Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 23. un 25. aprīlī notikusī baleta koncertizrāde “Spītnieces savaldīšana” atklājas kā daudzslāņains mākslinieciskās pētniecības darbs, kurā kādreizējās baletdejotājas, horeogrāfes Regīnas Kaupužas ilgstošā pedagoģiskā pieredze saplūst ar konceptuālu interesi par stila attīstību un tā iemiesojumu ķermenī. Šis iestudējums, kas tapis kā doktora studiju noslēguma darbs, vienlaikus funkcionē vairākos līmeņos: kā naratīvs balets, kā stilistiska kolāža un kā refleksija par klasiskās dejas izglītības saturu un metodoloģiju. Tā ir laboratorija kaut kur pa vidu starp pedagoģiju, estētiku un arī mazliet dauzonīgu pašironiju, kas dabiski veidojusies Regīnas garajā radošajā mūžā kopš, nebaidīšos teikt, pagājušā gadsimta 70. gadiem līdz pat šodienai, apzinoties ka dejas mākslas ceļš ir nebeidzams, ja tik pietiek enerģijas to turpināt. Grūti spriest, ko Regīnai Kaupužai dejas mākslā vēl varētu dot bez piecām minūtēm iegūtais mākslas doktora grāds (tak ne jau lielāku algu un pensiju), taču viņas diplomdarbs atklāj Latvijas mākslinieciskās pētniecības doktorantūras programmas pievienoto vērtību. Tas uzskatāmi parāda, ko īsti nozīmē pētniecībā balstīta māksla tieši doktorantūras studiju līmenī – nepārprotamā sazobē ar nozari, dažādām izpildītāju paaudzēm, profesionālās mākslas izglītības un mākslinieka profesijas krustpunktā. “Spītnieces savaldīšanas” dejotāju un mūziķu rindās ir gan topoši, gan pieredzējuši mākslinieki, un, neraugoties uz redzamu un dzirdamu prasmju līmeņu atšķirību dažādu mūzikas stilu interpretācijā, īpaši jaunā un talantīgā diriģenta Matīsa Circeņa vadītajā orķestrī, šajā sadarbības modelī ir kaut kas ārkārtīgi veselīgs, dzīvs un nākotni apliecinošs.

Jau programmas pieteikumā uzsvērtais princips – “stilistisks ceļojums no baroka līdz mūsdienām” – nav tikai formāla konstrukcija vai estētiska rotaļa. Tas kļūst par centrālo dramaturģisko mehānismu, kas organizē gan mūzikas izvēli, gan dejas dažādos stilus, gan arī izrādes uztveres režīmu. Rezultātā skatītājs netiek aicināts uz viengabalainu, stilistiski homogēnu pasauli, bet drīzāk uz fragmentāru, apzināti eklektisku telpu, kur dažādi laikmeti, estētikas un kustību valodas var koeksistēt bez hierarhiskas subordinācijas.

Eklektisms kā metode, nevis nejaušība

No pirmā acu uzmetiena iestudējuma stilistiskā daudzveidība var šķist riskants solis – īpaši baletā, kur stilistiskā konsekvence tradicionāli tiek uzskatīta par kvalitātes kritēriju. Tomēr šajā gadījumā eklektisms nav nejaušs vai klaji dekoratīvs; tas ir konceptuāli pamatots. Kaupužas polistilistiskā pieeja atgādina pedagoģisku “korpusa kartēšanu” jeb mēģinājumu parādīt, kā izglītības procesā dejotāja ķermenī iegulst dažādas kustību valodas un stili. Šī pieeja ļauj skatīt baletu ne tikai kā estētisku objektu, bet arī kā zināšanu formu. Katrs stilistiskais slānis – vai tas būtu barokāls žests, romantiskais port de bras, neoklasiska dinamika vai laikmetīgās dejas elementi – funkcionē kā atsauce uz konkrētu vēsturisku un tehnisku kontekstu. Tādējādi izrāde kļūst par sava veida dzīvu arhīvu, kurā ķermenis iemieso vēsturi. Svarīgi, ka šī stilistiskā daudzbalsība netiek reducēta uz ilustratīvu demonstrāciju. Tā ir integrēta dramaturģijā, kas savukārt balstās Šekspīra komēdijas struktūrā. Līdz ar to rodas interesants spriegums starp sižeta vienotību un stilistisko fragmentāciju, kas uztur izrādes dinamiku un neļauj tai kļūt par vienkāršu baleta numuru koncertu.

