Ernests Spīčs*

Raksts veltīts unikāla cilvēka piemiņai, kurš visu savu dzīvi veltīja savai vienīgajai mīlestībai – dejai. Viņu, etnohoreologu Hariju Sūnu, mums vajadzētu iesvētīt svēto kārtā, jo tādi dzimst labi ja reizi 100 gados. Viņš pats sevi mēdza saukt par eņģeli brīžos, kad bija visus apkārtējos nokaitinājis ar savu prasīgumu un satīriskiem jokiem. Toties, kad darbs bija paveikts un saņemta atzinība, visiem bija skaidrs, ka Harijs tiešām ir kaut kas vairāk par parastu cilvēku. Viņš redzēja, viņš juta, viņš saprata vairāk, tālāk un dziļāk tajā mākslas žanrā, kuram kalpoja. Viņam piestāvēja arī tādi pagodinājuma vārdi kā Meistars, Tautas dejas karalis, Dejas profesors un pat mīļvārdiņš Suseklis. Harijs Sūna nebija lepns, kaut turēja staltu augumu un galvu augstu paceltu.

Varbūt tieši šogad piedzims nākamais latviešu dejas eņģelis, bet, kamēr par to nekas nav zināms, ļaujiet izstāstīt stāstu par Hariju Sūnu, jo viņam 23. martā apritētu simts gadu, jā – tieši 2023. gada 23. martā.

Ko tad mūsu eņģelis dižu paveicis?

Pētniecība – atklājumi

Sākot darbu Latviešu folkloras krātuvē, uzņemas atbildību par latviešu horeogrāfisko folkloru, definē tās žanrus (rotaļa, rotaļdeja, rotaļspēle, deja), organizē deju folkloras vākšanas talkas, iesaistot tajā studentus. Pēta baleta horeogrāfiskās notācijas sistēmas un rada pats savu, kas der jebkuram dejas žanram un arī sportam.

Pētniecība – rakstu darbi

Sarakstīti zinātniski praktiski darbi vairāku tūkstošu lappušu garumā par latviešu horeogrāfisko folkloru. Daļa no tiem izdoti biezās grāmatās – “Latviešu rotaļas un rotaļdejas”, “Latviešu sadzīves deja”, “Dejas notācija”, “Ieražu horeogrāfiskā folklora”. Daļa – neskaitāmos zinātniskos un populārzinātniskos rakstos. Galvenā grāmata “Latviešu deja” gandrīz 1000 lappušu biezumā palika nepabeigta. Labā ziņa, ka tā tomēr tiks izdota.

Skatuviskā deja – organizators

Ar H. Sūnas līdzdalību no LU fakultāšu tautas dejas pulciņiem 1946. gadā tiek izveidots centrālais deju kolektīvs, par kura vadītāju viņš kļūst 1955. gadā. Paspēj vadīt pašdarbības dejotāju pulciņus vairākās pilsētās. Ar laiku kļūst par virshoreogrāfu Deju svētkos, piedalās tautas horeogrāfijas studiju programmas izveidē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (toreiz Latvijas Valsts konservatorijā).

Skatuviskā deja – horeogrāfs

Saskaitīt, cik tieši jaundejas radījis horeogrāfs, ir ārkārtīgi grūti, jo daļa horeogrāfiju aizgājušas nebūtībā. Varbūt tā ir labi, jo saglabājušies aptuveni divdesmit patiesi šedevri, starp kurām izcilākās ir “Pie Daugavas”, “Kurzeme”, “Audēju deja”, “Meita puišus dancināja”, “Ludzas kadriļa” un “Sudmaliņu” apdare. Tomēr meistars veidoja ne tikai tautas deju apdares un skatuviskās dejas tautiskā stilistikā. Laikabiedri nepalika vienaldzīgi pret tādām dejām kā “Kur tu teci, gailīti mans”, “Rīgas deja” un citām, kas vienus tracināja ar to, ka tur bija brīva fantāzija par tēmu, bet otrus, ka tas nelikās padomju cilvēka cienīgi – dejot kā kapitālistiskās pasaules jauniešiem.

