Dita Eglīte

Jāsāk droši vien ar atgādinājumu, ka pirmo reizi starp Spēlmaņu nakts nominācijām tika iekļauta viena pavisam jauna un līdz šim nebijusi – „Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”. Tomēr personīgi priekš manis tas nav kaut kāds īpaši izceļams vai uzsverams notikums. Drīzāk – likumsakarība un apziņa, ka citādāk nemaz nevar būt. Jo, protams, ja tik aktīvi Latvijā jau vairākus gadus kūsā laikmetīgā deja, ir jārada šāda nominācija.

Žūrijas teātra kritiķi var atgaiņāties sakot, ka viņi deju neko daudz nevarot un nedrīkstot „ekspertēt”. Taču šīs iebildes visdrīzāk var izskanēt, kamēr nekas no laikmetīgās dejas piedāvājuma nav redzēts. Lai nu kas, bet laikmetīgā dejā stipri vien vairāk ir tieši Teātris. Starp citu – ja ir arguments, ka teātrī vairāk runā un mazāk kustās, tad nebūs grūti atrast piemērus no dramatiskā teātra, kur gandrīz nemaz nerunā, savukārt no laikmetīgās dejas vēl vairāk atradīsim tādus piemērus, kur gandrīz tikai runā… Taču patiesībā ir daudz būtiskāki aspekti un nopietnākas komponentes, kuras alkst būt novērtētas laikmetīgajā dejā, kas savukārt ir nozīmīga Latvijas skatuves mākslas kopainas sadaļa.

Arī nominētie notikumi jaunajā kategorijā „Gada sasniegums laikmetīgajā dejā” parāda, ka faktu ir vairāk nekā spējam aptvert. Jo gan projekts „Jaunie nāk!”, gan Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls „Laiks dejot 2012” ietver veselu rindu notikumu, atklājumu un pārsteigumu. Un tikpat svarīgi, ka sezonā, kurā no jauna atjaunota pirms turpat desmit gadiem „Olgas Žitluhinas dejas kompānijas” radīta dejas izrāde, tomēr kā vēl būtiskāks un svarīgāks izcelts jaunais projekts –„Ursus maritimus” (kas arī ieguva Skatuves naglu). Dejas izrāde „Kad pūcei aste ziedēs…” jaunās dejotāju-horeogrāfu paaudzes izpildījumā parādīja, ka process Latvijas laikmetīgajā dejā ir gana intensīvs un pārsteidzoši radošs. Taču „Ursus maritimus” aizskar ar idejas vērienu un mākslinieku personīgās attieksmes mērogu. Dejas valodā runāt par sāpīgi aktuāliem jautājumiem pasaules kontekstā, paust privātu sāpi par lietām, ko nav paša spēkos mainīt un tai pat laikā saglabāt cilvēcīgi gaišu skatu šajā depresīvi intensīvajā laikmetā – ir arī mākslinieka drosmes un atļaušanās jautājums. Paldies par to Olgai un viņas radošajai komandai. Un paldies, ka Spēlmaņu nakts žūrija to arī novērtēja.

Otrs lielais šāgada Spēlmaņu nakts prieks – bērnu izrādes „Dzejtaurenis” parādīšanās divās nominācijās. Jauki, ka šī brīnišķīgā izrāde, kas ir lielisks laikmetīgās mākslas paraugs bērnu auditorijai, saņēma arī balvu „Gada izrāde bērniem vai jauniešiem”. Noskatoties šo muzikāli dejisko zīmējumu teātri otrreiz, Spēlmaņu nakts dekādes ietvaros, secināju, ka „Dzejtaurenis” kļuvis vēl siltāks, vēl atvērtāks, vēl jaukāks, vēl gaišāks. Vien ar nepacietību gaidu ko līdzīgu arī jaunajā dejas teātra sezonā bērniem.

Arī liepājnieku „Pūt, vējiņi!” iestudējumu Spēlmaņu nakts dekādē skatījos atkārtoti. Jau trešo reizi. Un priecājos, cik sarežģīts tomēr ir Ingas Krasovskas noaustais kustību partitūras audums, kurš ar katru nākamo reizi piedāvā saskatīt arvien jaunas krāsas, faktūras un jo īpaši – saspēles ar pārējiem izrādes elementiem. Lielisks Ingas Krasovskas darbs, kurš arī šogad tika izcelts citu kolēģu – horeogrāfu kompānijā. Aizvadītajā gadā Inga „Skatuves naglu” saņēma par darbu Liepājnieku „Raganā”, arī Dž. Dž. Džilindžera režijā; 2009. gadā nomināciju par darbu iestudējumā „Ja mana sieva uzzinās”, bet 2007. gadā nomināciju par izrādēm „Lolita”, „Killera dienasgrāmata” un „Nāves ēnā”.

Interesanti, ka, papētot Spēlmaņu nakts vēsturi, tikai kopš 2000. gada – piecus (!) gadus par horeogrāfiem vai kustību režisoriem žūrija vispār klusē. Dažus pēdējos gadus tas vairs nav iedomājams. Alberts Kivlenieks, Inga Raudinga, Linda Mīļā, Inga Krasovska… Tie ir tikai daži no aktīvajiem „spēlētajiem” dramatiskajā teātrī. Un prieks par to! Taču cerot sagaidīt arī jaunus spēkus. Aizvadītājā sezonā tāds – labs un negaidīts pārsteigums bija jaunās horeogrāfes Lienes Gravas personā, turklāt ar diviem darbiem: Nacionālā teātra iestudējumā „Mērfijs” un Dailes teātra izrādē „Neprātīgā Zelda”, pierādot sevi kā uzticamu un domājošu sadarbības partneri režisoriem un aktieriem.

Svētki nosvinēti. Darbs turpinās.