Stāsts par karstām sirdīm, nezināmo tāli un Ziemeļmeitu

04/02/2016

Ilva Lorence*

2015. gada decembrī Ģertrūdes ielas teātrī režisors Andrejs Jarovojs ar Kultūras akadēmijas 3. kursa aktieriem atrādīja izrādi “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, kuras pamatā ņemta Kārļa Skalbes pasaka ar tādu pašu nosaukumu. Izrādes veidošana iesākās jau septembrī, un teātra festivāla “Patriarha rudens” ietvaros bija iespēja vērot izrādes mēģinājumu. Sadarbībā ar horeogrāfi Agati Bankavu, kas strādāja ar jauno aktieru kustībām, izrādē savienojas laikmetīgā dejas un dramatiskā teātra elementi. Kārlis Skalbe savu pasaku uzrakstīja īsu brīdi pirms 1905. gada revolūcijas. Sižets vēsta par drosmīgu jaunekli, kurš dzirdējis par skaisto Ziemeļmeitu un dodas nezināmā ceļojumā, lai to atrastu. Viņa kuģis avarē vētras laikā, bet pats jauneklis nonāk Miera un pieticības zemē, kur tas sastop savādus ļaudis, kuri mēģina viņu pārtaisīt tādu pašu, kādi ir viņi – apaļīgi, lēnīgi, slinkuma nomākti cilvēki, kas nevēlas savā dzīvē neko mainīt.

Atšķirībā no pasakas izrādē diviem varoņiem ir dubultnieki: Vabulītei un jauneklim, kas vēlas atrast Ziemeļmeitu. Vabulītes lomas aktrises (spēlē Anna Nele Āboliņa un Aminata Grieta Diarra) ieģērbtas platās, pūkainās bezroku vestēs, kas sniedzas virs ceļa. Kaut aktrises papildina viena otras sacīto un pabeidz otras teikumus, viņu vizuālais izskats (izņemot kostīmu) un izteiksmes līdzekļi stipri atšķiras. Un tas liek aizdomāties par sievietes duālo dabu, kas ne vienmēr ir saredzama. Toties jaunekļa dubultniekiem (Mārtiņš Velps un Oskars Vīksne) katram ir sava loma ar citu tekstu un emocionālo nokrāsu. Oskara Vīksnes varonis ir vairāk kā izrādes vērotājs – teicējs, kas nosvērtā, mierpilnā balsī runā Skalbes pasakas poētisko tekstu, izrādes darbībā iesaistoties maz, bet Mārtiņa Velpa varonis ir reālais darītājs, kura domas, valoda un apģērbs vairāk līdzinās mūsdienu cilvēkam. Manuprāt, divu varoņu izvēle atspoguļo šodienas cilvēku attieksmi pret pārmaiņu sludināšanu: pūlis labprātāk izvēlēsies ticēt un sekot indivīdam, kas reāli kaut ko cenšas pierādīt (un nav tik svarīgi, ar kādiem līdzekļiem viņš to cenšas panākt), nevis kādam, kas gudri māk izklāstīt savu ideju, bet neko nedara. Iespējams, tas saistīts ar to, ka tagad ir tik daudz runātāju un viedokļu zupas, ka paēdušiem vajadzētu būt visiem, bet ar solījumiem izsalkumu nemazināsi. Ir jārīkojas! To saprot arī jauneklis izrādē, jo viņš viens pats ir gatavs sacelties pret visiem Miera un pieticības zemes ļautiņiem.

Skalbes darbā jaušamas pārmaiņu vēsmas, bet tajā nav tiešu norāžu par laiku un telpu. Režisors šo domu uztvēris un savu izrādi arī veido bez laika un telpas ierobežojuma, veidojot jaunu, mistisku pasauli, kur sapņi, māņi un realitāte savijas kopā. Skatuves grīda noklāta ar melnu, neslīdošu segumu, kas beidzas tieši pie pirmās rindas skatītāju zābaku purngaliem. Pa spēles laukumu izmētātas taisnstūrveida cilvēka izmēra koka kastes, kuras izrādes laikā tiek nēsātas un bīdītas, mainot savas funkcijas. Te tās ir kā laivas, kā kuģu vraki, kā mājas, kā tribīne vai galdi. Visspēcīgāk kastes mijiedarbībā ar aktieriem ataino Miera un pieticības zemes ļautiņu vēlmi noslēgties no visas pasaules, vēlmi ieslēgties sevī un vērtēt visus citus pēc vienas un tās pašas “kastes”.

