Rita Spalva

Aprīļa nogalē ar Latvijas Dejas informācijas centra atbalstu man radās iespēja piedalīties vērienīgos pasākumos, ko rīkoja Borisa Grinčenko Kijevas universitātes Mākslas institūta Horeogrāfijas katedra. Nedēļas laikā guvu ļoti plašu iespaidu par dejas mākslas līmeni un attīstības tendencēm Ukrainā, piedalījos katedras docētāju un viesu meistarklasēs, kā arī uzstājos ar referātu starptautiskā zinātniski-praktiskā konferencē “Dejas mākslas izglītība: pieejamība, tendences, perspektīvas”. Tāpat biju aicināta piedalīties jauno horeogrāfu konkursa žūrijas darbā. Pirmais secinājums – Ukraina, neskatoties uz sarežģīto ekonomisko un politisko situāciju valstī, pievērš lielu uzmanību dejas mākslas attīstībai visos līmeņos. Neskaitāmas koledžas, augstskolas, privātās skolas un studijas izglīto horeogrāfus, kolektīvu vadītājus un dejotājus. Tāpēc acīmredzams ir dejotāju profesionālās varēšanas augstais līmenis. Man neviens nevarēja nosaukt precīzu skaitu, cik augstskolās un koledžās valstī notiek dejas izglītības process, taču Kijevā vien pastāv septiņas augstākās mācību iestādes, kas pasniedz deju.

Borisa Grinčenko Kijevas universitātes horeogrāfijas studenti iegūst plašu informāciju par deju. Profesionālie pamatpriekšmeti ir klasiskā deja un dejas kompozīcija, taču tikpat liela nozīme programmā ir arī laikmetīgajai dejai, džeza dejai, tautas dejai utt. Ar interesi un prieku vēroju, kā ceturtā kursa studenti vienlīdz labi orientējas un arī darbojas dažādos deju žanros. Neapšaubāmi, tas liecina par augstskolas ļoti skaidro, stratēģisko skatījumu nākotnē, kur stilu un žanru mijiedarbība kļūs par galveno dejas mākslas attīstības vektoru. Manuprāt, globālās pasaules nākotne mākslā, zinātnē un attiecīgi arī izglītībā ir universāli domājoša personība – tostarp universāls dejotājs un universāls horeogrāfs. Par to spriež arī Boriss Eifmans paša izveidotās dejas skolas kontekstā (pārraide “Enigma”, televīzijas kanāls “Kultūra”, 2018. gads). Viņš saskata jēgu tādas universālas audzināšanas sistēmas izveidē, kur jau no mazām dienām tiek domāts par nākamā mākslinieka plašajiem horizontiem.

Jāsaka, ka Borisa Grinčenko Kijevas universitāte un tās Horeogrāfijas katedra dara maksimālo, lai studentiem saglabātu pēc iespējas lielāku kontaktstundu skaitu. Ukraina, tāpat kā visas ES valstis, ir iekļāvusies Boloņas procesā, kur viena no dominantēm ir jauna līdzsvara meklējumi starp kontaktstundām ar pedagogu un studentu patstāvīgo darbu. No šī procesa izrietošais kontaktstundu samazinājums mākslas profesijās, manuprāt, ved pie kritumiem profesionālismā, jo netiek ņemta vērā tā ietekme, kas mākslā ir saņemama no Meistara. Taču Borisa Grinčenko Kijevas universitātes horeogrāfijas docētāji un studenti ir gatavi strādāt ārpus oficiālā darba laika, lai tikai noturētu absolūtā akadēmisma attiecības starp meistaru un mācekli. Šis neticamais entuziasms lika man atcerēties studiju gadus Pēterburgā, kad par visu augstāk tika vērtēta iespēja būt kopā ar savu Meistaru.

Vēl daži vārdi par jaunrades konkursu. Kā neiespējams pārsteigums – saskriešanās koncertzāles durvīs ar it kā kaut kur redzētu cilvēku, kuru šķietami pazīstu un reizē arī nē. Protams! Vēl iepriekšējā vakarā interneta dzīlēs atradu man ļoti interesantu sarunu starp Sergeju Poluņinu un Radu Poklitaru par dejotāja un horeogrāfa sadarbību. Jā, manā priekšā ir slavenais Radu Poklitaru! Izrādās, viņa audzēkņi arī piedalās šai konkursā.

Jaunrades deju konkurss tika organizēts kā sacensību platforma augstskolu un koledžu horeogrāfijas studentiem un jaunajiem horeogrāfiem (vecumā līdz 35 gadiem). Konkursam bija pieteikti 93 darbi. Tika paredzētas nominācijas solo dejās, mazo sastāvu dejās, grupu dejās. Savukārt horeogrāfijas atsevišķos deju stilos un žanros netika izvirzītas vērtēšanai. “Klupšanas akmeņi” bija līdzīgi kā visos jaunrades deju konkursos jaunajiem – nemākulīga deju atrisinājuma veidošana, nepietiekama dejas dramaturģijas izpratne, paļaušanās uz pašam iepatikušās mūzikas iespaidu utt. Šajā konkursā vērojams pārsteidzoši augsts dejotāju varēšanas līmenis, kas horeogrāfiem varētu ļaut radīt vēl nebijušus horeogrāfiskus risinājumus. Tomēr, tāpat kā Latvijā, ļoti lielā daudzumā bija vērojami aizguvumi no efektīgiem iestudējumiem, kurus var ieraudzīt internetā. Izmainīta mūzika, cits dejotāju skaits un kompozīcijas rakurss vairs neļauj konstatēt, ka tas ir tiešs plaģiāts, taču profesionāļa aci nav iespējams piemānīt…

Esmu gandarīta par pavadīto laiku Kijevā, jo esmu ieguvusi jaunus domubiedrus, un ceru, ka sadarbība turpināsies.

Titulfoto: Borisa Grinčenko Kijevas universitātes publicitātes attēls