Dita Jonīte

Vērojot vienu no jaunākajiem Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumiem “Divi metri”, bija grūti nedomāt par to, ka joprojām atrodamies pandēmijas ciešajās skavās. Šajā reizē es to pat izbaudīju. Mūsu baletā gandrīz vienmēr sastopama vien sapņu un fantāziju pasaule, kam ar mūsdienu cilvēka dzīvi maz sakara, taču šīs izrādes vakars Jaunajā zālē bija patīkams kontrasts. Jaunajā repertuāra vienībā baleta mākslinieki reflektē gan par sevi, gan par dīvaino pandēmijas laiku, kurā dzīvojam. Iepriekšējā reizē godīga saruna par sevi un pasauli, šķiet, notika tālajā 2010. gadā, kad tepat, Jaunajā zālē, laikmetīgās dejas izrādi “Aplam” veidoja Olga Žitluhina. Arī toreiz baleta māksliniekus bija iespējams skatīt pietuvinājumā, kurā atklājās viņu šaubas, iekšējās bailes un profesionālie izaicinājumi.

Vispirms droši vien būtu svarīgi uzsvērt, ka “Divi metri” nav uzvedums, balets vai iestudējums tradicionālā nozīmē. Pusotrā stundā (bez starpbrīža, ar līganām pārejām) secīgi tiek piedāvāti trīs horeogrāfu – Elzas Leimanes, Aivara Leimaņa un Antona Freimana – iestudējumi, kuru autori katrs savā veidā reflektē par baletdejotāju ikdienu dažādu (ne tikai epidemioloģisko) ierobežojumu apstākļos. Elzas Leimanes un Antona Freimana veidotajos īsformāta darbos redzama intensīva doma, bagātīgs ideju piedāvājums un  neikdienišķa izpildītāju aizrautība, kas taču radusies tieši ierobežoto iespēju rezultātā. Saturiskais vēstījums gan, protams, ir arī skumjš – tiek atgādināts, ka dejotāji ik pa laikam bija spiesti strādāt mājās attālināti, vienatnē un treniņiem visnotaļ nepiemērotos apstākļos, nemaz nerunājot par to, ka pietrūka iespējas satikt savu publiku, apmainoties ar emocijām un enerģiju, kas skatuves māksliniekiem ir kā skābeklis elpošanas funkciju nodrošināšanai.

Kovids bija arī pie vainas, kāpēc par izrādi “Divi metri” domāju vairākus mēnešus. Uzreiz pēc baleta noskatīšanās oktobra sākumā zināju, ka noteikti gribēšu un vajadzēs to apmeklēt vēlreiz. Biju droša, ka ar vienu reizi ir par maz, lai pamanītu un ieraudzītu pēc iespējas visu, ko horeogrāfi ielikuši un ko vēlējušies pateikt. Turklāt izrādes skatīšanās sagādāja ne tikai prieku ar savu kustību dinamiku, bet provocēja arī intensīvu līdzi domāšanu un empātiju. Cita starpā, vēl pāris priecīgu atziņu, ko ieguvu, skatoties izrādi tagad (janvāra sākumā) – biļetes ir izpirktas, un publikā dzirdēju sarunas vismaz četrās valodās! Piedzīvoju taisni vai svētku sajūtu.

Par līdzcilvēkiem

Otrreiz baleta etīžu (šādi horeogrāfu iestudējumi tiek dēvēti arī teātra mājas lapā) skatīšanās man sākās jau tās dienas rītā ar sāpīgu saraušanos, izlasot Ievas Rācenes tvītu.

Uzreiz ieskatos teātra mājaslapā, lai pārliecinātos, ka tiešam arī viņai šovakar jādejo. Uz visu šo dienu baletdejotāja kļūst par manu līdzcilvēku, jo zinu, ka viņai ir būtiska loma Elzas Leimanes etīdes “Līdzcilvēks” ievaddaļā. Man ir jādomā par to, kāda varētu būt dejotājas rutīna, gatavojoties vakara izrādei. Viņai gan nav jāgriež žilbinošas piruetes, taču ķermenim ir jābūt formā, ir jākustas/jādejo puantēs, dejas laukums ir ļoti tuvu skatītājiem… Grūti nebūt empātiskai arī izrādes laikā, kad dejotāja runā ar sevi, uzmundrina sevi, apšauba sevi, tomēr turpina vingrināt un kustināt savu ķermeni. Tas turklāt notiek jau izrādes laikā ar skatītājiem, bail iedomāties, kā prāts šaudījās, vienam pašam mēģinot sevi motivēt virtuvē vai istabā, kad nebija sākušās pat Zoom tiešsaistes treniņstundas.