Skatuviskā deja – vērtētājs, kritiķis

Noteikti tiem, kas pieredzēja Harija Sūnas aso mēli, nesaudzīgos, bet precīzos epitetus, tie palikuši atmiņā. Ne visu drīkstētu rakstīt, bet pāris maigākos minēšu. Par puišu neveiklu dejošanu teica – “pārpratums biksēs”, par meitu neprasmīgi sapītiem matiem –  “kas tās jums par suņu ausīm” un par savu skaļo uzvedību – “man ir tik maiga balss”.

Jāpiebilst, ka Meistars mācēja ne tikai kritizēt, bet arī uzteikt par radošu darbību, veiksmīgu jaunradi un – kas ne mazāk svarīgi – par labu horeogrāfiskās folkloras izpratni.

Skolotājs

Runa ir par patiesu Skolotāju ar lielo burtu. Lai kur Harijs darbotos, neapšaubāms skolotāja talants viņam bija. Gan baletskolā, gan deju pulciņu vadītāju semināros, gan “Dancī”, kur no nedaudz stūrainiem jauniešiem tika izveidota visaugstākās raudzes amatieru deju kopa, kas konkursā par dalību Vispasaules jauniešu festivālā pārspēja profesionālo Valsts deju ansambli “Sakta”. Tomēr vislielākais skolotāja nopelns ir jauno horeogrāfu izglītošana Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Tautas deja vai skatuves deja

Savas tautas dejas entuziasta aktīvās darbības sākumposmā, tātad 20. gadsimta 40.–50. gados, Sūna sparīgi meklēja jaunu ceļus tautas dejas atjaunošanai. Viņš pats ļoti labi jutās uz skatuves – slavenais režisors Smiļģis nekādi viņu negribēja laist projām no Dailes teātra, pēc tam, kad Sūna gadu bija studējis aktiermeistarību. Dejas mūza uzveica teātra mūzu. Deja tik ļoti vilināja jauno Hariju, ka kļuva par viņa mūža vienīgo lielo un īsto mīlestību tieši tad, kad no smagās saslimšanas ar tuberkulozi izveseļojies jauneklis atklāja, ka iemīļotā meitene ir pametusi viņu ar vārdiem – ko no tāda pusmiruša vīrieša gabala vairs var sagaidīt. Rīgā zināmākais tautisko deju pulciņš bija “Jautrais pāris”. Kādu laiku tur padarbojies, Harijs Sūna nolemj dibināt pats savu dejas pulciņu Universitātē, kur ātri vien izdodas savākt studentus no vairākām fakultātēm un top centrālais deju kolektīvs. Sākumā Sūna ir dejotājs, bet vēlāk pats kļūst par vadītāju, kura laikā Universitātes dejotāji kļūst par labākajiem valstī un izpelnās arī starptautiska līmeņa atzinību.

Tautas deju pulciņi pēc Otrā pasaules kara turējās pie Jēkaba Stumbra un Mildas Lasmanes 30. gados radītās metodikas, kas mēģināja atrast veidu, kā folkloras materiālu piemērot skatuvei, to pēc iespējas mazāk mainot. Viņu devīze bija: “Tautas dejas jādejo tādas, kādas tās ir”. Šāds uzskats nebija pieņemams padomju okupācijas varai, jo komunistiskā ideoloģija nepieļāva brīvību, kāda raksturīga folklorai vispār un īpaši dejai. Tomēr pavisam bez folkloras iztikt nevarēja, nācās to iegrožot sociālistiskā reālisma rāmjos. Paraugs bija jāņem no Maskavas, kur izmantoja klasiskā baleta metodiku savienojumā ar kādai tautai raksturīgo dejas leksiku un nacionālā rakstura stereotipiem. Šādas baleta stilistikā veidotas apdares vai pat jaunrades dejas izplatīja Moisejeva ansamblis, un šim piemēram cītīgi sekoja visā padomju režīma ietekmes zonā.

Tautas dejas atjaunošanas kustība Latvijā nonāca izvēles priekšā – vai nu pašlikvidēties, vai pieņemt padomju varas kultūras politiku. Izmaiņas notika pakāpeniski un izmantojot cilvēku prieku par to, ka iestājies miers. Tika uzstādīti noteikumi, kādam jābūt deju pulciņa repertuāram. Tika sekmēta tādu jaunu deju veidošana, kur būtu attēlota sociālistiskā darba darītāju ikdiena un svētki. Šo laika posmu iezīmē tādas dejas kā “Inženieru valsis”, “Kolchoznieku polka” u. c. Arī Harijs Sūna nestāvēja malā – sacerēja “Audēju deju” un kā pretmetu tai – deju “Kur tu teci, gailīti mans” ar rokenrola kustībām, kuru pat uz Operas skatuves dejoja ikdienišķos tērpos. 

