Svētki, lai atcerētos svinēt. Par tautas deju lielkoncertu “Saule vija zelta rotu”

09/12/2021

Krišs Grunte

Rakstīt par skolēnu deju svētkiem patiesībā ir gana sarežģīti, jo tie ir tik liels pasākums un emocionāls krāteris, ka grūti tos uzlūkot objektīvi. Domājot par tautas deju, vienmēr nonāku pie matemātiska aprēķina, cik ilgi jau pats dejoju. Tāpēc viss, kas sekos turpinājumā, balstās uz manu izpratni par deju svētku fenomenu no dalībnieka un dejotāja pozīcijas. Visticamāk, esmu uzrakstījis recenzijas/atmiņu rasolu, kurā pavīd aprakstošas iezīmes.

Nenoliegšu, ka deju svētki ir ļoti būtisks arguments, kāpēc vispār dejoju. Ticu, ka šis fenomens kalpo par dejošanas iemeslu arī citiem jauniešiem. Deju svētki ir ļoti labs veids, kā sasirgt ar dejošanas tradīciju un mēģināt to izkopt. Būtībā tā ir iespēja atcerēties, ko nozīmē būt latvietim, vienam no visiem, un arīdzan – ko nozīmē būt visiem. Atceros, kā savos pirmajos skolēnu svētkos, stāvot liela izmēra stadionā, sadevos rokās ar citiem. Caur ķermeni izdudināja kaut kas līdzīgs impulsam, ar kuru smadzenes dod komandu muskuļiem, un prātā ieskanējās: “Es neesmu viens, mēs visi esam kopā.”  Domāju, ka katram dejotājam šie svētki kalpo par iespēju atcerēties, kur mēs esam un ar ko mēs esam. Katrs atminas kaut ko citu, un ir ļoti svarīgi, ka mums katram no notikuma, kurš periodiski atkārtojas, atmiņā ieslāņojas kaut kas tāds, kas šos svētkus padara īpašus. Vēlāk tas pārvērtīsies stāstos, vēl pēc tam – nostāstos. Iespējams, tieši deju svētku pieredze man vairojusi izpratni par to, ko nozīmē svinēt. Laikā, kad ļoti lielu laiku pavadām virtuālajā telpā, kad dzīvo komunikāciju esam aizstājuši ar skaitļiem, kad deju nodarbības gausi atsākas deju zālē, ir nepieciešams vismaz nedaudz atcerēties, ko nozīmē svinēt, ko nozīmē klātbūt un sadoties rokās.

Koncerta “Saule vija zelta rotu” filmēšana, VEF Kultūras pils, 11. 09. 2021., foto Aivars Liepiņš, no VISC arhīva

Neesmu pārliecināts, vai skolēnu deju svētki, kuros kāds kolektīvs dejo uz skatuves, bet cits savā Zoom lauciņā, spēj saglabāt tradīciju, ja tās galvenais uzdevums, manuprāt, ir konsekventi saglabāt kopdejošanu. Vai šajā gadījumā saglabāja? No vienas puses – nē, jo iztrūkst tās daļas, kuru epidemioloģisku apsvērumu dēļ vienkārši nevarēja realizēt. Bet, no otras puses – jā, jo koncertā piedalījās deju kolektīvi no katra kultūrvēsturiskā novada, tādējādi tomēr realizējot daļu tradīcijas. Taču visu cieņu tiem, kuri arī šajos apstākļos ir mēģinājuši to darīt un nav ļāvuši svētkiem ieturēt pauzi.

Lai arī jautājums par svētku norisi kaut kādā mērā tika atrisināts, tomēr jāatzīst, ka procesa gaitā sanāca arī vilties. Turklāt vilšanos sagādāja dažādas mākslinieciskās izvēles, kuras nebija atkarīgas no epidemioloģiskās situācijas. Piemēram, ainas ar koncerta “Saule vija zelta rotu” vadītāju Daiņa Grūbes un Māras Slejas dalību bija mulsinošas, liekas un tikai novērsa uzmanību no deju koncerta koncepta.  Uzvedumā bija iecerēts atainot gadskārtu ritējumu, taču es ilgi domāju, vai vispār spēju to nolasīt, un sapratu, ka koncertu ļoti grūti uztvert kā vienotu veselumu. Koncerts būtu jāveido plūstošs, lai skaidri parādās galvenā ideja, nevis starp dejām jāiestarpina dialogi, kas tās nemaz nepapildina. Jāatzīst gan, ka iespraudumi, kuros horeogrāfe Dagmāra Bārbale uzrunāja skatītājus/dejotājus, bija daudz efektīvāki, visticamāk, tādēļ ka viņa ir cieši saistīta ar deju svētku ideju. Deju lielkoncerta formātā būtu pieticis tikai ar viņas ievada un beigu vārdiem. Citādi zūd saikne starp dejām, kas izvītu cauri visam iestudējumam gadskārtu koncepciju. Formāta ziņā, horeogrāfiju papildinot ar tekstu, līdzīgi veidots arī mūsdienu deju lielkoncerts “Augstāk par zemi”, kur gan teksta iespraudumi bija veiksmīgāk izmantoti.  

