģērba”, pārkausēja un sakausēja visus komponentus. Katrs elements atsevišķi būtu cienījams kvalitatīvā profesionālajā līmenī, bet diezin vai aizķertos atmiņā uz ilgāku laiku: jauka kokļu mūzika, latviski moderns, gana svinīgs jaundarbs, breikeri savā elementā un arī mazliet horeogrāfa vadīti. Taču visu elementu kopuma pieredze pārvērtās par gana vētrainu piedzīvojumu, ko labi varēja manīt arī publikas reakcijās. It kā prasās aplaudēt breika elementiem, bet – kā tas iet kopā ar mūziku, kas turpina skanēt? It kā vajadzētu klausīties, bet acis ķeras aiz dejas. It kā vajadzētu skatīties, ko dara dejotāji, bet pēkšņi uzmanības fokuss pārceļo pie apmēram septiņdesmit puslokā sēdošajām koklētājām.

skats no iestudējuma "Saules taka", foto: Inta Balode

Ir jūtams, kā vienam otra apēnošana ir gana izrēķināta, nav tiekšanās par katru cenu visu laiku visu turēt priekšplānā, viss vienmēr nav galvenais. Skatītājam ir tiesības pazaudēt te deju, te mūziku. Tas paver vieglāku ceļu apziņai savienot šķietami tik nesavienojamo breika deju un kokļu mūziku. Olga Žitluhina pašu breika puišu kustības un trikus brīžiem palēninājusi, brīžiem sadalījusi pa sastāvdaļām, ļaujot ielūkoties dziļāk. Ir interesanti vērot, kā ierasti tik enerģiska publikas uzkurināšana pārvērtusies par intīmu un klusinātu dialogu, kurā spilgtāk atmiņā paliek nevis griešanās uz galvas, bet sirsnīgais smaids, aicinājums palīdzēt nodzīvot „Saules taku” līdz vakaram. Citos apstākļos vienkāršais stāsts par dienu no rītausmas līdz saules rietam varētu šķist pārāk plāns, bet kopā ar četriem vīriem, kas to dzīvo un izdejo, ik mirklis iegūst īpašas krāsas. Prātā jaucas dažādi signāli. Vai tas der kopā? Vai tas netraucē viens otram? Kurš vainīgs, ka es brīžiem nedzirdu mūziku? Vai puiši kedās piemēroti Dziesmu svētku formātam? Vai griešanās uz galvas ir gana latviska? Vai projekts ir par tautu un ideju draudzību vai par pagātnes un tagadnes satikšanos? Kas ir svinīgs? Kā es redzu puišus, kas pārsvarā tikai dažādos veidos kūņojas tuvu zemei? Vai staltā latvju tautu dēla tēls traucē uz to skatīties? Kā būtu, ja viņi to visu darītu tautastērpos? Varbūt sanāktu diezgan ierasta jaunrades tautas deja? Pastalās ir spēks! Vai aina, kurā Mārtiņš Ozoliņš „sadiriģējas” ar breikeri, ir tik jauka, tāpēc ka tā pārliecina, ka dialogs ir iespējams jebkuros apstākļos?

"Saules taka", dejotājs un diriģents, foto: Inta Balode

Ovācijas pēc „Saules takas” liecina, ka publika ir izbaudījusi šo negaidīto pasauļu un pieredžu satikšanos. Skatītāju rindās skan dažādas valodas, breikeru draugi un paziņas vairāk runā krieviski, ārvalstu viesi – angliski, mēs paši – latviski. Varbūt šis koncerts bez lielīšanās un zīmološanas izrādījās maigs un īsts veids, kādā tiek mestas laipas un iestaigātas takas starp tautībām, skaistuma un spēka izpratnēm un tradīcijas un jaunrades saspēli?

Takas, laipas, tilti – šīs tēmas dažādos variantos atkārtojas visos Dziesmu un deju svētkos. Laipas no pagātnes, tilti pāri grūtumam, takas cauri dienu ritumam un cerībā uz garīgo atdzimšanu, ko Nora Ikstena piesaka noslēguma koncerta „Līgo!” programmiņā. Tālāk par deju lieluzvedumu „Tēvu laipas” Daugavas stadionā.

Izvērstais „Ābolu ķocis” par uzvedumu „Tēvu laipas”

Pirmo reizi kaut ko rakstīju laikrakstam „Diena”, un tās bija 1100 zīmes „Ābolu ķocim” par deju lieluzvedumu „Tēvu laipas”. Jo īsāk, jo grūtāk. Tāpēc ir labi, ka elektroniskā formā visu var stiept, cik garu vien tīk. Tā nu šeit lasāms, kas slēpās vai varēja slēpties aiz katra teikuma „Ābolu ķocī”. Iedevu piecus ābolus no pieciem, jo dejotāju daudz, visi labi pastrādājuši, noguruši un noteikti labprāt uzēd arī ābolus. Ja nopietni, tad pieci tāpēc, ka galvenie varoņi bija vislabākajā līmenī.

