Amerikāņu filozofe Sjūzena K. Langere, kas pazīstama ar savām teorijām par mākslas ietekmi uz prātu, uzskata, ka cilvēka pieredzes telpā ir daudz tādu aspektu, kas neatbilst gramatiskās shēmas izteiksmei. Tās ir lietas, kas jāuztver un jāsajūt simboliski, nevis ar diskursīvās valodas starpniecību.¹

Šo ideju publiskajā komunikācijā par savu jaunāko soloizrādi pilnībā apliecina horeogrāfe Agate Bankava. Izrādes apraksts ir lakoniskākais, ko esmu redzējusi savā skatītājas pieredzē, izrādes nosaukums ir “Solo”, un uz skatuves izrādes autore un izpildītāja darbojas ar aizklātu seju.

Intervijās pirms un sarunā pēc izrādes horeogrāfe vēstī, ka stāvokli, ar ko viņa strādā šajā darbā, neizdodas atveidot vārdos. Pieņemu, ka tas ir arī dejas mākslinieka (un ne tikai) nogurums atbildēt mūsdienu pasaulē dominējošajai prasībai visu attaisnot, pamatot un paskaidrot (ar vārdiem, protams).

Arī šis solodarbs jau tapšanas procesā piedzīvojis daudzas fāzes, kurās par idejas vērtību jāpārliecina rezidenču, projektu konkursu, Dejas mājas Rīgas cirkā programmas veidotāju komandas u.c. Bankavas soloizrādi raksturo vēlme atslogot deju no papildu naratīviem, lai veidotu mākslas pieredzi, kuras priekšplānā izvirzās sajūtas un kinestētiskajā komunikācijā balstīta saruna ar skatītāju.

Intuīcija

Šogad dejas pasaules kopiena atvadījās no amerikāņu horeogrāfes un dejas mākslinieces Simonas Forti. Viņa 1985. gadā radījusi dejas un stāstījuma formu logomotion, kurā vārdi un kustības spontāni rodas no “kopīga avota” (common source). Forti ir teikusi: “Šī prakse man ir palīdzējusi apzināties to, kas mīt manā prātā, – to, kas tur ir vēl pirms pārdomu procesa, kamēr tā ir tikai nevaldāma sajūta manos kaulos.”² Forti, lai arī runā par impulsu “nākšanu” no abstrakta enerģijas lauka, kurā lietas var fiksēt sensorā līmenī, nenoraida līdzīgus translējumus valodas formā.

Es, praktizējot autentisko kustību (AK), kuras viens no galvenajiem aicinājumiem ir saslēgties ar ķermeņa sajūtām ārpus prāta kontroles, pieredzu, ka ļaušanās sajūtām un prāta vajadzība fiksēt un reģistrēt notiekošo ir gandrīz simultāns process. AK procesā abstrakto kustību pieredzi es visvairāk reģistrēju ar valodas starpniecību – tulkojot vārdos, lai arī zinu, kā ir, kad sajūtu kaut ko ķermenī un valoda nespēj būt līdz galam precīzs līdzeklis, kā to nodot citiem. Agate Bankava savā izrādē, šķiet, tiecas soli tālāk un apzināti vai intuitīvi izvēlas savu pieredzi vārdos neformulēt (vismaz ne publiskajā komunikācijā).

Jaunrades procesā autori ir vadījusi interese par neizskaidrojamiem spēkiem, enerģijām un raganismu. Reiz, kopā braucot uz Helsinkiem, pati pieredzēju, kā Agate atrada pareizo ceļu no lidostas līdz pilsētas centram, neskatoties kartē, bet gan sekojot sajūtai, kas veda. Mēs neapmaldījāmies, tieši pretēji – ļoti ātri nokļuvām galapunktā. Horeogrāfi interesē, kā cilvēks var tuvoties zināšanu laukam, kurā darbojas cita veida spēki, kas nav saistīti ar kognitīvo izpratni, bet ar sensoro pieredzi, kas ir mainīga, reizēm neizskaidrojama un varbūt var tikt klasificēta kā maģija. Savukārt es, esot skatītāja pozīcijā, vēroju, kā intuīcijā balstīta pieredze tiek fiksēta un nodota citiem.

