Agnese Bordjukova

Kad facebook pasākumu sarakstā ieraugu 1. marta notikumu Ģertrūdes ielas teātrī – divas igauņu dejas programmas “Premiere” izrādes laureātes –, uzreiz nodomāju, ka jāiet skatīties. Manā galvā igauņu dejas veidotāji vienmēr radījuši neatkarīgu, iekšēji brīvu mākslinieku iespaidu. Tādu, kas labi orientējas laikmetīgās skatuves mākslas tendencēs un izteiksmes līdzekļu daudzveidībā. Tāpēc, ka esam kaimiņvalstis, pastāv tendence salīdzināt arī abu valstu dejas procesus. Nezinu, vai ir vajadzība to darīt, tomēr ir skaidrs, ka līdz šim, izņemot atsevišķus gadījumus, latviešu dejotāji ar igauņu dejotājiem sadarbojušies maz. Objektīvi skatoties, Igaunijā ir mazliet vairāk dejas festivālu, vairāk dejas augstskolu, regulārāk notiek ikgadējās dejas skates; ir dejas māja (telpas radīšanai un rādīšanai), un jau vairākus gadus ir arī atbalsta programma jauniem horeogrāfiem.

Igaunijā izveidotās platformas “Premiere” mērķis ir piedāvāt nesen izglītību ieguvušiem horeogrāfiem – tiem, kuri tikai uzsāk savu karjeru dejas izrāžu veidošanā un vēlas ienest jaunas vēsmas nozarē – iespēju iepazīstināt plašāku auditoriju ar savu māksliniecisko vīziju, izveidojot augstas kvalitātes debijas dejas izrādi. Programma “Premiere” talantīgiem horeogrāfiem piedāvā atbalstu visa procesa garumā – no profesionālas dejas izrādes izveidošanai līdz tās pieejamībai uz starptautiskām skatuvēm.

Pēdējo deviņu gadu laikā šī programma ir iepazīstinājusi pasauli ar 27 jauniem horeogrāfiem. Citu vidū šajā sarakstā lasāmi labi atpazīstamu dejas profesionāļu vārdi – Sveta Grigorjeva, Karls Sakss, kā arī Igaunijā rezidējošā latviešu horeogrāfe un dejotāja Rūta Ronja Pakalne.

No šī gada programma “Premiere” sadarbojas arī ar Ģertrūdes ielas teātri, droši vien tāpēc divas pagājušo gadu uzvarētāju izrādes bija iespējams noskatīties Rīgā. Varbūt šī sadarbība sāks būvēt stiprāku tiltu starp abu valstu dejas kopienām. Zinu, ka šajā gadā ir saņemts rekordliels pieteikumu skaits, ir vairāki pieteikumi arī no Latvijas. Sekosim līdzi, varbūt minētā programma palīdzēs attīstīties arī kādam mūsmāju horeogrāfam.

1. marta vakarā Rīgā tika rādītas 2016. un 2017. gada laureātes – Joannas Kalmas (Joanna Kalm) izrāde “Debitante” un Sigridas Sāvī (Sigrid Savi) “Iztēlojies, ka šeit ir zivs”.

Lai apģērbtos, ir jāizģērbjas

Joanna Kalma, spriežot pēc publicitātes materiāla, savā debijas darbā reflektē par “mākslu kā produktu” un “mākslinieku kā produktu”. Neapgalvošu, ka man uzreiz ir skaidrs, ko tas nozīmē. Vai produktu tāpēc, ka viņu interesē, kurā gadījumā darbs piesaistīs auditoriju, runājot līdzībās – tiks pirkts? Vārds “produkts” liek domāt par patērēšanu. Vai mākslas darba veiksmes faktors ir tā saturs vai ražotājs? Ražotājs nosaka kvalitātes standartus un saturu, tātad – viens bez otra pastāvēt nespēj. Gadījumā, kad debijas darbs piesaistījis skatītāju uzmanību un guvis atzinību, nevar apgalvot, ka mākslinieka vārds bijis veiksmes faktors. Jaunais autors vēl nav atpazīstams. Kas jādara debitantam, lai ar savu pirmo darbu taptu pamanīts?

