Horeogrāfe: Elīna Breice

Režisors: Andrejs Jarovojs

Komponists: Dāvis Burmeisters

Dejo: Agnese Bordjukova, Elīna Breice, Guntis Spridzāns

Par izrādi  2011. gada 3. martā Ģertrūdes ielas teātrī

„No horeogrāfiskā viedokļa dejotājiem savā starpā bija ciešs kontakts. Izskatījās it kā tie vītos viens ap otru, jo viena kustība noveda pie nākamās. Tā kā dejotāji bija trīs, tad viņiem bija iespēja izmantot plašu telpu sev apkārt, ko viņi arī veiksmīgi izdarīja. Man bija grūti saprast, ko dejotāji gribēja man pateikt, jo tur radās daudz emociju, kuras nebija omulīgas,  iespējams tāpēc es nespēju uztvert šāda veida pārdzīvojumus… „

Agnese Čača , Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas 1. kursa studente

„… Mūzika bija ļoti labi izmeklēta, dejotājiem bija vienkāršs tērps, bet tas ļoti labi piestāvēja dejai. Man milzīgi patika izrāde, es skatījos vienā elpā. Man gribētos bišķiņ vairāk gaismas. Bet emocionāli šī izrāde ļoti stipri ietekmēja mani.”

Kristīne Jordanašvili, Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas 1. kursa studente

„ … Lai gan izrāde man likās vienkārša, dažreiz pārtrūka pavediens starp dejotājiem un mani, laikam viss nebija jāsaprot. „Esi ar mani” man īsti nepatika, laikam tās vienkāršības dēļ, bet tajā pašā reizē jutu un redzēju emocionalitāti, kas nāca no tām vienkāršajām kustībām. Uz paplātes neuzliktas, kam slēpjas apakšā dažādas emocijas, patiesības, gribas utt.”

Kitija Dzērve, Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas 1. kursa studente

„ ..Šo dejas izrādi ir grūti izskaidrot, tā uzrunāja cilvēkus caur sajūtām, kustību formām, bet domāju, ka katrs šo ļoti intīmo un emocionālo uzvedumu uztvēra savādāk. Ir cilvēki, kam šī  izrāde palika kā mīkla, līdz galam nenoskaidrota, to skaitā arī man, jo tajā ieliktā doma nesasniedza mani līdz galam. Tomēr apbrīnojams ir šīs mūsdienu dejas veids, kurā dejotājs kļūst ne tikai par aktieri, bet arī apbrīnojami spēcīgu ķermenisku instrumentu, jo tiešām varēja redzēt, ka horeogrāfs eksperimentē ar kustībām, to amplitūdu un daudzveidību…”

Sabīne Šēniņa, Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas 1. kursa studente

„… Ļoti patika dejotājas solo izpildījums, kad viņa cenšas piecelties, bet nespēj – kvalitatīvs kustību materiāls spilgti attēlo emocijas. Viņa bija arī tā, kas visas izrādes garumā visvairāk no trijiem dejotājiem lika sev pievērst uzmanību, jo kustības tika izpildītas viegli un atbrīvoti, ko nevarētu teikt par otro dejotāju… „

Sintija Upeniece, Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas 1. kursa studente

„… Izrāde ilga 50 min, kas paskrēja nemanot. Pirmās izjūtas, skatoties izrādi, bija tukšas. Es nevarēju salikt kopā to, kas notiek uz skatuves ar pašu stāstu. Viss šķita vien tīras kustības, bez  „vārdiem”. Varbūt tam bija kāda saistība ar manu tā brīža emocionālo stāvokli, jo pēcāk, kad atskanēja „Depeche Mode” koverversija dziesmai „Never Let Me Down Again” un dejotāji brīvi skrēja pa skatuvi, it kā izjūtot brīvību un saikni vienam ar otru, man pēkšņi visa izrāde salikās pa plauktiem, un viss redzētais šķita tik konkrēts un nepārprotams.

Kustību materiāls bija tīrs, nostrādāts līdz detaļai – nebija nekā lieka un beznozīmīga. Izrādes vidū apjautu, ka dejotāji arī improvizē..

Man šī bija viena no pretrunīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi pēdējā laikā, jo diezgan ilgu laiku pēc tam pārcilāju redzēto un sajusto, un , jo vairāk apstrādāju informāciju, jo vairāk tā lika saprast stāstu un deju kā vienu veselumu. Lai arī ar pirmo brīdi deja neuzrunāja, tā iesēdās atmiņā diezgan spēcīgi, pēcāk uzjundīja uz pārdomām un galu galā bija tiešām lieliska izrāde.”

Alise Putniņa, Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas 1. kursa studente

„… Bija momenti, kurus es vispār nesapratu – bija it kā tukšums, bet pēc kaut kāda brīža tas piepildās ar domām un jūtām. Šoreiz vairāk uzmanības pievērsu tehniskai daļai, nevis emocionālai, jo pati mazu daļiņu no laikmetīgās dejas jau zinu un varu pateikt, ka nedaudz esmu saistīta ar to, tāpēc vēroju augsto dejotāju līmeni un profesionalitāti.  Visvairāk man patika tas, kā dejotāji parādīja cilvēka fiziskās spējas iespējas, arī kā varēja brīvi kustēties telpā, un pat visgrūtākās kustības un lidojumi izskatījās viegli.  Tas bija forši…”

Nadežda Kokina, Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas 1. kursa studente

Par izrādi  2011. gada 6. martā Ģertrūdes ielas teātrī

„Kopumā izrāde man atstāja neitrālu iespaidu. Uz skatuves notiekošajā bija daudz nesaprotama (..) man trūka kustības kvalitāte izpildījumā, kā arī dejotāju harizmas, patiesuma un enerģijas. Iekšēji bija sajūta, ka viņu kustības un žesti mani māna. Patika, kā dejoja pati Elīna – viņas solo izrādes beigās, it īpaši atmiņā iespiedās viņas rokas, kas šķita man par izrādi pastāstīja daudz vairāk nekā visa izrādes horeogrāfija. (..) gaismas un muzikālais noformējums – oriģināls un vienkāršs risinājums, kas neatstāja skatītājus vienaldzīgus. “Esi ar mani” – nosaukums, kas mainīgi bija saskatāms izrādes gaitā, man iekšēji nebija skaidrs, kāpēc viņi kādā brīdī skrien, kādā brīdī smaida, kādā brīdī pārāk skaļi sitas pret grīdu.

Aļona Buhalova, Latvijas Kultūras koledžas dejas nodaļas 2. kursa studente