Horeogrāfe Kristīne Vismane ar E-Motional Bodies & Cities un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu 4 nedēļas pavada rezidencē Limassolas Dejas mājā, Kiprā, un raksta par savu pieredzi.

• šauras ielas, milzīgas mašīnas
• kalni
• jūra, volejbols
• kukurūza
• baltas ēkas
• kafejnīcas
• daudz kaķu, tikai mazāka izmēra, tievāki un ar īsāku spalvu
• ZARA, MANGO, GAP utt. – krāsaini apavi un drēbes

Ir svētdiena, 8. jūnijs, nē, jūlijs. Atveru acis. Sataustu telefonu – 12:32. Apsēžos. “Tā! Neizslēdzi kondicionieri! Tā jau tu nekad neizveseļosies!” Mazliet saķēru kakla sāpes, bet tas dabīgi, jo ir tik karsts, ka brīžiem bez kondicioniera nekā, un tam savas sekas. Pēc sestdienas aktivitātēm jūtos tīri labi. Muskuļi nesāp, galva skaidra.

Pat neskatoties uz to, ka tās ir veselas 4 nedēļas, ko pavadīšu rezidencē, zinu, ka tās paskries ātri, tādēļ cenšos laiku, kurš neeksistē, bet tomēr ir, maksimāli izmantot, bez liekām formalitātēm, kautrīguma un bailēm. Gribu – eju un daru! Vakardien horoskopā izlasīju, ka mana dzīves devīze ir gribu! Būs trāpījuši 10niekā. Bet ne jau par to ir stāsts.

Ierados 2. jūlijā. Ceļš no Rīgas līdz Limassolai likās bezgalīgs. Lidmašīnas kavējās – 2 stundas Rīgā, 1, 30 Varšavā, un vēl stunda klāt, ko gaidīt, jo Polijā dzīve rit par stundu uz priekšu. Kopumā 14 stundas ceļā – garākais lidojums ever! Stundas, stundas, stundas… Tās bija ļoti svētīgas stundas, jo ne tik bieži sanāk apstāties, pabūt ar sevi un apzināties, kur esmu, kas notiek un ko par to domāju.

5:30 biju savā istabā un izkrāmēju mantas. Dzīvoju Tehnoloģijas universitātes kojās. Apstākļi ideāli.

– “Mmm.. skaisti! Kas mums te ir: vannas istaba, jauka virtuve, divas gultas… Vai es ar kādu kopā dzīvošu?”

– “Nē,” teica Konstantīns –  kopmītņu pārzinis.

– “Yes! O! Te ir arī balkons! Forši!”

No balkona var redzēt deju zāli. Viss pa rokai, pa kājai – jūra, etniskās mūzikas festivāls, jauki cilvēki. Inta teica, ka šeit kaut kur esot tirgus. To vēl nepaguvu apmeklēt. Vispār viss te diezgan dārgs.

Jau 9:00 no rīta bija jābūt nodarbībā ar bērniem. Miegs nāca, bet, kas solīts, tas solīts! Strādāju ar viņiem visu nedēļu 2 stundas dienā. Nē.. Ne jau strādāju, bet drīzāk mēs kopā pavadījām laiku. Grupā bija 13 ārkārtīgi atvērtas, draudzīgas, aktīvas un temperamentīgas meitenes, pārsvarā 6/7 gadi (puišiem acīmredzot labāk patīk futbols). Sākumā biju domājusi, ka mācīšu viņiem kompozīcijas pamatelementus, lai iepazītu viņu dejas izpausmes, bet jau pirmajā dienā sapratu, ka nē! Viņiem, nekas nav jāmāca, un tas nebija tādēļ, ka man šķita, ka viņi jau to visu zina. Tā bija iekšējā sajūta, ka nevajag. Kad visi bērni bija sanākuši, viņi spēlēja sunīšus – šeku reku, izrādās, ka tā tāda multikulturāla spēle! Es, protams, viņiem piebiedrojos. Ik pa laikam no sīčiem pavīdēja dziesmu vārdi no 1994. gada hīta “I like to move it move it!”. Nodarbībās viņi varēja darīt visu, ko gribēja – spēlēties, strīdēties, sakauties, kliegt un ik pa laikam mēs pildījām arī uzdevumus, zīmējām un sarunājāmies. Mēs runājām par to, kas ir deja viņiem. Viņi bija diezgan hipijiski noskaņoti. Visi kā viens teica, ka deja ir laime, prieks, mīlestība un brīvība. Pēc tam mēs improvizējām, paužot šīs atziņas dejā. Improvizācijā viņi rādīja visu, ko mācēja – balets, kaut kas no laikmetīgā. Nodomāju: “Bāc! Žēl, ka tik klišejiski!” Gribējās vairāk just viņus pašus ar viņu kustībām. Bet tajā pašā laikā to jau varēja paredzēt. Tie taču ir bērni, kuru domu pamats veidojas no tā, ko viņi iemācās no apkārtējiem. Bet ar katru dienu viņu dejas izpausmes kļuva aizvien vairāk un vairāk oriģinālas, bez pretenzijas uz skaistu formu, bet vienkārši spontānas un trakas kustības. Otrajā dienā es viņiem jautāju, ja deja ir brīvība, kas tad brīvība ir jums? Sākumā viņi atkal dziedāja veco dziesmu, ka brīvība ir prieks, laime, bet,  kad bija ierunājušies un vairāk iedziļinājās un padomāja, tad teica: “Brīvība ir tad, kad neviens nenorāda, ko man darīt. Kad neviens nekontrolē. Brīvība ir tad, kad tētis un mamma nav mājās un es varu lēkāt uz dīvāna! Brīvība ir tad, kad mans brālis ir iespundēts istabā. Brīvība ir tad, kad jūtos pasargāta.” Patiesības mirklis. Viens no iemesliem, kādēļ nolēmu strādāt ar bērniem bija, lai mācītos no viņiem spēju būt brīviem, bet izrādījās, ka mēs esam līdzīgās situācijās. Jau 6 gados notiek cīņa par iekšējo neatkarību. Ja tā padomā, tad gluži kā man bērnībā, tikai būšu to aizmirsusi. Nesaprotu, kāpēc biju iedomājusies, ka bērnu brīvība ir citādāka? Šis novērojums neietilpa manos radošajos plānos. Tāda brīvība iecerētajam radošajam procesam nebija izdevīga. Es vairs nezināju, kurp meistarklases aizvedīs, tādēļ nolēmu vienkārši turpināt novērot gan viņus, gan sevi. Rezultātā pēc sešām kopā pavadītām dienām es nonācu pie tādiem domu graudiem, kas vienkārši izsita no sliedēm. Pavadot laiku ar bērniem, es atcerējos par daudziem notikumiem savā bērnībā un tikai tagad saprotu, kā tie ietekmēja to, kāda es esmu šobrīd, un tās bija ārkārtīgi emocionālas atziņas. Nevaru vēl noformulēt tos iekšējos procesus, kas norisinājās, esot kopā ar šiem mazajiem cilvēkiem, bet tas bija kaut kas īpašs. Sestdienā bija prezentācija vecākiem. Iepriekšējā naktī uz sienām salīmēju bērnu zīmējumus un atziņas, lai vecāki redzētu, ko sadarījām. Biju mierīga. Protams, bija tādas bažas, kā vecāki uztvers to, ka mēs nedēļas garumā pa lielam ālējāmies, jo viņi noteikti nāca uz prezentāciju ar jautājumu: “Nu, ko tad šī svešiniece ir iemācījusi manam bērnam?!?”.