Esmu piedalījies divos skolēnu svētkos un nevaru atcerēties, ka kādā no tiem mūzika būtu izpildīta dzīvajā. Piebildīšu, ka savos pirmajos svētkos piedzīvoju vilšanos, jo biju iedomājies, ka fonā dziedās lielais koris un mēs turpat blakus dejosim. Tāpēc šogad, vērojot deju svētkus video versijā, biju patīkami pārsteigts – mūzikas izpildījums dzīvajā ir brīnišķīgs instruments, kā vēlreiz atgādināt to, kāda ir svētku būtība. Vīzija par dzīvās mūzikas izmantojumu bijusi kopš pašas lielkoncerta “Saule vija zelta rotu” idejas dzimšanas un realizēta arī video filmēšanas procesā, aktualizējot jautājumu, ka līdzšinējos svētkos, par spīti to nosaukumam, deju un dziesmu esam attālinājuši un atdalījuši kā atsevišķus monopolus. Tautas dejas un dzīvās mūzikas savienojums ir tiešām veiksmīgs, jo beidzot ir sajūta, ka šie ir dziesmu un deju svētki. Ļoti ceru, ka šī ideja tiks attīstīta un saglabāta arī nākamajos svētkos un kļūs par jaunu, turpināties spējīgu tradīciju.

Koncerta “Saule vija zelta rotu” filmēšana, VEF Kultūras pils, 11. 09. 2021., foto Aivars Liepiņš, no VISC arhīva

Ja reiz runāju par inovatīviem risinājumiem, tad būtu korekti pieminēt intermēdijas jeb īsos video, kas koncertā kalpo kā pārejas starp gadalaikiem, iezīmējot loģisku secību. Izmantoti divi intermēdiju veidi – vienā ilustrēta saules zīme ar dabas ainavu, otrā izmantots dejotāju veidots etnogrāfiskais raksts, kas attēlo noteiktu gadskārtu. Dagmāra Bārbale jau 2020. gada pavasarī video darbā “Saules zīmē rotāties” pārliecinoši pierādīja, kā mūsdienu tehnoloģijas parocīgi var izmantot arī skatuviskās tautas dejas vajadzībām. Tautas deju lielkoncertā “Saule vija zeltu rotu”, izmantojot tehnoloģijas, panākts ļoti efektīvs pietuvinājums dabai, ko varētu būt grūti īstenot Daugavas stadionā. Intermēdijās, kurās dejotāji veido etnogrāfiskās zīmes, lieluzveduma autori cenšas saglabāt tradīciju – zīmju veidošanu stadionā. Līdz ar to dejotāji arī šādā svētku alternatīvā izveido uz laukuma (šajā gadījumā – skatuves) etnogrāfisko zīmju rakstu. Var teikt – lai tradīciju saglabātu un atcerētos, ir nepieciešams pieradināt tagadni.

Domāju, ka koncerts video formātā nav mēģinājums kopēt svētkus, tiekšanās sasniegt lielo emocionālo piesātinājumu, ko dod svētki Daugavas stadionā. Nebūt nē. Šķiet, koncerta autori labi apzinās, ka šāda veida svētku pārraidīšana nespēj aizstāt tradīcijā iesakņojušos formātu, bet mums šobrīd ir ļoti svarīgi vispārīgi neaizmirst, kāpēc kaut ko svinam un kā varam radīt svētkus sevī. Respektīvi, šis formāts savā ziņā vienkārši pierāda to, cik dejai nozīmīgs ir klātienes skatītājs un ka deju svētku mods jeb veids, kā svētki var eksistēt, ir un paliek lielais stadions, kurā rokās sadodas tūkstošiem dejotāju, veidojot grandiozus etnogrāfiskos rakstus. Protams, šāda izeja no situācijas ir nepieciešama vismaz, lai pierādītu sabiedrībai, ka visi svētku autori, dalībnieki, kolektīvu vadītāji un citas iesaistītās personas  ir rūpīgi strādājuši, un lai radītu vismaz kaut kādu pabeigtības sajūtu dejotājiem. Es gan šo koncertu nespēju uztvert kā alternatīvu deju svētkiem, bet drīzāk kā deju svētku modelēšanas koncertu, kurā katra klašu grupa atbilstoši programmai nodejo deju, lai būtu skaidrs, kā tas viss izskatās un turas kopā. Varu gan piezīmēt, ka modelēšanas koncerta ieraksti bija plūstošāki un līdz ar to konceptuāli skaidrāki nekā pats koncerts. 

Lai vai kā – ir pilnīgi skaidrs, ka arī dejotāji uzņemas atbildību par svētku sajūtas veidošanu. Tikpat svarīgi, kā svinēt sevi, valsti, senčus, vēsturi, kultūru, kopdejošanu, sadošanos rokās, ir arī uzticēties. Vienā no pēdējiem deju mēģinājumiem runājām, ka šobrīd runa ir par to, kā uzticēties cits citam, savām atmiņām un dejai. Varbūt šogad laiks piešķīris svētkiem pilnīgi citu konceptu, kuru nevar ierakstīt ne projekta pieteikumā, ne svētku programmiņā. Gluži kā agrāk arī tagad latvietis uzticas gaismai, tīrumam, ūdenim, kaimiņiem, mežam. Ļoti iespējams, ka vienīgais veids, kā varam nodrošināt tradīcijas saglabāšanos, ir atcerēties to, kas mums jāatceras, no laika, kas līdzīgi kā koka saknes stiepjas senatnē, vēl pirms bijām dzimuši. Un varbūt tieši deja un dziesma ir tie divi lielumi, kas mums ļauj to atcerēties. Jā, varbūt tāpēc mēs visi dejojam, svinam svētkus – lai atcerētos.

Titulattēls: koncerta “Saule vija zelta rotu” filmēšana, VEF Kultūras pils, 11. 09. 2021., foto Aivars Liepiņš, no VISC arhīva

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.