Komēdijas dramaturģija, kustības ironija un mūzikas strukturējošā daba

Viljama Šekspīra “Spītnieces savaldīšana” kā sižetiskais pamats piedāvā bagātīgu materiālu ironijai, pārspīlējumam un psiholoģiskai spēlei. Regīnas Kaupužas iestudējumā šie elementi netiek apslāpēti stilistiskās koncepcijas vārdā, gluži pretēji – tie tiek pastiprināti. Katarīnas un Petručo attiecību līnija šeit nav tikai naratīvs par “savaldīšanu”, bet drīzāk par savstarpēju spēku līdzsvarošanu. Kustību valoda šajās epizodēs bieži balansē starp klasisko tehniku un grotesku, ļaujot atklāt varoņu attiecību ambivalenci. Ironija izpaužas ne tikai dramaturģijā, bet arī pašā kustībā – akcentos, ritmā, pārspīlētā artikulācijā. Sevišķi izteiksmīgs ir Eidena Viljama Konefrija atveidotais Petručo, nebaidoties izkāpt no klasiskās dejas gaumes rāmjiem un atļauties pat pa spilgtai karikatūrai. Arī Alisas Tomkovičas Katarīna talantīgi balansē starp klasiskās dejas kanonu, raksturdeju temperamentu, pantomīmu un akrobātiku.

Īpaši nozīmīga ir arī komēdijas ritma izjūta. Tā tiek panākta ne tikai ar sižeta attīstību, bet arī ar muzikālajiem un kustību kontrastiem. Straujās pārejas starp stilistiskajiem slāņiem rada neparedzamību, kas ir būtiska komēdijas sastāvdaļa. Mūzikas izvēle, sākot ar Bokerīni un Botezīni un beidzot ar Šnitki, Skotu Džoplinu un Uģi Prauliņu kā saistvielu, kas ļauj dažādajiem fragmentiem līdzāspastāvēt vienotā dramaturģiskā laukā, nav tikai ilustratīvs pavadījums, bet organizē izrādes laika un laikmeta izjūtu. Katrs muzikālais fragments ievieš savu temporālo un emocionālo režīmu, kas savukārt ietekmē kustības kvalitāti un vēstījumu.

Kristīnes Pasternakas kostīmi šoreiz veido spilgtu siluetu, līniju, krāsu un materiālu galeriju, šķietami izbaudot baleta kostīmu atšķirīgās iespējas, kas citkārt tiktu uzskatītas par ierobežojumiem. Gan pirmajā, gan otrajā cēlienā neatstāj tāda meistarīga skerco sajūta – pusnopietni, pa jokam, kā žonglējot, kā spēlējoties. Tajā pašā laikā šajā mākslinieciskās pētniecības darbā īpaša nozīme ir pedagoģiskajai dimensijai. Tā izpaužas ne tikai stilistiskajā daudzveidībā, bet arī dejotāju sniegumā. “Spītnieces savaldīšanā” redzams ne tikai rezultāts, bet arī process – dažādu tehniku apguve, adaptācija un interpretācija. Regīnas Kaupužas kā pedagoģes rokraksts ir jūtams precizitātē, struktūrā un attieksmē pret kustību kā nozīmes nesēju. Deja šeit nav tikai forma, bet arī domāšanas veids. Inetas Sipunovas scenogrāfija veido vizuālu ekvivalentu stilu daudzveidībai, taču multimediālie risinājumi nedominē, bet gan neuzbāzīgi sniedz skatītājam vizuālus orientierus dažādajos vēsturiskajos laikmetos un to estētikā.

Šī “Spītnieces savaldīšana” nav tikai Šekspīra komēdijas interpretācija. Tā ir klasiskās dejas laboratorija, skatuviska spēle un galu galā arī refleksija par baletu kā vēsturisku un pedagoģisku fenomenu. Tas ir mēģinājums parādīt dejas mākslu tās daudzveidībā un attīstībā, vienlaikus uzdodot būtiskāku jautājumu – vai balets (tātad pati māksla) var būt reizē tradīcijas nesējs un arī kritiska šīs tradīcijas refleksija (uzsverot pētniecisko elementu)? Regīnas Kaupužas atbilde ir apstiprinoša. Un tieši šajā apstiprinājumā slēpjas iestudējuma nozīmīgums.

Titulfoto: Jānis Ķeris

*Lauma Mellēna-Bartkeviča ir teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe un žurnāliste, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pētniece. Kopš 2004. gada publicējusi rakstus, intervijas un recenzijas par operu iestudējumiem, koncertiem un izrādēm Latvijas drukātajos un elektroniskajos medijos: apollo.lv, satori.lv, kroders.lv, Neatkarīgā Rīta avīzē, žurnālos Mūzikas Saule un Teātra Vēstnesis. Vairāku zinātnisko rakstu autore, rakstu krājuma Contemporary Latvian Theatre 2010-2020. A Decade Bookazine idejas autore un sastādītāja.