Latvijas dzimšanas dienu gaidot, arī Latvijas Dejas informācijas centrs pāršķirstīja vēstures lapaspuses un vecās avīzēs atrada jauku un iederīgu rakstu. Deviņus gadus pēc Latvijas valsts proklamēšanas, Nacionālā teātra ēkā notika kādas interesantas viesizrādes, pēc kurām izdevumā “Aizkulises” tika publicēts viedokļu apkopojums. Runa ir par Aisedoras Dunkanes brāļa Reimonda Dunkana, kurš bija precējies ar latvieti Aiju Bertrānu, trupas viesizrādēm Rīgā. 

Kā zināms, horeogrāfe un dejotāja Aisadora Dunkane bija viena no pirmajām, kas vairāk kā pirms simts gadiem sāka atbrīvot deju no korsetēm, puantēm, mūzikas diktāta, vīrieša kā cilātāja un sievietes lomas būt tikai “nimfai, fejai vai koķetai meitenei”. Viņa pati Rīgā nav dejojusi, taču viņas brālis Reimonds ar savu trupu gan pie mums ir viesojies un pēc izrādēm 1927. gadā saņēma visai plaša spektra publikas reakciju. Lai tas noder atgādinājumam par to, cik mēs dažādi uztveram lietas un neviens nav gudrāks par otru. Turklāt Reimonds kopā ar savu latviešu izcelsmes sievu bija lieliski Latvijas patrioti. Te lasāms par kādu labu ideju – Sapnis par latvisku māju un Latvijas atpirkšanu

Lai mums visiem īsti svētki, svinot visu to daudzveidību, kas ir Latvija toreiz un tagad! Lai skaisti, pretrunīgus vērtējumus raisoši kultūras pasākumi!

“Kā lamā un slawē Dunkanu”, Aizkulises, Nr. 17, 29.04.1927*

Kāda prima aktrise no Nacionālā teātra: Mūsu aktieru saimei izrāde atstāja kaut ko līdzīgu ārprātam un absurdam. Kaut ko šausmīgāku grūti iedomāties. Viena publikas daļa bija slima no uztraukuma, noguruma un sašutuma. Ko īsti Dunkans gribēja rādīt — nesapratu. Programā no dusmām neskatījos, līdz galam neizturēju. Katra mūsu lauku meita labāki attēlotu Dunkana ainas. No mākslas nebija ne smakas.

Kāda pazīstama kritiķa kundze: Esmu no kultūras par daudz samaitāta, lai tik primitīvā veidā rādītais atstātu uz manīm kādu iespaidu.

Kāda slavena primadonna: Mēs esam par daudz sveši Dunkana „kultūrai”. Uzņēmām visu kā joku. Raimondam mazs augumiņš, nogurusi seja, netīri, salipuši mati – un mūsu dāmas nebija apmierinātas, sajūsminātas un izklaidētas. Protams, uzvedums oriģināls, apskatīt to bija interesanti, un nauda nebija velti tērēta.

Ļoti sajūsmināts Buddas priesteris Tenisons: Tā ir debesu lieta. Te ir īstais teātrs! Buda Dunkanu atsūtījis uz Rīgu pateicoties manām lūgšanām. Latvijā tumsu tas šķeļ kā pēkšņa zibens liesma.

Krukas kundze (ritmikas un plastikas skolotajā): Ja pie mums kāda studija līdzīgu izrādi uzvestu – tā tiktu iznīcināta. Kas par žestiem, lēcieniem, kas par neglītām sejām!

Kāds mākslinieks: Dunkans liekas nemeklē skaistuļus un skaistules, neviens pie viņa nelieto grimmu. Viņš neatzīst pieņemtu skaistuma tipu, kas arī faktiski nemaz skaists nav. Jo skaistumu var saskatīt ari neglītā sejā, ja tai ir radoša izteiksma. Parastais skaistuma jēdziens, kas publika ieaudzināts, kas atbilst tas prasibam — vairumam patīk. Bet ja nesmuks cilvēks uzvar publiku — tad tā ir pārliecinoša iekšējā skaistuma uzvara.

Beatrise Vīgnere: Man Dunkana uzvedumi patīk. Tie ir īpatnējo un droši. Kostīmi skaisti, dekorācijas oriģinālas. Mūzika ar savu vienkāršību atstāj dziļu iespaidu. Bet dejas tās nav, jo trūkst pas un lēcienu.

Prefekts Grīnvalds: Kaut kas traks! Ko īsti viņi gribēja parādīt?

Policijas priekšnieka palīgs N. : Nekā nesaprotu. Laikam neesmu diezgan izsmalcināts.

Režisors Rode: Dunkans var patikt Ņujorka un Parise, kur rafineta sabiedrība slāpst pēc vienkāršības. Mums ta patīk mazāk un laukiem tā galīgi neder.

Kāda Pārdaugavas pilsone: Esmu vienkārša sieviete. Neprotu franciski. Bet Orfeja izrāde mani dziļi aizkustināja.

Struņķis kundze: (Liekas zem sava vīra oriģināliem uzskatiem) Fui! Kā jūs variet sajūsmināties par šo pazudušo diletantu! Tāds bleķis. Žēl trīs latu par biļeti. Mūsu progresa laikmetā šādam „šarlatānismam” nav vietas.

Kāds pazīstams dejotājs: Dunkana izrāde diletantiska. Neviena skola tā neuzvestu. Dejotāji smagi. To kustibas neizteiksmīgas, netiek vaļā no zemes. No izrādes biju tik pārsteigts, ka ilgi nevarēju attapties. Liekas, ka bez mūzikas, ar neglītām sejām sejām, nekā nevar veikt.

Kāds francūzis: Francijā katrā sādža ir savs vājprātīgais, kuru visi mīl un ar to amizējas. Dunkāns ir vājprātīgs vispasaules maštābā.

Aijas Bertran māmiņa: Es nezinu varbūt tādēļ, ka ar Dunkanu strādā mana meita, bet viņu izrādes man ļoti patīk, kaut gan es neprotu franciski.

Visa šī aptauja izdarīta pēc pirmās izrādes. Pēc „Edipa” vairums kritiku droši vien grozīja savus uzskatus uz Raimonda Dunkana lieliskiem mākslas nopelniem.
_______________________________________________________________

*Zīmīgs datums, skatoties ar šodienas acīm! 29.aprīlis kopš 1982. Gada pēc UNESCO dejas komisijas ierosinājuma tiek atzīmēts kā Starptautiskā dejas diena. Datums izvēlēts par godu Žana Žorža Novēra (1727 – 1810) dzimšanas dienai.

Attēlā Reimonds Dunkans 1910. gadā (https://rachelhopecleves.com/2014/04/09/the-apostle-of-voluntary-restrictions-raymond-duncan/)