Jeļenas Orbidānes radošajam darbam sekoju jau vairākus gadus, lai gan pašas pārstāvam atšķirīgus dejas virzienus. Es strādāju ar hiphopu, waacking, dancehall un heels, bet mūsu ceļi regulāri krustojas konkursos, sacensībās un citos dejas notikumos. Tieši tādēļ Jeļenas horeogrāfiskā rokraksta attīstību man ir bijis interesanti vērot no citas dejas jomas skatpunkta.

“Efera Dance Studio” izdejotās izrādes “No AdDress” nosaukums ir intriģējošs un rosina vairākas interpretācijas. Vai tas ir stāsts bez adreses, tātad bez noteiktas piederības un robežām? Vai “dress” jeb apģērbs (kleita) šeit ir par ārējo slāni, ko novelkot atsedzam sevi? Varbūt tā ir atteikšanās no uzspiestām lomām? Šie jautājumi mani pavada pirms izrādes, bet izrādes gaitā nosaukuma vārdu spēle arvien skaidrāk saslēdzas ar darba centrālo tēmu – aizspriedumiem, ko kultivējam un pielietojam attiecībās ar citiem un paši ar sevi.

No pirmajām ainām uzrunā tēlu daudzveidība un jauno dejotāju aktieriskā klātbūtne. Brīžiem tā šķiet pat pārspīlēti izteiksmīga, it kā viss tiktu izstāstīts “uz pirkstiem”, taču šajā gadījumā teatralitāte ir apzināta izrādes valodas sastāvdaļa. Tieši aktierspēle padara darbu saprotamu arī skatītājam bez laikmetīgās dejas pieredzes. Kustība šeit pastāv savienojumā ar skatienu, žestu, sejas izteiksmi un attiecībām starp dejotājiem.

Orbidānes kustību valoda ir ļoti ķermeniska, iezemēta un teatrāla. Tajā sastopas vieglāki, klasiskāki elementi ar smagākām, brīžiem pat raupjām kustībām. Šis kontrasts organiski izvērš izrādes tēmu par stereotipiem un pakāpenisku atbrīvošanos no tiem. Mainās arī pati kustības kvalitāte: izrādes sākumā ķermeņi šķiet saspringtāki, kustības – asākas un ierobežotākas, savukārt, tuvojoties finālam, tās kļūst arvien plūstošākas un brīvākas. Tādējādi atbrīvošanās netiek tikai izstāstīta sižetā – tā pakāpeniski kļūst redzama pašos dejotāju ķermeņos.

Izrādē dominē grupu horeogrāfija, taču kopējā kompozīcija tiek veidota no spilgtiem individuāliem portretiem, solo un duetiem. Īpaši vēlos izcelt vienīgo puiša tēlu izrādē. Iepriekš citos Orbidānes darbos šo dejotāju nebiju pamanījusi, bet “No AdDress” viņa klātbūtne kļūst par harizmātisku akcentu, kas maina grupas dinamiku un piešķir ansamblim papildu līdzsvaru.

Kā horeogrāfi, kas strādā citā dejas laukā, mani visvairāk fascinē tieši kompozicionālie risinājumi – kā ar šķietami vienkāršu žestu iespējams panākt lielu emocionālu efektu un kā pārejas starp ainām tiek veidotas bez redzamām pauzēm. Viena aina organiski izaug no otras caur kustību un telpas zīmējumu. Hiphopā horeogrāfisko materiālu bieži pierasts strukturēt tā saucamajā “astoņniekā” (eight-count), tādēļ ir īpaši interesanti vērot darbu, kurā struktūru diktē nevis ritma skaitījums, bet stāsta plūdums. Kustība ved uz nākamo kustību, tēls – uz nākamo tēlu, un aina – uz nākamo ainu.

Tieši šeit saskatu vienu no Orbidānes horeogrāfiskā rokraksta pazīmēm: viņa spēj runāt par emocionāli sarežģītām tēmām vienkāršā un cilvēciskā kustību valodā. Tās centrā nav tehnisku triku demonstrācija, bet darbs ar tēlu, aktierisko klātbūtni un grupas enerģiju. Teatralitāte un kustība viena otru papildina, nevis sacenšas par skatītāja uzmanību.