Tukša skatuve. Melna auduma siena, kas nošķir skatuves reprezentatīvo un neredzamo daļu. Vispirms no aizkaru aizmugures sadzirdam apņēmīgu “pa-pa-pa-pa-pa”. Izvēlētās zilbes rada ritmu, izklausās noteikti, pat svinīgi. Jūtama enerģija, kas meklē dzirdīgas ausis. Asociatīvi tā atgādina zirgu kāju dipoņu, arī fanfaras vai vēl ko citu. Skaņas avots pārvietojas. Mana ziņkārība uzmanīgi seko tā ceļam. Kāds tuvojas un vienlaicīgi arī ziņo par savu ierašanos. Kā no neziņas tumsas skatītāju priekšā stājas līdz šim vēl neredzēta persona. Ar karalim raksturīgu pārliecību un arī majestātiskumu jaunā horeogrāfe lūkojas mūsu sejās. Auditorija nezina, kas sekos. Valda viņa, dungodama savu “pa-pa-pa-pa” dažādās kombinācijās un ilgumos. Skaņu kombinācijas mirkļiem izklausās triumfējoši, kā jau skatuves būšanai pieklājas, reizēm arī bezatbildīgi un nevainīgi. Izrādes pieteikumā lasām, ka viens no galvenajiem jautājumiem, kas nodarbinājis autori, ir – kā komunicēt ar skatītāju par intuitīvu un bezvārdu mākslu? “Pa-pa-pa-pa” varētu būt runāšanas vai vēstīšanas kā procesa simbols. Nekur neaizbēgt – kāpjot uz skatuves, kaut kāda veida valoda jāizmanto ir. Atpazīstamības atslēgām, ar ko noturēt klātesošo uzmanību, jābūt.

Lai būtu pēc iespējas mazāk iespēju traktēt dejotāju kā produktu, Joanna atbrīvojas no apģērba. Mazāk priekšmetu, mazāk iespēju interpretēt; kailam ķermenim birku nepiekarināt. Intriga, vai tiks novilkts katrs apģērba gabals, atrisinās ātri. Klātesošajiem top skaidrs, ka jaunā māksliniece ņem ar drosmi un izaicinājumu, respektīvi – turpmākajās cik tur minūtēs uz skatuves darbosies plika meitene. Skatuves māksliniekiem ir aizraujoši pārbaudīt savas robežas, tāpat arī pārvarēt tās. Kailums uz skatuves nereti izpildītājam ir gana liels pārbaudījums. Pēc izrādes Joanna atklāj, ka būt skatītāju priekšā neapģērbtai apmēram 40 minūtes, protams, ir izaicinājums arī viņai. “Jā, tas prasa drosmi,” viņa teic. Tomēr šāda pieredze ir arī iekšējās atraisītības kaldinātāja; tēlaini izsakoties – skolotājs, kura neērtās blaknes ir vērts paciest, jo ieguvumu tāpat ir vairāk.

Konkrētajā izrādē skatuves maģijas feja ir klātesoša un Joannas darbībās nevar redzēt nevienu neērtuma pazīmi. Viss, ko viņa dara, atrodoties savā īslaicīgajā galmā, ir pārliecinošs un iedarbīgs. “Debitantes” gadījumā nejūtu nevienu šaubas plūsmiņu, neziņas stūrīti, kas ir gana pārsteidzoši jaunai horeogrāfei. Izrāde rada pabeigtības iespaidu un var just, ka mākslinieciskās izvēles izdarītas apzināti. Viss ir pakārtots koncepcijai (stāstam vai dramaturģijai); eksperimentālisma klātbūtni, ko “labas” skatuves mākslas praktiķi uzlūko ar neuzticību, nejutu (šeit es nedaudz ironizēju pati par sevi, jo man ļoti patīk eksperimentāla forma un neskaidrība). Abu šajā vakarā redzēto izrāžu iezīme, šķiet, ir: tā, lai būtu skaidrs. To varbūt nosaka arī programmas īstenotāju vērtības, jo “Premiere” aprakstā ir minēts, ka organizētāju mērķis ir atrast “saistības pildīt spējīgus, augsti motivētus, dinamiskus māksliniekus, ar atvērtu domāšanu”. Iespējams, ka pašas programmas nostādnes, arī mentoru vadība, ietekmē atlasīto dalībnieku domāšanu un izvēles.