Tomēr 60. gados jau iezīmējās tendence, ka tautas deja kā tāda jau bija gandrīz izzudusi no deju pulciņu repertuāra. Dejoja vēl, piemēram, “Ačkupu”, “Sudmaliņas”, “Sīko danci” un tapa arī tautas deju apdares, piemēram, “Klabdancis”. Sūna meklēja labāko formulu, kā deju pulciņi, no kuriem dažus jau sauca par TDA (tautas deju ansamblis), varētu piedalīties sadzīves kultūras organizēšanā latviskā gaisotnē. Protams,  padomju okupācijas varas pārstāvji nepieļautu tā sauktā “buržuāziskā nacionālisma” uzplaukšanu, tāpēc vienīgais veids, kā popularizēt tautas deju, bija ar folkloras palīdzību. 

Kā savienot jaunrades alkas ar cilvēku vēlēšanos dejot savas tautas dejas? Kāpēc tomēr neizdevās pārliecināt jauntapušo TDA vadītājus, ka, kopjot jaunradi un dejojot uz skatuves, tomēr nedrīkst atteikties no tautas dejas sadzīvē? Sūna, redzēdams, ka padomju varas apstākļos ar praktisku darbību deju pulciņos neko daudz vairs nevar darīt tautas dejas labā, sāka aktīvi darboties horeogrāfiskās folkloras pētīšanā un vākšanā. 

1965. gadā, kad jau bija gatava Sūnas grāmata “Latviešu rotaļas un rotaļdejas”, Rīgā viesojās Štīrijas zemes delegācija un notika liktenīga diskusija ar Austrijas tautas deju grupas vadītāju. Sūna diskusijā aizstāvēja skatuvisko deju, bija par to, ka viens no tautas dejas tālākas eksistences ceļiem ir saistīts ar skatuvei piemērotu jaunradi. Tajā laikā Sūna pamatoti uzskatīja, ka tautas deja savā pirmatnējā veidā ir uz izzušanas robežas. Austrieši oponēja, ka tautas deja var būt aktuāla arī mūsdienu cilvēkam, un stādīja sava ansambļa darbību par paraugu. Štīrijas ansambļa vadītājs uzsvēra, ka dejot taču grib ne tikai profesionālu līmeni sasniegušie – dejot prieks ir raksturīgs katram, un latvieši jau nebūs izņēmums. Lai arī Sūna, kā pats vēlāk atzina, “aiz iedzimtas spītības” turējās pie saviem uzskatiem, tomēr saprata, ka par dejot prieku taisnība ir austrietim. No tā laika Sūnas leksikā ieviesās jēdziens “pirmatnējais dejas prieks”, ar ko Meistars raksturoja dabīgo tieksmi diet.

Izmaiņas sabiedrībā sākās tikai astoņdesmito gadu sākumā ar jauno, dejas folkloru apguvušo horeogrāfu aktīvu darbību skatuviskās dejas jaunradē un tautas dejas interpretēšanā folkloras kopās. Meistars jutās gandarīts, ka dzīvē sāka īstenoties viņa mūža darbi tautas dejas laukā. Ne tikai Deju svētkos kā jaunrade, bet arī deju folkloras kopās, danču klubos, festivālos, tautas dejas sacīkstēs u. c. Arī pats Sūna nespēja palikt malā – Latvijas Dejas asociācijas dibināšanas reizē ierosināja izveidot un vadīt dejas folkloras sekciju.

Sūnas latviešu balets

Viens no sapņiem, ko Sūna nevienam vai gandrīz nevienam neizpauda, bija izveidot, mums, latviešiem pašiem savu klasiskās dejas skolu, latviešu baletu, kas balstās horeogrāfiskajā folklorā, etnogrāfijā, mitoloģijā. Kas uz to vedināja? Iedziļināšanās Eiropas baleta vēsturē – viņš mājās uz galda turēja no žurnāliem un avīzēm izgrieztu rakstu kaudzīti par folkbaletu citās valstīs. Jāmin arī pieredze, stažējoties Igora Moisejeva ansamblī, – Moisejeva deju ansamblis bija viens no veiksmīgiem PSRS kultūras un komunisma ideoloģijas eksporta produktiem.