Būtiska nozīme ir arī izrādes telpai. Izrāde notiek nevis uz klasiskās skatuves, bet skatītāju zāles parterā, skatītājiem atrodoties aptuveni metra attālumā no dejotājiem. Šis tuvums rada intimitāti, jo iespējams redzēt sejas, skatienus un nelielas ķermeņa reakcijas, kas no tradicionālās skatuves distances pazustu. Vienlaikus šāda telpa horeogrāfam rada kompozicionālu izaicinājumu: tik tuvu izvietotai auditorijai katra kustība un telpiskais risinājums kļūst īpaši labi redzams. Krēslu izkārtojums gan šo ieceri ne vienmēr atbalsta. Sēžot otrajā rindā no trim, atsevišķas ainas nav pilnībā pārskatāmas, un var tikai pieņemt, ka pēdējās rindas skatītājiem šī problēma bija vēl izteiktāka. Puslokā vai amfiteātra principā veidots publikas izvietojums, iespējams, būtu ļāvis saglabāt tuvumu, vienlaikus nodrošinot labāku horeogrāfijas pārredzamību.

Izrāde vairākkārt liek pasmaidīt, bet jau nākamajā mirklī izdejo izlikšanos sociālo lomu un ikdienas aizspriedumu dēļ. Šeit rodas arī interesants jautājums par izrādes izvēlēto tiešumu. Tomēr es to neuztveru kā neuzticēšanos skatītāja spējai saprast. Drīzāk Orbidāne apzināti izvēlas runāt atklāti un saprotami. Šo stāstu var uztvert bērns, pieaugušais un skatītājs, kurš laikmetīgo deju redz pirmo reizi. Vienkārši runāt par sarežģīto arī ir mākslinieciska izvēle.

Īpaši skaidri šī izvēle izpaužas izrādes kulminācijā. Dejotāji pa vienam novelk kādu apģērba gabalu – ārējo slāni, kas kļūst par pagātnes nastas un līdzšinējās lomas simbolu. Novilktās drēbes tiek saliktas kopīgā kaudzē, kuru dejotāji rituāli “sadedzina”, izmantojot šķiltavu gaismiņu. Metafora nav noslēpumaina: atbrīvošanās tiek padarīta fiziska un redzama. Ķermenis burtiski kļūst vieglāks, atstājot aiz sevis to, kas iepriekš ierobežojis. Cilvēki bieži vien izvēlas izprast notiekošo, balstoties uz savu iepriekšējo pieredzi, uz citu viedokļiem un normām, nemaz neieklausoties sevī.

Tieši šeit nosaukums “No AdDress” iegūst pilnīgāku nozīmi. “Dress” vairs nav tikai vārdu spēle – apģērbs kļūst par identitātes ārējo slāni, sociālo lomu un pagātnes pieredzes nesēju, kuru iespējams novilkt. Savukārt kustības transformācija no saspringuma uz plūdumu ļauj šo atbrīvošanos ne tikai saprast, bet arī ieraudzīt ķermenī.

“No AdDress” izvēlas skaidri nolasāmu dramaturģiju un emocionāli nepārprotamu finālu. Šāds tiešums ne vienmēr atstāj skatītājam plašu interpretācijas telpu, tomēr tas saskan ar Orbidānes teatrālo kustību valodu. Izrādes spēks meklējams nevis jautājumā, vai spējam atšifrēt tās simbolus, bet tajā, kā vienkāršs žests, grupas enerģija, aktieriska klātbūtne un ķermeņa kustības kvalitātes maiņa spēj pazīstamu domu par atbrīvošanos pārvērst kopīgi piedzīvotā stāstā. Mijiedarbībā ar situācijām un jauniem cilvēkiem, kas sastopas dzīves ceļā, rodas jauna pieredze, kas dod citu skatījumu uz dažādām lietām un risinājumiem.

Izrāde atstāj viegluma sajūtu. Varbūt tieši tāpēc tās sākotnējais saspringums ir nepieciešams: tikai sajūtot ķermeni, kuru ierobežo rāmji, stereotipi un pagātne, iespējams pamanīt, cik citādi tas sāk kustēties brīdī, kad beidzot ir brīvs.

Titulfoto: Andrejs Jemeljanovs

* Evita Lukša – profesionāla dejotāja, deju studijas “Stoptime” vadītāja un horeogrāfe. Recenziju par dejas izrādi raksta pirmo reizi un tic, ka īsta deja dzimst tur, kur satiekas disciplīna, atdeve un atklāta sirds.