Kustību materiālu vai īpašu kustību kvalitāti vairs neatceros (droši vien tas liecina, ka minētās iezīmes nebija primārais izteiksmes līdzeklis). Atceros dažādas ķermeņa pozīcijas, atsauces uz klasiskās dejas tehnikas nodarbību, arī priekšmetus. Atmiņā palicis, kā Joanna rāpo pa skatuvi ar dibenā iestiprinātu baltu atlasa lentu. Ar šo priekšmetu tiek manipulēts gana daudz. Baltais auduma gabals pieredz vairākas transformācijas. Viens kļūst par skaistumkonkursu laureātu atzinības zīmi, ko ierasts pārlikt pa diagonāli pāri torsam, cits – par dāvanas sastāvdaļu. Dejotāja vienā mirklī apsien to ap pašas potītēm, izveidojot sevi par dāvanu. Vai skatītājiem? Ir brīži, kad “pa-pa-pa-pa” pieklust un ar baltajām bantēm tiek sasieti skatuves telpu formējošie aizkari. Šo darbību laikā parasti tiek dungota melodija no populārā mūzikla “Mūzikas skaņas” dziesmas “These are a few of my favorite things”. Kādā no reizēm tiek pievienotas arī klasiskās dejas kustības. Citādi kā ironiju par mākslas pasaulē pastāvošajiem ideāliem un skaistuma standartiem šīs idilliskās ainiņas nespēju izskaidrot. Ar tām kontrastē bravurīgais “pa-pa-pa-pa”, lieli soļi, noteiktas, pat izaicinošas darbības. Tādas kā jau pieminētā rāpošana ar atlasa lentu kā tualetes papīra stērbeli dibenā, klasicisma laikam raksturīgās parūkas uzvilkšana un dejošana kailai, skanot Mocarta 40. simfonijai u. c.

Kontrasts starp augstajai mākslai raksturīgo absolūto sakārtotību un kailo ķermeni, kas savā būtībā, ja nerunātu skatuves mākslas ietvaros, var tikt traktēts kā provokācija un cieņu aizskarošs akts, rada savdabīgu kombināciju. Droši vien tas ir veids, kurā šī darba autore aicina pārvērtēt gadu gaitā izveidoto mākslas kanonu vajadzību tādiem būt arī mūsdienās. Augstās mākslas karaļvalsts pret brīvību un visatļautību. Katram tiesības izvēlēties sev patīkamāko virzienu. Horeogrāfes viedoklis par autora un darba nošķīrumu, ko viņa min izrādes pieteikumā, man tā arī netop skaidrs.Tomēr sajūtu, ka viņa nemaldās, ka pašai šī saikne starp idejisko ietvaru un tā traktējumu pastāv. Kādā mirklī Joanna atgriežas pie sava “pa-pa-pa-pa”, izsien lentas no aizkariem, aizver nišas, uzvelk atpakaļ drēbes un dodas prom. Maģija ir beigusies, pasaule, kurā vari dzīvot pliks, vadoties tikai pēc saviem noteikumiem, ir īslaicīga. Karaļvalsts gaismas dziest. Parasta meitene džinsos un džemperī aiziet aiz melnā aizkara. Atdevusi daļu sevis kā dāvanu, dodas turpināt savas dienas gaitas. Iecietīgais skatītājs mierīgi noraugās. Māksla kā ne kā.

