Maija Treile

Performance, mūzikls bez mūzikas – ar šādu žanrisko apzīmējumu tika pieteikts projekts „Paslēpes”, kas neilgi pirms Ziemassvētkiem, 22. decembrī, notika Dirty Deal Teatro. Skatītāji pasākumu varēja apmeklēt bez maksas, taču ar vienu noteikumu – pirms tam bija jāvelta nedaudz laika, aizpildot pieteikuma anketu ar jautājumiem par mīļāko dziesmu, bērnības atmiņām, kādu noslēpumu u.tml. Teātra mājas lapā pieejamā informācija par „Paslēpēm”, kā jau spēlei ar slēpšanos pienākas, bija visai miglaina. Taču, tā kā „Paslēpes” bija akcija, kas notiek tikai vienu reizi, nebūs grēkots post factum atklāt tajā notikušo.

Projekta idejas autori ir Alisa Leimane (performances režijas pēdējā kursa studente Falmutas universitātē, Lielbritānijā) un performances dramaturgs no Londonas Raiens Filips. Taču DANCE.LV žurnāla intereses lokā pasākums nonāca galvenokārt tā dalībnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas nodaļas absolventu – Katrīnas Albužes, Evitas Birules, Sergeja Taraseņa un Santas Kancevičas – dēļ.

Pirmssvētku vakarā ierodoties DDT foajē, visi apmeklētāji, neraugoties uz lejas stāvā valdošo drēgnumu, tiek pierunāti atstāt te savus mētelīšus un nelielās grupiņās (pa 10 cilvēkiem katrā) skatītāji-dalībnieki nonāk 2. līmenī jeb stāvā, kur tiešām ir silti un mājīgi (pēdējās no grupiņām gan līdz turienei nonāk krietnu pusstundu pēc pirmajām). Otrajā stāvā sagaida dažādas ne īpaši rosīgas aktivitātes, kas samērā vienkāršā veidā noskaņo labvēlīgi pret vakara piedāvājumu (kas vainas iedzert glāzi vīna, pameklēt pie sienas piespraustu zīmīšu vidū to, uz kuras rakstīta tieši tevis iepriekš anketā iepildītā bērnības atmiņa, sameklēt zem eglītes tev adresētu dāvanu). Zināmu nīgrumu varētu izraisīt vēlējums novilkt zābakus (mazums, varbūt cauras vai nevienādas zeķes uzvilkušās), taču to novērš iepriekš saņemtā dāvaniņa, kas katram izrādās kokvilnas īszeķu pāris. Muļķīgāka, tomēr ne psiholoģisku vai fizisku diskomfortu raisoša ir nākamā norise, kurā vispirms tiek izsaukts tavs vārds vai segvārds (ko nu katrs uzskatījis par vajadzīgu norādīt anketā), publiski atklāta mīļākā (vai, kas nu rakstīšanas mirklī trāpījusies prātā) dziesma un piešķirta atļauja doties pēc ielūguma uz performances centrālo notikumu. Ielūgumu var saņemt norobežotā telpas stūrītī, kur jāizvēlas viena no dažādu krāsu aploksnēm. Kad tā striķītī iesieta kaklā, ar to jādodas uz vienvietīgu kabīni, kur, apsēžoties fotokameras priekšā, jāpūš aploksnē, iepriekš piepildot šo pūtienu arī ar garīgām enerģijām. Lai nu tā būtu! Līdz ar to ceļš uz nākamo pasākuma norises vietu ir vaļā.

Kāpjot pa kāpnēm uz 3. spēles līmeni, uz stāvajiem pakāpieniem zem jauniegūtajām zeķēm patīkami mīksti sagūluši dažādi veļas – spilvendrānu vai dvieļu – gabali. Arī trešā stāva zāles pārtapšana panākta, izmantojot lielāka izmēra veļas gabalus, kas izkarināti, izklāti uz grīdām un podestiem, sadalot telpu mazākās sekcijās, kurās grupēties pasākuma apmeklētājiem. Izdzertā vīna glāze, siltums, tīras veļas smarža, apvienošanās nelielās, ar palagiem atdalītās grupiņās raisa omulīgu noskaņu. Bēniņu telpa, kurā izžauta veļa ļauj modelēt savus štābiņus, atsauc atmiņā bērnībā labi pazīstamas sajūtas.

