Atvadoties no Laiks dejot 2011 un sākot gaidīt jauno sezonu, un tad jau arī Laiks dejot 2012, piedāvājam skatītāja solaris recenzijas par divām pēdējām šī gada festivāla izrādēm, kas 2011. gada 16.j ūnijā notika Dailes teātra Mazajā zālē. Fotogrāfija ir tieši šāda trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, viesizrādes bieži nedrīkst fotografēt, var izmantot tikai oficiālās publicitātes fotogrāfijas. Otrkārt, izrāde Nosaukums bija tieši par to – par to, kā vārdi aizstāj lietas, domas un jūtas. Treškārt, DANCE.LV žurnāla darbs ir meklēt vārdus, kas kaut cik pieklājīgā un adekvātā veidā runā par to, par ko labāk klusēt, – par deju.

Šādu izrāžu dēļ laikmetīgās dejas žanrs nekļūst par popkultūras daļu

Par Hilela Kogana izrādi Upuris (Sacre)

Perfekta izrāde. Perfekti smaga izrāde.

Ikkatra kustība, perfekti sinhronizēta ar dramatisko mūziku, perfekti filigrāni radīja tēlu. Tēli, papildināti ar minimāliem ārējiem atribūtiem un perfektu aktierspēli, atspoguļoja perfektas klišejas. Tās izpauda perfekti dramatisku pārdzīvojumu. Upura pārdzīvojumu.

Dažādu klišejisku sociālo lomu atveidojumi nomainīja viens otru bez pauzēm, taču nepārklājoties vienam ar otru, un vienlaikus visu to caurvija viens uz tas pats upura pārdzīvojums. Ikviena sociālā loma – upura drāmas iemiesojums.

Vai tāds bija horeogrāfa iecerētais vēstījums?

Ja tāds, tad vai bija un kāda bija šī vēstījuma morāle?

Vai tas, ka upura tēls ir, nevis tai vai citai sociālajai lomai piemītoša iezīme, bet gan cilvēka individuāla izvēle? Tas, ka cilvēks kļūst par upuri tad, kad uzsāk strupceļā vedošo cīņu pašam ar sevi? Tātad, ja tevi savelk krampjos, tad varbūt reiz pārstāj sevi sodīt un upurēt kaut kādai idejai, kura ir ne jau tevis radīta, bet gan kurai tu esi upurēts?!

Tomēr, godīgi sakot, nav vis pilnīga pārliecība, ka vēstījuma morāle bija tieši tāda. Varbūt citāda. Varbūt nekāda. Varbūt bija tikai vēstījums par upuri. Par to, cik nenovēršami ir kļūt par upuri, lai vai kas tu būtu.

Iespējams, tieši šādu izrāžu dēļ laikmetīgās dejas žanrs nekļūst par popkultūras daļu, nepulcē pilnas skatītāju rindas, neizkonkurē viegli izklaidējošus raidījumus sabiedriskajā televīzijā. Iespējams, ja kāds cilvēks pirmoreiz mūžā iepazīs laikmetīgo deju tieši ar šādu izrādi, tad vairs otreiz to skatīties nebūs pierunājams.

Šī izrāde varēja uzrunāt tikai sagatavotus skatītājus. Tādas personības, kuras emocionāli un intelektuāli ir gatavas formu brīvībai, apvienojumā ar klusā kliedzienā izkliegtiem retoriskiem jautājumiem, kuru atbildes var meklēt un var arī nemeklēt sevī.

Tādi cilvēki gan nav lielākā sabiedrības daļa.

Nenoliedzams bija dejotāja tehniski perfektais izpildījums un tas, ka šī horeogrāfija perfekti sniedza tās idejā ietverto vēstījumu. Taču šī vēstījuma morāle varēja būt apjēgta dažādi, atkarībā no katra cilvēka individuālās pieredzes un attieksmes. Tāpēc pēdējā epizode, kad dejotāja radītais tēls nāvē krīt, neatstāja skatītājiem vienu taisnību, katram tā varēja palikt sava, atšķirīga. Neatstāja arī jautājumu. Atstāja vien perfektu sajūtu par upura drāmu.

Piedodiet par zaimošanu, taču rodas vēlme citēt Nācaretes Jēzus sakramentālos vārdus: „Kas ir patiesība?”

Kas uzvarēs – intelektuālo spēļu pārņemtais prāts vai neapzinātie instinkti?

Par Lauras Kalausas un Martina Šika izrādi Nosaukums

Man jums ir divas sliktas ziņas. Sākšu ar slikto.

Tas ir nepieklājīgi – nebrīdināt skatītāju, ka lielākā daļa būs vien runa svešvalodā. Labi, man personīgi nebija problēmu, taču šeit es atļaujos jūs – horeogrāfus – uzrunāt skatītāju vārdā. Nekad vairs tā nedariet! Nav taču grūti norādīt izrādes aprakstā, ka šī „laikmetīgās dejas” izrāde paredzēta vien tiem, kuri prot noteiktu svešvalodu.

Otra ziņa – jūs kļuvāt garlaicīgi. Vismaz daļai skatītāju. Jā, sākumā bija ļoti aizraujoši klausīties žonglēšanu ar idiomām, anekdotēm un viediem citātiem, un var arī uzslavēt jūsu atmiņu, ka atceraties tik lielu vārdu birumu. Tomēr tas bija nevajadzīgi ilgi.

Vismaz pamaniet paši savu teikto (citēto), ka klusums ir patiesības māte.

Citādāk – perfekti viegla izrāde. Nepiespiestā gaisotnē, asprātīgi, ar intelektuālām un dejas kustību spēlēm, iesaistot skatuves telpu un pat skatītājus, tika risināts jaunībā īpaši aktuālais jautājums – kā gan diviem cilvēkiem atrast sapratni vienam ar otru, ja viņu pierastā komunikācija ir vien sacīkste inteliģences pierādīšanā, bet faktiski jau sapratne tiek meklēta attiecībā uz instinktīvo pamudinājumu gūt fizisku tuvību. Vai citiem vārdiem – kā lai puisis un meitene, kuri iepazinušies bibliotēkā, viens otram atklāj, ka vēlas seksu? Kas uzvarēs – intelektuālo spēļu pārņemtais prāts vai neapzinātie instinkti?

Ja neuzvarēs ne viens, ne otrs, tad iznākums gaidāms tikai viens – pilnīgs izsīkums, kad nokrīti no krēsla absolūtā psihoemocionālā apjukumā un enerģētiskā iztukšotībā. Kad sākotnējās nevaldāmās eiforijas vietā spēji parādas niknums un nepazīta agresija. It kā kāds būtu vainīgs, ka tu mocies pats ar saviem, tik ļoti augstu vērtētajiem ieradumiem.

Paldies jums visiem par šo festivālu!