Paskaidrotā fantāzija

Par personības spēku un faktoru vēlos runāt programmas “Premiere” 2017. gada uzvarētājizrādes kontekstā. Šī “pievilcīgā, mazā darbiņa” autore Sigrida Sāvī ir savdabīga un smieklīga meitene (“cute little piece” – tā par šo izrādi izteicies kāds ārzemju festivālu kurators; Sigrida to minēja, atbildot uz manu jautājumu par līdz šim saņemtajām atsauksmēm par viņas debiju horeogrāfijā). Harizmātisks un dzīvs šķiet veids, kā viņa dara lietas. Mazliet pavēroju viņu arī pēc izrādes ikdienišķā situācijā. Radās sajūta, it kā priekšnesums turpinātos, jo kvalitātes, kas bija klātesošas uz skatuves, novērojamas arī ārpus tās. Viena no galvenajām iezīmēm, ko pamanīju, bija vēlme komunicēt. Sigrida vēršas pie auditorijas tieši un droši, aicinot mūs būt klātesošiem un līdzdalīgiem. Aizdomājos par mijiedarbības nozīmi kopēja notikuma radīšanā. Rodas iespaids, ka horeogrāfe ļāvusi plūst savai fantāzijai viegli un brīvi, uzburot bezrobežu pasauli, kurā viss ir iespējams. Izrādes struktūra ir izteikti fragmentāra. Ainas seko cita citai drīzāk kā impulsi, nevis secīgi attīstīta doma. Ilgums, ko dejotāja pavada katrā darbībā, šķiet atkarīgs no viņas spējas veltīt uzmanību tam, ko pati dara. Izpildītāja labi jūt, kad kaut kas ir jāmaina. Vairākas reizes piefiksēju, ka viņai izdevies mani pārsteigt; reizēm ritma, reizēm darbību kombināciju dēļ. Spontanitāte rada līdzību ar improvizāciju. Sarunā pēc izrādes Sigrida piemin arī sirreālismu. Secinu, ka apziņas vai zemapziņas plūsma ir bijusi šīs izrādes materiāla pamatā. Izpildījuma kvalitāte gandrīz liek noticēt, ka viss rodas konkrētajā brīdī, tomēr redzams, ka tās nav nejaušības.

Īsi pēc sava rotaļīgā brauciena ar skrituļslidām pa Ģertrūdes ielas teātra zāles dēļiem, kas ir izrādes atklāšanas aina, Sigrida sāk izmantot arī tekstu. Tam ir izteikti paskaidrojoša nozīme. Vārdus autore izmanto, lai pavēstītu, kas tikko notika vai arī tūlīt sekos. Paņēmiens, kā viņa pati saka, lai neapmaldītos darbību abstrakcijās. No drāmas studijām atminos, ka šis ir viens no Bertolda Brehta praktizētajiem principiem. Sākumā man ir nedaudz žēl, ka horeogrāfe sāk paskaidrot savas izvēles. Uzreiz nodomāju, ka deja bez verbāla pavadījuma ir izaicinājums un acīmredzot jaunā māksliniece vēlas iet drošāko ceļu, tas ir, tikt saprasta. Tomēr ātri pieņemu autores noteikumus un drīz vien jau piefiksēju, ka priecājos, cik savdabīgi man liek justies kombinācija – pateikt un tad to pašu izdarīt. Kaut kas tajā ir ļoti atbruņojošs, ironisks un kontaktu veidojošs. Varbūt šeit darbojas princips, ka, zinot, kas tūlīt notiks, skatītājs daudz vairāk spēj novērtēt “kā” jeb izpildījuma kvalitāti. Nemaz nepārsteidza, cik viegli auditorijā sēdošie piekrita viņas aicinājumam spēlēt bumbuļa mešanas un ķeršanas spēli, atnest šķēres, ar ko izgriezt gabalu no paklāja, vai beigās mest neļķes uz viņas pie sienas sakņupušā stāva. Sigrida Sāvī ar savu debijas izrādi atklāj iztēles spēju radīt pārsteidzošu pasauli, doties ceļojumā, rotaļājas ar realitātes un laika robežām. Dara to tik dabiski, ka es sēžu un domāju: “Forši, kāpēc nē?’ Lai vairojas fantāzija un prieks!

Pēc izrādes dzirdēju viedokli, kas pauda nožēlu, ka dejas izrādēs tik daudz teātrim raksturīgu paņēmienu. No personīgā skatu punkta varu piekrist. Tomēr saprotu, ka kustību valoda ir izaicinoša gan veidotājiem, gan skatītājiem. Īpaši tikko karjeru sākuši cilvēki meklē, kā darbu padarīt uztveramu un saprotamu. Abas izrādes radīja profesionālu iespaidu.