„Pieci gadi izlaužas divarpus stundu kolektīvā solī 14 764 visprofesionālāko amatieru izpildījumā.”

Svētki ir īpaši, tāpēc ka notiek reti, tāpēc ka tos ļoti gaida, tāpēc ka piecu gadu laikā jau piemirsies, kāds bija iepriekšējais uzvedumus, kas patika, kas – ne tik ļoti. Turklāt piemirstas arī tas, ka veidotāji bija gandrīz tie paši, līdz ar to arī vīzijas tuvas. Dejotāju skaitu pieminu, jo tas atkal ir rekords. Iedzīvotāju skaits rūk, bērni dzimst mazāk, bet cilvēki dejo aizvien vairāk. Profesionāli amatieri, jo nekur citur pasaulē amatiermāksla, šķiet, nav pacelta līdz tādam standartam, līdz tādam sacensības, konkurences un darba garam. Dejošana skatuviskās dejas kolektīvā nav brīvā laika izklaide, tas ir dzīvesveids, tā ir otra profesija, piederība īpašai kopienai, piederība cilvēkiem ar īpašu sajūtu un arī zināmām privilēģijām. Citi hobiji blakus dejošanai vai dziedāšanai korī nav tik ietekmīgi, jo nav tik plaši valstiski un idejiski atbalstīti. Un nepilda misiju, kas tiek saskatīta Dziesmu un deju svētku kustības idejā – stiprināt  nacionālo identitāti un tautas pašapziņu. Jādomā, ka tie, kuri izvēlas dejot tango vai hip-hopu, nav patrioti.

Uzveduma "Tēvu laipas" autori, foto: Inta Balode

„Trīs dejotāji uz vienu skatītāju.”

Konceptuālisma virsotne. Trīs reizes vairāk mākslinieku nekā skatītāju. Esmu bijusi laikmetīgās dejas izrādē, kurā ir divi dejotāji un četri skatītāji. Esmu bijusi teātra izrādē, kura notiek tikai man un saspēles partneris ir viens cilvēks telefona sarunas otrā galā. Bet, kad trīs dejotāji dejo uz vienu skatītāju – tur vēl laikmetīgajai dejai ir kur augt.

„Kaimiņiene simts reizes izsaucas: „Cik skaisti!””

Un katru reizi tas manī izraisa smieklu un sašutuma sajaukumu. Ne jau tāpēc, ka laukumā notiekošais būtu smieklīgs, bet redzot tiešo mehānismu un tieši reakciju. Stimuls – reakcija. Varbūt īsta māksla strādā tieši tik vienkārši? Ir neķītri apsmiet blakussēdētāju. Varbūt manas emocijas ir reakcija uz viņas priekšā teikšanu, jo es pati gribu lemt, kad ir skaisti?

skats no dejas "Aiz ezera augsti kalni", foto: Dziesmu un deju svētki

„Par elpu un ņirboņu rakstos, par baltajām piedurknēm un košajiem brunčiem.”

Standarta skaistuma izpratne droši vien mums visiem ir ļoti līdzīga. Tikko sāksim iedziļināties, tad tā vairs nebūs, bet pirmais impulss, gluži vai instinktīva reakcija ir ļoti līdzīga. Vai tiešām jādomā, ka estētiskie ideāli mīt teju zemapziņā? Vai arī virsapziņā, ko laiku gaitā rūpīgi pulējis viss, ko esam redzējuši un par ko mums ir teikts, ka tas ir skaisti? Mazuļiem ir košas rotaļlietas, jo viņi tās labāk redz. Arī kustīgas lietas bērniem ir derīgākas nekā meditācija par īpatnējas formas akmeni. Deju svētki ir mūžīgā jaunība. Lai arī ir vieta vecajiem un vidēji vecajiem, cauri vijas skaistās jaunības, garuma un resnuma īstais standarts, stājas standarts, izturības standarts, smaida standarts, īsti pareizi tautiskas blūzes piedurkņu un apkaklītes standarts.

Košie brunči lieluzvedumā "Tēvu laipas", foto: Dziesmu un deju svētki

„Uzvedums attīrīts no pēdējo pāris svētku efektiem publikai – ne gaismu dizaina, kas reizēm lika dejotājiem maldīties pa tumsu, ne citas maģijas vai pārāk lielas simbolizēšanas, kas neļāva izdejot repertuāru.”