Izrādes materiāls kā procesa liecinieks

Izrādes struktūru veido dažādas kustību sekvences un ainas, sadarbība ar priekšmetiem un tieša komunikācija ar skatītājiem. Sešu gadu laikā, strādājot ar konkrēto darbu un tēmu, horeogrāfe radījusi vai arī ļāvusi rasties materiālam, kas sakņojas subjektīvā pieredzē. Kompozīcija tiek veidota no atsevišķiem elementiem – jaunrades procesā atrastiem objektiem, ar kuriem mijiedarbībā radīta “Solo” pasaule. Gan objekti, kas atrodas ar horeogrāfi kopā uz skatuves, gan akustisko ainavu veidojošās skaņas ir radošā procesa liecinieki, kuri vai nu bija klāt mēģinājumā, vai skanēja aiz sienas. Sensorās pieredzes atvērtība tos ieaicinājusi izrādē, un tie ir kļuvuši par dejas līdzdalībniekiem uz skatuves. Domājot par šādi veidotu struktūru, manī atsaucas horeogrāfa Džonatana Barovsa formulējums viņa “Horeogrāfa rokasgrāmatā” – horeogrāfija ir “nozīme vai loģika, kas rodas, kad līdzās viena otrai tiek novietotas lietas, kas akumulējas par kaut ko, kas rada jēgu skatītājam. Šis kumulējošais kaut kas šķiet neizbēgams, gandrīz neapstrīdams. Tas šķiet kā stāsts, pat ja stāsta tur nav”.³

Horeogrāfe Agate Bankava jaunrades procesā ir bijusi uzticīga izvēlēm un tēmām, ko izmantojusi jau agrākos darbos. Savas pirmās soloizrādes “Kur tu esi, kad es guļu?” noslēguma daļā viņa seju aizklāja ar iespaidīgi garajiem matiem, piesedzot sejas izteiksmīgumu un veidojot sajūtu pilnu saikni ar savu ķermeni un iekšējo būtību. Darbā “Solo” horeogrāfe seju ir aizklājusi visu izrādes laiku, ļaujot veidoties par tēlu, par asociāciju. Viņa gan izmanto kostīmus, ko ir grūti “lasīt” kā abstraktus, tomēr, sekojot mākslinieces aicinājumam, es ļaujos tos redzēt kā vienkārši neilonīgu kombinezonu un tumši zilu lakatu. Tiesa, nozīmes meklējoša manu smadzeņu daļa paspēj arī izdomāt, ka lakatu ir ļoti grūti neasociēt ar austrumu sieviešu ietērpu, bet izcili tas sevi attaisno mirkļos, kad dejotāja izpilda tādas kā rituālas buršanās kustības, sēžot platajā špagatā un artikulēti darbinot roku pirkstus.

Izrādē performante mijiedarbojas ar dažādiem objektiem: monētām, metāliskiem kasešu magnetofoniem, ziepju burbuļu pistolēm, grābekli un no skatītāju pēdējās rindas visgrūtāk saskatāmo – saspraužamajām adatām. Priekšmeti ir atšķirīgi, un arī veids, kā tie tiek izmantoti izrādē, ir spontāni mainīgs. Adatas, piemēram, ir funkcionālas, un ar tām tiek sasprausts tumši zilais lakats, kas pārklāj lielāko daļu dejotājas ķermeņa. Magnetofoni galvenokārt ir scenogrāfijas elementi, no kuriem tiek atskaņota izrādes skaņu ainava, ko veidojis Staņislavs Kuļikovs.

Ziepju burbuļu mākonī, ko uzbur kāda no skatītājām ar viņas rokās ieliktu burbuļpistoli, ievijas priekpilns dejas virpulis un ātri izgaist skatuves nebūtībā, tāpat kā daudzās ziepju plēvītes gaisā. Priekšmetu parādīšanās izrādē un to pazušana asociējas ar uznirstošu vilni, kas uz mirkli top redzams un tad atkal pazūd. Autore nebūvē konkrētas nozīmes. Uz skatuves redzamo darbību raksturo apstāšanās tieši tajā brīdī, kad kaut kas varētu aizsākt dziļāku darbības attīstību, un tas dod brīvību gan pašai autorei, gan skatītājiem piedzīvot to visu subjektīvā interpretācijā. Nojaušu, ka horeogrāfes mērķis ir bijis aicināt neanalizēt redzēto, bet vienkārši piedzīvot. Piedzīvot melnā neilona kombinezona slīdēšanu pa grīdu, kasešu magnetofonu smagnējo šūpošanos dejotājas rokās, monētu metālisko salūtu, lidojot no skatītāju rindām un piezemējoties uz baltās deju grīdas, lai brīdi grieztos kā cirka akrobāti uz vienriteņa. Piedzīvot autores pasauli, kurā viņa aicina saskatīt “prieku un ikdienas maģiju”.⁴

Ar ko es tev pieskaros?

Izrādes veidošanas procesā autore attīstīja specifiskas attiecības ar kādu no priekšmetiem. Balansējot grābekļa kātu uz savas galvas, horeogrāfe atklāja, ka līdzsvara mirkli ir vieglāk panākt, ja kātu necenšas noturēt ar gribu, bet gan ar paļāvību. Starpstāvoklī starp vadīšanu un ļaušanos tikt vadītai.