“Kad stažējos pie Moisejeva, man vajadzēja iestudēt latviešu deju. Moisejevs pieteica, lai iestudē pēc iespējas grūtāku deju. Izvēlējos “Audēju deju” un nodemonstrēju viņam priekšā, kādi ir dejas soļi un gājieni. Moisejevs smīkņāja un teica – ja tā ir pati grūtākā, tad to lai dejo viņa ansambļa studiju grupa. Tālāk saruna bija par tērpiem, sarunāju, ka no Rīgas dabūsim Vēstures muzeja krājumos esošos Lejaskurzemes tērpus ar visiem Nīcas vainagiem. Kad sākās mēģinājumi ar tērpiem, tad dejotājiem nepavisam neveicās – vainagi neturējās galvās un brunči krita nost. Likās, ka iecere izgāzīsies, un tikai Moisejeva “stingrā roka” novērsa dejotāju dumpi, lai deju izdotos sagatavot. Studiju grupas atskaites koncertā “Audēju deja” tika nodejota bez nevienas kļūdas un arī vainagi nelidoja pa gaisu. Dejotājas pat šad tad iespiegušās aiz sāpēm, kad kāds netīšām uzsitis pa vainagu, jo tie bijuši ar daudzām spraudēm piesprausti, lai nenokrīt. Pēc koncerta Moisejevs teica, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad viņi dejo tik grūtu latviešu deju.”  

Pierakstīts no Sūnas atmiņu stāstiem

Sūnas ierosinājums veidot latviska baleta ansambli Universitātē sākumā likās cerīgs, bet nekā –  Tautas horeogrāfijas ansamblim “Daina un Dancis” tomēr nebija ilgs mūžs. Toreizējam kultūras ministram bija daudz jautājumu, jo Operā jau ir klasiskā baleta trupa, bet filharmonijā – “Saktas” dejotāji. Turklāt pašam Sūnam nekad neļaus izbraukt no PSRS, jo viņa māte ir emigrējusi. Nav perspektīvas iegūt starptautisku atzinību. Sapnis ir izsapņots, bet vai Sūna metīs plinti krūmos? Drīz vien pēc aiziešanas no “Danča” viņš ķeras pie darbiem, lai panāktu, ka tiek atzīts kā zinātnieks, baleta kritiķis un grāmatu autors. Priekšā ļoti liels darba lauks – horeogrāfiskā folklora, kas bija pavisam pamesta novārtā. 

Jāpiebilst, ka latviešu tautiskā baleta veidošanas mēģinājumi nekad nav rimuši. Folkbaleta žanru, kā to nereti sauc, mēģinājuši attīstīt gan senāku laiku horeogrāfi (Uldis Žagata, Alfrēds Spura) gan mūsdienās strādājošie (Iveta Pētersone-Lazdāne, Jānis Ērglis, Agris Daņiļevičs, Jānis Purviņš u. c.). Varbūt ar laiku atzīsim, ka darbs, ko iesāka Sūna un ko turpina jaunie horeogrāfi un dejotāji, ir sasniedzis tādu līmeni, ka mums ir savs, latviešu klasiskais balets, kāds ir arī dažām citām tautām. 

Kustību notācijas sistēma

Jau no baleta pirmsākumiem dejotāji un horeogrāfi saskārās ar problēmu, ka senākie iestudējumi nav atjaunojami, jo nav pierakstu sistēmas. Katrs pierakstīja sev piezīmes, kas varbūt deva papildus ziņas par kustībām, bet neviens cits tajos pierakstos neko nesaprata. Tika radītas vairākas baleta notācijas sistēmas, kam tomēr bija šaurs pielietojums. Tā nu Sūna nolēma ķerties pie lietas un tiešām samērā īsā laikā radīja savu, kā pats apgalvoja universālu kustību notācijas sistēmu, kas derēja ne tikai baletam, bet arī tautas dejai, sporta dejai un sportam. Ar to iepazīstināja kolēģus zinātniekus konferencēs, mācīja horeogrāfijas studentiem augstskolā un izdeva atsevišķu grāmatu. Tad 1978. gadā pienāca brīdis, kad līdz Latvijai nonāca ziņa par to, ka ASV radīts “elektronisks dejotājs”. Tā toreiz nosauca dejas datorsimulāciju, kad ekrānā varēja redzēt kustīgu cilvēka figūru atbilstoši ieprogrammētam aprakstam. Sākumā Sūna sajūsminājās, jo tagad bija jauns izaicinājums – kā viņa jaunradīto kustību notācijas sistēmu var savienot ar datoru un vai Universitātes datorspeciālisti var uztaisīt tādu programmu. Diemžēl mūsu atpalicība bija pārāk liela – kamēr ASV radītais elektroniskais dejotājs dejoja ekrānā, mēs vēl LVU Skaitļošanas centrā drukājām perfokartes, lai apjēgtu programmēšanas pamatus… un tad nāca laiks, kad videotehnoloģiju iespējas padarīja dejas notāciju lieku. Vismaz pagaidām.