Paiet kāds laiciņš, kamēr skatītāji pagūst apskatīties, ar ko kopā sasēduši savā nodalījumā, pavērt aizkara stūri, lai uzzinātu, vai blakus esošajā sekcijā nav labāk. Daļa no skatītājiem klejo starp palagiem, meklējot labāko apmešanās vietu. „Īstā” izrāde sākas, kad palagi, kas skatītājus šķir no telpas centra jeb dejas/spēles laukuma, stūros tiek mazliet pavilkti vaļā, ļaujot ielūrēt un redzēt, ka tur sākuši darboties dejotāji.

Samērīguma un nozīmīguma līdzsvara vārdā pēc detalizētā pasākuma ievada apraksta šajā brīdī vajadzētu sekot vēl skrupulozākam vēstījumam par to, kā noritēja nākamā performances daļa (vai tomēr laikmetīgās dejas izrāde kā viena no svētku eglītes sastāvdaļām?). Taču uztverē toreiz un atmiņā tagad šī vakara sadaļa atkāpjas neobligāta fona pozīcijā, priekšplānā izvirzoties apčubinošajām un apdāvinošajām ievada norisēm.

Spēles telpā ir četri dejotāji un koka mēbeles, kas izrādes gaitā transformējas no paliela izmēra krēsliem par galdiņiem. Mēbeles tiek apspēlētas, gan sabīdot kopā, gan dejotājiem slēpjoties aiz un zem tām. Kustības mijas ar verbāliem līdzekļiem, dejotāji darbojas ar tualetes papīra ruļļiem un karotēm, izmanto runu, kur stāstījumā atsevišķus vārdus marķē kustības vai otrādi. Telpas centrs, atvelkot priekškarus, kļuvis atvērts no visām pusēm, līdz ar to sānos un fonā redzami citi skatītāji. Bērnības un paslēpju tēma tiek turpināta arī šajā vakara daļā, taču pēkšņi mainījušies noteikumi – apmeklētājam no dalībnieka jākļūst tikai par skatītāju; un, kaut arī skatītāju rindas ir visapkārt darbības centram, tomēr starp viņiem un dejotājiem ir siena. Katrīnas Albužes, Evitas Birules, Sergeja Taraseņa un Santas Kancevičas sniegums ir pieklājīgā līmenī, taču līdz ar vakara ievadā uzdoto toni dejotāji ir nolikti ļoti neizdevīgā pozīcijā – skatītāji turpina justies it kā korporatīvajā ballītē, kurā visi jau mazliet iesiluši, domā, ko vēl tādu garšīgu uzēst, ar kuru kolēģi pakoķetēt un kas kulturāla pasākuma vārdā prasa mazliet paciesties, kamēr nolīgtais, cienījamais skatuves mākslinieks parunās dzejnieka vārdiem. Skumjākais, ka dejotāji patiesībā veido savu īpašu bērnības loģikas pasauli, kurā netrūkst arī humora, un daudzējādā ziņā viņu izvēlētais ceļš ir niansētāks nekā, piemēram, citā šai tēmai veltītā pagājušā gada nogales pirmizrādē – „Īstajā bērnībā” Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Taču skatītāju uzmanība atkal tiek fokusēta tikai pašā performances finālā, kad palagu priekškari atkal tiek aizvilkti un dejotāji vēršas tieši pie skatītājiem, lai, neminot rakstītāju vārdus, izpaustu viņu anketās atklātos noslēpumus. Vakara dejiskā daļa, diez vai ar nodomu, kopumā izvēršas par pasākuma pārrāvumu – intravertu un autisku. Un nav ko īpaši vainot dejotājus, ja mirklī, kad viņiem tieši jākomunicē ar skatītājiem, šai komunikācijai pietrūkst performera veiklības un nepiespiestības (varu gan spriest tikai par Sergeju Taraseņu, kas rosījās manā aizkaru pusē).

Līdzsvara trūkums starp „Paslēpju” daļām neradīja iespaidu, ka tā bijusi apzināta performances mākslinieku izvēle, kaut, protams, tāda varētu arī būt. Paslēpju vakars apliecināja: pat visai primitīva uzmanības pievēršana tavai personai gluži viegli gūs pārsvaru pār daudz niansētāku, taču no tava ego attālinātāku norisi.