Izrādes aprakstā skatītājiem ir apsolīts, ka viņi tiks “aicināti kļūt par notikuma daļu”. Pieņemu, ka, praktizējot solomaģiju sešu gadu garumā, ir nepieciešams praktiski pārbaudīt, ko ar ķermeņa iekšējo spēku un enerģiju var paveikt skatītāju pilnā Rīgas cirka arēnā. Horeogrāfe kontaktu ar publiku ir testējusi jau vairākās darbizrādēs pirms tam un pirmizrādes vakarā interakcijas mirkļos rīkojas pārliecinoši un droši. Skatītāji atsaucas dejotājas aicinājumiem un aizrautīgi iesaistās, lai kopā veidotu monētu salūtu, ziepju burbuļu mākoni, saspraustu viņas tumšzilo apmetni. Katru reizi, kad izrādē paredzēta komunikācija ar skatītājiem, gaisma auditorijā tiek iedegta spilgtāk; kad komunikācija beidzas, tā atkal tiek noklusināta. Tas pasaka priekšā, ka nu skatītāji var gatavoties uz mirkli kļūt pamanāmi. Varbūt kādu šī pieeja nomierina vai iedrošina, tomēr mani tā attālina no nezināmā rašanās, no mirklīgā brīnuma, kas var dzimt neplānotā bezvārdu komunikācijā.

Pagājušajā gadā Valmierā, Dejas mājā “Kurtuvē” notika Luksemburgā dzīvojošo horeogrāfu Sāras Baltcingeres un Izaja Vilsona izrāde “Megastruktūra”, kurā skatītāju zālē gaisma dega visu izrādes laiku. Autori atklāja, ka šādu izvēli noteikusi nevēlēšanās nodalīt skatuves pieredzi no publikas. Mākslinieki arī uzskata, ka kontakts ar skatītājiem notiek visu laiku, arī mirkļos, kad nav tiešas saskatīšanās vai saspēlēšanās.

Tas man liek domāt – kāda veida attiecību hierarhiju horeogrāfe meklē izrādē “Solo”? Vai tam, ka neredzam dejotājas seju, bet viņa redz mūs, ir nozīme? Vai tas, ka viņas virzienā tiek raidīti ziepju burbuļi no nelielas burbuļpistoles un pēc mirkļa autore stājas pretī ar vismaz trīs reizes lielāku “ieroci”, ir tikai joks, ka nu būs vairāk burbuļu? Vai brīžos, kad horeogrāfe skatuves viducī pievēršas saviem iekšējiem rituāliem un “buras”, manai klātbūtnei joprojām ir nozīme? Personīgi man dejotāja pieskaras izrādes sākumā, kad artikulēti un ritmiski kustina dažādas sava ķermeņa daļas, virzoties cauri telpai. Tam atsaucas mana kinestētiskā pieredze. Aizkustina arī horeogrāfes klusi piezemētā vēršanās pie kāda no skatītājiem ar lūgumu saspraust lakatu – tas rosina domāt par līdzcietību un empātiju. Ieaicinot kādu zālē esošo pievienoties uz galvas līdzsvarotā grābekļa kāta neparedzamajā, bet paļāvības pilnajā dejā, saviļņo pieredze, ko cilvēki dala, vienkārši esot kopā vienā kustības un enerģijas laukā. Kā mirklīga dāvana.

Sensorā uztvere ir aktīva – tāds organisms kā micēlijs vai fascija, ko apkārtesošā pasaule informē un ietekmē un kas ar to nemitīgi rezonē. Šajā kontekstā ir interesanti vērot, kā indivīds ir katalizators ārējās pasaules iesaistei savā soloprocesā, un tas caur un cauri ir par dzīvo būtņu un arī citbūtņu savstarpējo vienotību un enerģētisko komunikāciju.

1 Newham, Paul. Theurapeutic Voicework. 1997, p. 152.
2 Forti, Simone. Animate Dancing: A Practice in Dance Improvisation. Contact Quarterly, Vol. 26, No. 2, Summer/Fall 2001, pp. 32 – 39.
3 Spriedzes lauki – skatuves mākslas tulkojumu antoloģija. Sast. Ceriņa, Dārta, Melnalksnis, Evarts. Rīga, 2024, 147. lpp.
4 Izrādes publicitātes materiāli.

Titulfoto: Kaspars Teilāns

*Agnese Bordjukova ir laikmetīgās dejas māksliniece, kas darbojas dažādās profesionālajās lomās – kā autore, performante, pasniedzēja un arī organizācijas vadītāja.