Par mums, skatītājiem, neredzamo teātra pusi liek prātot arī priekškars, kas vakara pirmās daļas ievadā skatuvi dala uz pusēm. Abpus tam paralēli rit divas izrādes – arī otrā pusē sēž skatītāji (vairākas skatītāju rindas skatuves dziļumā), bet galveno lomu izspēlē Jūlija Brauere. Zinu arī to, ka ir izrāžu vakari, kuros viņa mainās ar Kristapu Jaunžeikaru. Horeogrāfe Elza Leimane programmiņā min, ka tādējādi viņa uzsver – nav svarīgi, vai šo lomu dejo sieviete vai vīrietis, svarīgi ir tas, ka etīde stāsta par cilvēku.

Šoreiz atkal izrādi sanāk redzēt no īstajām skatītāju vietām, tātad arī otrreiz redzu cilvēku – sievieti jeb tieši Ievas Rācenes stāstu. It kā jau būtu gribējies ieraudzīt, kas notiek arī otrā pusē, bet saprotu, ka varbūt šādā veidā es kā skatītāja esmu spiesta aizdomāties par teātra neredzamo pusi. Arī tā ir absolūti reāla un tikpat īsta, tikai aiz priekškara ne vienmēr redzama. Turklāt, kā secina Elza Leimane izrādes pieteikumā, bez skatītāja jau mākslinieks ir tikai tāds puscilvēks, bet pandēmijas laikā mums periodiski bija liegts skatīt pat šos “puscilvēkus”.

Spēles telpā līdzās konkrētām detaļām, kas ierosina asociatīvo domāšanu (meiteņu kustību polifonija uz krēsliem, mirkli vēlāk – braukšana tramvajā, nodejoto puanšu kaudzes te vienā telpas pusē, te otrā u. c.), ir arī intensīva dejas dinamika. Dejotāji visu laiku ir kustībā, un es ar savu ķermeni burtiski dzīvoju līdzi tai dejas valodai, kurā Elza Leimane caur dejotāju ķermeņiem tik aizrautīgi stāsta baletdejotāju pandēmijas pieredzi. Dejotāji, izmantojot klasiskā baleta kustību vārdnīcu, veido mūsdienīgu kompozīciju, ritmu, attiecības (savā starpā, ar skatuvi, ar skatītāju), ir dueti, ansambļi. Viņi lietpratīgi apspēlē klasisko deju, paralēli arī pasmaidot par savu ikdienu akadēmiskajā baletā un apliecinot, ka jaunieši ir gatavi iet vēl tālāk, lai ar zināmu vieglumu un humoru pastāstītu par šo pasauli ko vairāk, nekā mums visiem jau labi zināmo. Un nav lielākas baudas, kā redzēt, cik ļoti arī pašiem dejotājiem patīk šis eksperiments!

Aiziet!

Arī Antona Freimana dinamisko etīžu virkne “Go! Go! Go!” ir kustībā nepārtraukta, enerģiska un humora uzlādēta. Varam, protams, pasmaidīt par dažām pandēmijas sākuma aktualitātēm, kuras galīgi vairs nav nekādas aktualitātes, un patiesībā nemaz nav smieklīgas. Taču vienlaikus tās arī labi ilustrē dzīves nogriezni, ko pavisam nesen piedzīvojām. Tā kādā fragmentā dejotāju ansamblis apspēlē tualetes papīru. Vēl jau atceramies, ka citviet pasaulē uz brīdi bijušas problēmas arī ar šīs sadzīviski triviālās preces iegādi. Par laimi, pie mums dejotāji varēja atļauties to izmantot kā žonglēšanas instrumentu arī savos Zoom treniņos, īpaši nebēdājot par deficītu.