Mantojums

Pats Sūna strādāja ļoti čakli un ļoti daudz, tomēr nepaspēja pabeigt savu visaptverošāko grāmatu par tautas deju, jo to pārtaisīja vairākas reizes, kad, jau sākot ar 1978. gadu, no LPSR Zinātņu akadēmijas saņēma dažādus aizrādījumus. Manuskripta daļas nokļuva dažādas vietās, nav arī zināms, kam bija uzticēts ilustrēt grāmatu, kam rakstīt notis. Pēc Meistara aiziešanas nepaveicās ar viņa veikuma pienācīgu apzināšanu. Vairāki darbi, kā iesākti, tā palika nepabeigti. Likvidējot Etniskās kultūras centru Latvijas Universitātē, diemžēl tika izdzēsta arī tautas dejas pētniekiem veltītā mājas lapa ar Harija Sūnas šķirkli. Komponists Georgs Dovgjallo uzņēmās sarakstīt laikabiedru atmiņu grāmatu, bet pats aizgāja mūžībā, darbu nepabeidzis. Tomēr nekas nav pazudis uz visiem laikiem. LU LFMI Latviešu folkloras krātuves pētniece Elīna Gailīte vāc kopā Harija Sūnas arhīvu un jau publicējusi portālā garamantas.lv atmiņu stāstus. Tagad nākamais darbs – savākt un publicēt nepabeigto tautas dejas grāmatu. Vēl viena laba ziņa – šovasar Deju svētkos redzēsim arī Harija Sūnas dejas.

Sūnas mantojums nav tikai grāmatās ierakstītais. Viņa mūža darbu – skatuvisko deju – kopj un pavairo viņa studenti, tagad jau horeogrāfi brieduma gados. Viņa jaunības gadu mīlestības – deju kopas “Dancis” un “Kalve” – turpina Meistara iesākto ceļu un ir starp labākajiem dejotājiem valstī. Spēcīgi sakuplojusi tautas dejas atdzimšanas kustība. Sākot ar vienīgo deju folkloras kopu “Dandari” 1980. gadā, turpinoties ar sadancošanām folkloras festivālos “Pulkā eimu” un “Baltica” 80. gadu beigās un ar tautas deju festivālu “Sudmaliņas” 1992. gadā, tā izvērsusies par plašu sadzīves deju praktizēšanu danču klubos, nometnēs, gadskārtu svētkos ne tikai Latvijā, bet arī latviešu mītnes zemēs Eiropā, Amerikā un Austrālijā. Savas tautas dejas kopj entuziasti visos novados, un viņu darbība ir saskaņota ar tīmekļa resursu dancukratuve.lv, kuras izveidotājs Sandis Zučiks pats nāk no “Dandariem”. Tautas deja ir ieguvusi arī valsts aizsargājamas vērtības statusu, kad 2021. gadā danču tradīcija Rīgā tika iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. 

***

Varbūt tiešām vajag pašiem savas tautas mākslas templi, savu panteonu, kur pieminēt izcilākos no izcilākajiem, leģendārākos no leģendārākajiem? Harijam Sūnam noteikti būtu vieta starp nozīmīgākajiem latviešu kultūras darbiniekiem, horeogrāfiem un zinātniekiem.

Rakstā izmantoti attēli no Harija Sūnas fotoalbumiem, ko viņš pats nodeva Latviešu folkloras krātuvei.

* zinātniskās institūcijas “Biznesa kompetences centrs” pētnieks