„Neko! Tieši “neko” es mācīju bērniem, lai gan sākumā domāju, ka rīkošos pretēji. Par mērķi kļuva nevis mācīt, bet dot iespēju viņiem apzināties tās zināšanas, kuras viņiem jau ir, un ļaut vienkārši būt ar sevi un savām domām. Es  pildīju impulsa funkciju. Būtībā tas, ko mēs nedēļas laikā darījām, bija 2 lietas – jautri pavadījām laiku un nodarbojāmies ar pašizziņu.”

Opā! Pēc prezentācijas vecāki bija nenormāli aizkustināti. Viņi teica, ka tā bija ļoti īpaša pieredze gan viņiem, gan bērniem, jo parasti dejošanas nodarbībās māca tikai dejot, nevis formulēt domas un dalīties ar tām. Un viena no mammām teica: “Ziniet, es savu bērnu vedu uz dejošanu, bet es nekad nebiju viņai uzdevusi jautājumu, ko viņa domā par deju. Un tas bija tik īpaši dzirdēt to.”

Es jutos laimīga un pateicīga tam nezināmajam, kas ir atbildīgs par iekšējo sajūtu, kas vadīja mani. Priecājos, ka nepievīlu intuīciju un rīkojos saskaņā ar to, un tas noveda pie tik brīnišķīga rezultāta. Hu! Jutos iedvesmota! Nezināju, kurp likties! Steidzami vajadzēja nopeldēties – ielekt ūdenī un nomierināties! Jo, AAA! Tik daudz enerģijas! Vakarā devos uz R&B klubu, nodejojos līdz baltajām pelītēm un pēc tam metos jūrā! Zvaigznes, mēness un silts ūdens… Kā jau teicu, cenšos laiku netērēt lieki un mesties ne tikai jūrā, bet visā. Ak! Tas ir tik ļoti tā vērts!

Vēl joprojām svētdiena, pulkstenis jau rāda 16:00. No pirmdienas ir plāns uzkrāto informāciju likt lietā horeogrāfijas veidošanas procesā. Ko un kā? Vēl nav ne jausmas. Kopumā atvēlētais laiks, kad darboties zālē, ir 4 – 6 stundas. Ja nepieciešams, var arī izprasīt papildu laiku, piemēram, naktī, ja rodas iedvesma. Nu, tā vēl nav gadījies. Iedvesma gulēt pagaidām vēl ņem pārsvaru. Rezidencē ir arī menedžere no Londonas, kas palīdz Natašai (Limassolas Dejas mājas direktorei) tikt galā ar darbiem (tā viņai tāda patiesa Dieva dāvana, jo darba ir ļoti daudz), un Rumāņu pārītis, ar kuru kopā dalu laiku zālē. Viss notiek.

Starp citu, šeit arī satiku latviešu “beibes” – zilacainu blondīni un divas brunetes lielām krūtīm, tieviem vidukļiem un papēdenēs (tāda klišeja par latviešu daiļavām, kas no vienas puses nav nemaz klišeja, bet acīmredzama patiesība). Es, tā garām ejot, dzirdēju, ka viņas runā latviešu valodā. Pārminu dažus vārdus. Viņas Kiprā strādā. Blondīne jau trešo gadu, brunetes dažus mēnešus. Uz to, ka nošokējos par tikšanos, teica, ka Kiprā ļoti daudz latvieši mitinās. Re, kā izrādās! Jā, te tiešām daudz dažādas tautības staigā apkārt.

Visu jau neizstāstīt, tas gan. Bet tas, ko gribēju pateikt – iet labi. Ilgojos pēc cilvēkiem Latvijā, īpaši pēc Rūdolfa un mūsu Zeiriskajām sarunām, bet šeit man patīk un atpakaļ vēl negribas!

Pagaidām!

K.

[oqeygallery id=20]