Nezinu, vai bija mazāk naudas, vai tas ticis darīts apzināti. Kad nākamajā vakarā Mežaparka Lielajā estrādē redzēju banālos gaismas efektus un dūmus, nodomāju, ka varbūt tomēr deja ir kārtējo reizi apdalīta – lielā nauda aizgājusi dziesmai. Labi, ka tā. Bija daudz tīrāk un kārtīgāk. Lai gan, protams, man ļoti patika 2008. gada uzvedums „Izdejot laiku”, kurā efektu bija papilnam. Taču saprotu daļas dejotāju pretenzijas pret tumsu, pret skraidīšanu bez dejošanas. Un absolūti esmu par to, ka svētkiem jābūt galvenokārt dalībniekiem. Arī pārāk lielā simbolizēšana ir duāla parādība – ir daudz banalitātes iespēju, daudz demagoģijas risku (šoreiz programmiņas tekstos jaušama moralizēšana, kas lielā apjoma dēļ vairs nav uzmundrinoša, bet gan smagnēja: „Esi gaisma! Esi čakls! Esi pārī! Neesi viens! Esi saimnieks! Esi gudrs! Esi lepns, turi godu! Esi priecīgs! Esi daiļš un saderīgs! Esi turīgs! Dzīvo tradīcijā! Godā svētumus! Esi stiprs! Ziedo, ziedojies, piedalies! Esi piederīgs! Mēs bijām, mēs esam – mēs būsim!”). Tikpat labi maiga moralizēšana un simbolizēšana var dot arī maģisku visa apjēgšanu, saprašanu un sajušanu – jā, es esmu latvietis, un latvietis ir tāds un tāds, un latvietis ir labs un īpašs, un unikāls un ģeniāls, un tāpēc nevajag sevi ikdienā noniecināt. Šoreiz tādas atklāsmes nebija. Diezin vai ir kāds, kuram ir tiesības lemt, uz kuru pusi mani vest. Vadoņa un varoņa idejām īpaši neticu.

Skats no 2008.gada deju lieluzveduma "Izdejot laiku", foto: Inta Balode

„Uzmanības centrā deja – to apstiprina spilgts vienkāršu, iedarbīgu elementu izmantojums finālā un arī Reiņa Suhanova kustīgais latvju rakstu spogulis, kurš nemanāmi lūkojas te debesīs, te uz skrejceļu, te uz tautu.”

Pāris solīšu, polka, puiši, tad meitas, ķemmēšanās cauri, mazliet pašūpot augumu – glīti un spilgti. Dejas, kas idejiski savieno uzveduma daļas, ir vienkāršas – „Jandāliņš”, „Metieniņš”, „Plaukstiņpolka” –, turklāt tās izpilda nevis nosacīti labākie – A grupa, bet gan tautas kolektīvi – C, D un E grupas. Patīkami, ka dota īpaša vieta arī viņiem. Scenogrāfija no sākuma liek pārdomāt, vai tā nav problēma, ka redzamas konstrukcijas? Vai tas nekas, ka atspoguļojas sarkanais skrejceļš? Protams, zinām, ka tas ir stadions, tomēr ir sajūta, ka Deju svētkos stadions izliekas par latvisku sētu, pļavu vai lauku, nevis rāda sevi kā sacensību vietu. Taču pamazām dzīvās realitātes izcelšana un atspoguļošana aizvien vairāk iekaro manu sirdi. Neuzbāzīgās, nelielās pārmaiņas, kas ļauj pavisam reāli savienot zemi ar debesīm, atgādina, ka vienas bez otras nav.

Reiņa Suhanova scenogrāfija, foto: Dziesmu un deju svētki

„Repertuārs rāda skatuviskās dejas daudzveidību un aktualizē tās identitātes jeb daudzo laipu problēmas: tautas tradīcijas, jaunrades „zelta fonds”, jauni ceļi, kas tiecas stiprināt saikni starp saknēm un dzīvo tagadni.”

Šoreiz programma ir stilistiski raibāka, zināmā mērā kā svešķermenis izskatās vecmeistara Ulda Žagatas „Aiz ezera augsti kalni” un mazliet arī „Ai, tēvu zeme!” (vairāk gan  mūzikas dēļ). Bet ir patiess prieks, ka šoreiz nav slēpts tas, ka ir kolektīvi, kuriem šīs dejas gribas dejot, kuri tās var izpildīt adekvātā līmenī. Nav slēpts, ka latvieša sirds mīl savu populāro komponistu mūziku un īsti dejo tieši pie tās. Nav slēpts, ka horeogrāfi padomju gados tieši skatuviskajā dejā varēja drošāk doties radošos meklējumos, nekā tās bija iespējams baletā. Nemaz īsti negribas atcerēties deviņdesmito gadu sākumu, kad pēkšņi jautrie, enerģiskie deju svētki pārtapa par klusi kuslu tautiskuma darīšanu, kas diezin vai bija ļoti etnogrāfiski autentiska. Tagad jau horeogrāfi atraduši veiksmīgus ceļus, kā vienlaikus izglītot, aktualizēt tradīcijas un nebūt garlaicīgiem. Lieliski piemēri ir Jāņa Purviņa „Nerejati, ciema suņi!”, teju vai visas Ilmāra Dreļa horeogrāfijas un arī daudzu citu autoru darbi. Skaidrs gan, ka viņi nebūtu tādi, ja agrākās laipas būtu bijušas citādākas.