Tukšais spēles laukums ar koka kastēm un vienkāršais aktieru apģērbs izrādes sākumā nemaz nemēģina rādīt citu realitāti. Esmu teātrī un saprotu, ka man rādīs izrādi. Kaut aktieru uzburtās ainas vieš iztēlē krāšņas spēles, nepamet sajūta, ka uz skatuves viņi risina savas problēmas un skatītāju zālē es risinu savējās. Katram ir sava cīņa. Un tā tam arī ir jābūt. Ziemeļmeita katram nozīmē ko citu, un izrāde rosina padomāt par savām vērtībām un mērķiem.

Izrādes laikā smiekli mijas ar nemieru. Smieklus izraisa ironijas pilnā aktierspēle, it īpaši tas jūtams ainās, kur tiek tēlota Miera un pieticības zemes sadzīve un ļaudis. Aktieri kariķē savus varoņus, un katram varonim ir savdabīgi žesti vai mīmika, kas raksturo tieši viņu. Piemēram, Toma Treiņa tēlotais pravietis Ruņģis ik pa laikam nervozi berzē plaukstas vienu gar otru, it kā kaut ko gribētu noslēpt, vai demonstratīvi aplaiza lūpas, it kā gribētu ko teikt, bet neko nepasaka. Nemieru un trauksmes sajūtu rada smagās koka kastes, kuras aktieri pārnēsā, zem tām gandrīz pilnībā paslēpti, redzamas ir tikai viņu kājas. Kastes līgojas un nepamet sajūta, ka jebkurā brīdī tās var viņus “apēst”, tāpēc šīs kastes man asociējas arī ar zārkiem.

Laikmetīgā deja ieņem nozīmīgu vietu izrādes kompozīcijā, jo brīžiem tā dod spēcīgāku emocionālo iespaidu par izrunāto tekstu. Deja plūst cauri visai izrādei, padarot tās tempu arvien straujāku. Vairākās ainās aktieri kļūst par vienotu enerģētisku organismu. Šajās ainās viņi jūtas droši un pārliecināti gan par sniegumu, gan par ideju, ko tie cenšas pateikt. Piemēram, ir aina, kurā trīs aktieri, atbalstoties cits pret citu un pret grīdu, izveido zirnekli ar garām kustīgām kājām un šaušalīgu seju. Vēl spilgta ir kāvu parādīšanās aina – pilnīgi bez skaņas, ātri nomainot pozas un uz mirkli sastingstot tajās, aktieri izspēlē dažādas kara laikam raksturīgas situācijas. Ir arī dejas pa pāriem un kustību virknējumi, kas nevirza sižetu uz priekšu, bet atklāj varoņa tā brīža izjūtas. Dejā viņi jūtās brīvāk, nekā izrunājot poētisko Skalbes pasakas tekstu, kur mēle brīžam sāk mežģīties. Manuprāt, tas saistās ar to, ka Skalbes tekstam pa virsu ievīti sarunvalodas vārdi (idiots, cūka), kuri izkrīt no kopējās izrādes atmosfēras, iespējams, mēģinot to padarīt smieklīgāku.

Izrādē izskan pašu aktieru, abu Mārtiņu, radītā mūzika. “Mana sirds gluži jauna neredzamās liesmās deg,” atskan Mārtiņa Velpa dziedātajā dziesmā. Nostiprinājusies balss, patīkams tembrs un harisma pārliecina par jaunā aktiera spējām. Dziesmas kopumā izrādei dod tādu kā jaunības dvesmu un vieglumu, ko papildina deju soļu harmoniskais plūdums.

Man bija iespēja izrādi redzēt divas reizes un varu teikt, ka tikai otrajā izrādē (30. janvārī) sapratu jēgu vairākām ainām, kā arī pirmajā reizē teksts bija grūtāk saklausāms, jo aktieri runāja ļoti ātri. Otrajā reizē skatīju pabeigtu darbu ar skaidru ideju un pārliecinošu izpildījumu, kas dod cerību, ka jaunajiem aktieriem arī turpmāk izdosies priecēt skatītājus ar kvalitatīvām izrādēm un aizraujošiem aktierdarbiem.

 

*Ilva Lorence par sevi saka: “Darbos pedantiska, bet domās haotiska persona, kam sirdslieta ir teātris un dziedāšana. Beigusi Baltu filoloģijas bakalaura studijas teātra zinātnē un vēlas savu dzīvi saistīt ar rakstīšanu. Šobrīd kā brīvprātīgā piedalās divu neatkarīgo teātru – Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātra –  ikdienas dzīvē, kur veic mazus palīgdarbiņus, kas palīdz labāk izprast, kā strādā iekšējais teātra mehānisms.”

 

Saistītie raksti:

Maija Uzula-Petrovska “Dejojot ar Ziemeļmeitu”

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.