AB dambis, Betanovuss, 2011. gada 13. jūnijs

solaris

Bezcerība lauž. Mokoša, stindzinoša, paralizējoša tukšuma sajūta. Nav vairs nekā. Vien pats ar sevi. Nav vairs domu, nav cerību, nav sapņu, nav ilūziju. Kaut kas uzplaiksnī, bet acumirklī gaist. Jo nav, kam pieķerties. Nepaspēj apjaust, kas tas bija. Varbūt atmiņas. Varbūt sāpes.

Sāpju arī nav. Lauž, bet nejūti neko. Apmātība nolaižas kā lietuvēns, smags. Drudzis, tas laikam ir drudzis, kas krata?!

Nē, tās ir atmiņas. Atmiņas par spēli. Kā slēpi mazu bumbiņu zem bundžām. Te tās arī ir, divas skārda bundžiņas, rokas atceras to spēli, vari spēlēt. Tas nekas, ka nav tās bumbiņas. Nav jau vairs svarīgi.

Spēle ir beigusies. Tagad nolaid rokas, apsēdies, apstājies. Viss ir apstājies. Viss ir zudis. Ardievu!

Pasaule kļūst aizvien tuvāka. Piloša svece, ūdens, ģitāras akordi, miers. Pasaule ir tas, kas tev tagad ir apkārt. Kas tevi pavada tavā ceļā. Līdz tas noslēdzas pie tevis paša. Ilūziju ceļš, kurā tu biji visu šo dzīvi.

Kur tu spēlēji spēli, līdz tā tevi salauza. Jo spēle dod cerību. Cerība rada ilūzijas. Ilūzijas nes vilšanos. Vilšanās rada sāpes. Sāpes atņem spēku. Tu sakod zobus, bet vairs nevari izlikties, ka tā ir tikai spēle. Tad, kad viss beidzas.

Iededz pēdējo sveci, atlaidies ūdenī, klausies tās mūzikas skaņas, kas tevi pavadīs tava ceļa galā. Tā ir balva tev, tā tava alga. Ielaid to sevī, savas dzīves iznākumu!

Kas paliek, kad tevis vairs nav? Tik trūdi un pīšļi, salijusi zeme, klusums, un skumjas. Tavas skumjas paliek. Jo tās bija tik patiesas! Kā mīlestība pret dzīvi, kas tev bija dota, kā spēle, nu jau izdzīvota. Tu savā spēlē biji tik patiess, tik īsts. Bet tagad vien pīšļi, zemes putekļi tevi klāj.

Vai zeme spēj just?! Vai zeme izdzīvo sevī tās jūtas, ko glabā? Tos sapņus, to spēli, tās cerības.

Kādu rēgainu deju dejo, kad tevis vairs nav. Ilūziju deju. Tavs gars nu ir brīvs, tas dejo.