Viens no Freimana darba asprātīgākajiem brīžiem, manuprāt, ir ideja, ka pandēmijas dēļ cilvēki arvien retāk dosies uz izrādēm, tāpēc katrā teātrī māksliniekiem jāprot viss – runāt, dejot, dziedāt, un šīs daudzveidīgās prasmes jāprot vienlaikus izmantot iestudējumos. Lai skatītājs retajā kultūrapmeklējuma reizē saņemtu pēc iespējas pilnīgāku pieredzi… Un kad gan vēl tikt pie iespējas to izmēģināt, ja ne brīdī, kad nav skaidrs, ko darīt vai nedarīt, kas būs, kas nebūs, kad attaisīs teātri, vai aiztaisīs?… Antons Freimans bez kautrēšanās teju visu, kas ienācis prātā, arī mēģinājis ielikt savā dejas refleksijā. Nu un, ka brīžiem aizmirstas, ka jādejo/jāspēlē uz abām skatītāju pusēm? Nu un, ja ne vienmēr var īsti saprast, cik dejotāju runātajos tekstos par pandēmijas ierobežojumiem ir sarkasma, cik arogances, cik patiesa izmisuma? Jāpasmaida arī par mākslinieku dusmām (kas samaisītas ar ironiju), jo jāpakļaujas valsts uzliktajiem ierobežojumiem, kas neļauj brīvi strādāt… Lai nu kur, bet baletā, šķiet, demokrātija un brīvība darīt tikai to, ko vēlas un kā jūt, nav īsti ikdiena. Vai arī esmu ko palaidusi garām, un mūsu baletskolā bērnus vairs nedresē ar krievu skolas metodēm?

Kopumā gandarījumu rada apziņa, ka te ir idejas un materiāls vairākiem lielākiem oriģināldarbiem. Tikai jātiek pie iespējas strādāt un pie gudras atbalsta komandas. Dabas un cilvēka attiecības klimata pārmaiņu kontekstā, fantāzijas par dejotāju ikdienas rutīnas priekiem un bēdām, tālāki meklējumi klasiskā mantojuma (mūzikā) un laikmetīgas dejas valodas sintēzē, eksperimenti ar izrādes norises telpas izmantojumu, pielāgošanu, atklāšanu… Tie ir tikai daži virzieni, kurus ieskicē Freimans un kuros iespējami tālāki meklējumi. Varu tikai novēlēt jauniešiem (arī dejotājiem!) sevi izglītot, pilnveidot, lasīt, meklēt interneta okeānā oriģinālas, iedvesmojošas idejas un notikumus, lai jaunajiem horeogrāfiem būtu bagātīgi cilvēkresursi, ar kuriem kopā radīt oriģinālus un aizraujošus laikmetīgā baleta uzvedumus.

Elzas Leimanes un Antona Freimana darbi atgādina dinamisku kaleidoskopu, kurā šķietami haotiskā kompozīcijā sakrituši dažādi krāsaini stikla gabaliņi. Pamatā gan tie ir burtiskā nozīmē baltie un melnie, un tā ir krāsu palete, kas nekad nepieviļ. Arī šoreiz scenogrāfs Andris Freibergs un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka caur melnbalto tonējumu visam izrādes vakaram kopumā piešķir vienojošu un gaumīgu satvaru.

Akadēmiskie nieciņi

Uz jauno horeogrāfu fona stipri pieticīgākas ir Aivara Leimaņa divas mazās etīdes par klasiskā baleta tēmu – duets no “Apburtās princeses” un “Gulbju ezera” mazie gulbīši. Ja uzrakstīšu, ka pirmajā fragmentā solisti vienkārši mēģina visu darīt, ieturot vismaz metru distanci, bet otrajā – starp dejotājām ir apmēram metru garas stibas, visu arī būšu pateikusi. Neuztvēru, par ko šeit bija jāsmejas? Ja nav zināms, ka pas de deux dejotāji parasti ir ciešā kontaktā vai ka gulbjiem tieši šajā dejā rokas savā starpā sadotas krusteniski, var ieraudzīt vienkārši neizprotamu neveiklību, kas mazākais rada neērtības izjūtu. Iespējams – ja es būtu baleta mākslinieciskais vadītājs, šo fragmentu tomēr ņemtu ārā. Lai gan, ja visas savas (arī trakākās) idejas var atļauties iemiesot abi jaunie horeogrāfi, tad jau tikai godīgi, ka tādas pašas tiesības ir arī vecākajam kolēģim.

2021. gada rudens (pēc iepriekšējās ziemas garā pārtraukuma kultūras pasākumiem klātienē) bija ļoti, ļoti intensīvs. Iespaidu bija ļoti daudz, un lielākoties iepriecināja tie, kas jaunajā situācijā atraduši arī jaunu un svaigu pieeju realitātei. Un pat šajā kontekstā, neraugoties uz iespaidu pārbagātību, “Līdzcilvēks” un “Go! Go! Go!” man bija viens no aizvadītā rudens pašiem priecīgākajiem notikumiem, jo nekur citur mans deju mīlošais ķermenis tik intensīvu klātbūtnes piedzīvojumu neizbaudīja.

Titulattēls: skats no etīdes “Līdzcilvēks”, foto: Jānis Ķeris.