skats no dejas "Nerejati ciema suņi", foto: Dziesmu un deju svētki

„Baletiskais mantojums savijies ar etnogrāfiju, estrādi, ziņģēm un rotaļām. Laikam jau nav vērts meklēt stilistisko vienotību un „īsto” skatuvisko deju. Visas laipas ir labas?”

Visticamāk skatuviskajā dejā sarunas par to, kas ir atbilstošs un kas nav, nekad nebeigsies. Tiek domāts par laika pārbaudi, tautas mīlestību un citām lietām, kas jaundarbus padara dzīvotspējīgus. Visbiežāk tieši mūzika ir tā, kas ļauj dejai palikt dzīvajos fondos. Lai saprastu, cik latviskās dzīvesziņas ir katrā no dejām, jānomaina tērpi un mūzika. Var atklāties brīnumi. Piemēram, skatoties Agra Daņiļēviča modernās dejas iestudējumu „O, Fortuna!” ar Karla Orfa mūziku, redzēju daļu no izteikti „tautiskiem” paņēmieniem. Vai ir svarīgi atbildēt, kur te latviskā identitāte, kur normāla dejas jaunrade? Ja „maskēšanas” aiz Dziesmu un deju svētku kustības un tautas tērpiem ļauj māksliniekiem strādāt labākos apstākļos un būt labāk apmaksātiem, tad man nav nekas pret šādu viltību. Tikai jācer, ka viņi nesludinās pret tiem, kas nav „atbilstoši” šai specifiskajai Latvijas dejas mākslas izpratnei.

Jautājums par to, kas iedzīvojas un kas nē, kas tiek akceptēts un kas netiek, saistās arī ar to cilvēku gaumi, kas ir pie varas, teikšanas un balsošanas. Vienmēr ar interesi lasu un klausos izteikumus, kas apgalvo, ka jaunrades dejas skatēs nevajag darīties moderni. Vienlaikus redzu, ka katru gadu dejās ienāk soļi un elementi, kas tur agrāk nekad nav bijuši un kas nav arī smelti no pūralādēm. Varbūt atbilde ir – dejotājiem patīk, tātad der? Ja tā, tad viss kārtībā. Bet, ja padomā par to, kādus tik priekšnesumus dejotāji nedejo ārpus oficiālās programmas draudzības vakaros un kopā sanākšanās. Un vēl, iedomājieties, tas, ko visi sauc par „tautiskajām dejām”, ir uzskatāms par nopietni darītu tikai tad, ja treniņstundā ir pamatīgi baleta pamati. Trakums ar to skatuviskās dejas identitāti!

Ulda Žagatas "Aiz ezera augsti kalni", foto: Dziesmu un deju svētki

„Šie ir svētki dejotājiem, saulē iedegušajām sejām un laimīgajiem smaidiem nav jāpazūd vīzijās, ideoloģijās, musturos un reģionālos aspektos.”

Jau minēju, ka programmiņas teksti šogad likās stipri neobligāti un skolnieciski –nepastāstīja neko tādu, kas papildinātu to, kas tāpat jau skaidrs. Ja tekstus nevajag, tas nozīmē, ka ar dejas valodu viss kārtībā. Ja deja sāk runāt (kā tas tagad notiek laikmetīgajā dejā), tad esot krīze. Tautiskās dejas vienmēr pa kādam vārdam izsaucas, bet no krīzes pašā kustība ne miņas – visos reģionos dejotāju skaits tikai audzis augumā. Lai gan tajos pašos tekstos, ko te kritizēju, ir arī frāze, par kuru man jādomā vēl un vēl: „Tev jāiet tur, kur neviens vēl nav gājis.” Kā tad tas iet kopā ar tradicionālo un nacionālo? Ceru, ka pavisam skaisti – apliecinot ideju, ka dzīvs ir tikai kustīgais, mainīgais, tāds, kas attīstās, rēķinoties ar dzīvo laiku.

Skats no lieluzveduma "Tēvu laipas, foto: Dziesmu un deju svētki

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.