solaris par 14. un 15. jūnija izrādēm jeb skatītājs skaidro un dusmojas

16/06/2011

Tuvojoties festivāla Laiks dejot 2011 noslēgumam, turpinām piedāvāt uzticīgā skatītāja un rakstītāja solaris apskatus par izrādēm. Ja esat jau pieraduši pie autora pozitīvisma, tad neļaujiet sevi iemidzināt. solaris var arī būt gana neapmierināts ar redzēto (par izrādi Mamma!), prot rūgti ironizēt un pateikt stiprus vārdus (par izrādi Jaunā ģeometrija), piedāvā pamatīgus ekskursus izrādes piedāvātajā tēmā (par Ursus maritimus) un, nevis tikai izmanto poētisku izteiksmes formu, bet labprāt arī raksta ar tik daudz svešvārdiem, ka profesoriem mutes paliek vaļā (par izrādi Luvos)

Šlāgeru cienītājiem patiks (par somu trupas Gruppen Fyra izrādi Mamma!)

Dejas izrāde vai brodvejisks mūzikls? Drāma vai satīra? Klišeju profanācija vai retoriski jautājumi?

Nezinu, nesapratu. Mani šī izrāde neuzrunāja.

Jā, es zinu – vīrietis vienmēr ir slikts un vainīgs. Jo viņš kliedz, ir slinks, narcistisks un stulbs. Bet sieviete ne vien ir vīriešu despotisma upuris, bet vēl īsteno cēlu, faktiski svētu mātes lomu.

Nu neko, nevaru es sniegt objektīvu viedokli par šo izrādi. Varu vien atzīt, ka dejotājas izpildītā deja (kad nu vienubrīd šajā izrādē arī deja bija paredzēta) bija ļoti aizrautīga, enerģiska, iespaidīga, to bija bauda vērot.

Pārējais man atgādināja provinciāla tingeltangeļa skeču teātri.

Un mana subjektīvā attieksme, piedodiet par atklātību, ir – vai nu tu strādā/ rīkojies maksimāli kvalitatīvi, vai arī šo lietu nedari vispār, bet nudien nelepojies ar viduvējību.

Ja nu kādam šķiet, ka šajā izrādē ar kliegšanu un atkritumu svaidīšanu tika parādīta mūsu kultūrai piederīga socializācijas pieturvieta evolucionārajā ceļā starp ‘Māti Dabu’ (kas instinktīvi izpaužas ikvienā sievietē) un ‘robotu – aukli’ (kas ir algoritmizēta sievietes sociālās funkcijas projekcija), līdz ar to aktualizējot tikpat kā episkus jautājumus, tad es gribu ieteikt pavērot pasaulē notiekošo divreiz, divreiz.

Šlāgeru cienītājiem gan šī izrāde patiks.

 

Ja kādam nepatīk, kā es rakstu, nelasiet (par Tatjanas Gordejevas un Jevgenija Pankratova duetu Jaunā ģeometrija!)

Labvakar, mans dārgais lasītāj! Ko gan lai šovakar tev stāstu? Vai stāstīt, ko Ziemassvētku naktī stallī zirgi viedi runā, vai to, cik krāšņi zied koraļļu biezokņi saulstaru pielietās siltajās tropu lagūnās, vai varbūt par to, kā ziemeļblāzmas liesma iedvesmo kāvu sirdis cīņai ar dzirkstošu sniegpārslu karapūļiem, kad pamali apzeltī aizejošā garā diena?

Nē, mans dārgais lasītāj, šovakar es tev stāstīšu teiksmu par kādu brīnumainu arhitektu. Arhitektu, kurš radīja jaunu ģeometriju. Neredzētu, nedzirdētu, nesajustu, negribētu.

Reiz, sensenos laikus tāltālā aizjūras valstībā, mūžzaļām priedēm un spītīgām īvēm apaugušu skarbu klinšu pakājē, rāma ezera tirkīzzaļā ūdens apskalota krasta ielokā dzīvoja kāds brīnumains arhitekts. Viņš bija savā dzīvē uzbūvējis daudz namu un piļu, dārzu un sētu, baznīcu un cietokšņu. Viņš bija darinājis tās no smagiem akmens bluķiem, no sveķainiem egļu baļķiem, no lakotiem koka dēļiem, saulē dedzinātiem raupja māla ķieģeļiem, pat no krāsns ellišķīgajā ugunī kausēta metāla stieņiem. Un tās nebija vis askētiskas būves, kas derīgas vien nogurušu cilvēku atdusai. Lai ko viņa ģēnijs radītu – vai tā ķēniņa pils, vai pilsētas parks vai vienkārša kalēja smēde – aizvien viņš spēja tai dot kādu sevišķu noskaņu, rotājot radīto pili, dievnamu vai dārzu ar īpašu piedevu, gluži kā gleznotājs pabeidz gleznu ar pēdējo otas triepienu, atdodot tai visu savas dvēseles sāpi un sirds mīlestību. Viņš bija tās rotājis ar akmenī tēstiem bareljefiem, ainavu apgleznotām flīzītēm, ziedošiem dārziem uz jumta terasēm, zeltītām stikla vitrāžām, mirdzošiem misiņa kupoliem, savītu efeju klājumiem, gliemežvāku apjoztām strūklakām. Viņš bija kļuvis slavens ar savu pašaizliedzīgo darbu, spējot radīt aizvien jaunas un jaunas formas ikvienā vietā, kur vien cilvēka kāja tika sperta. Viņa prasme bija tik neticama, ka ļaudis brīnījās – gan tuvu, gan tālu! Par viņu klīda teikas un leģendas, veci un jauni sačukstējās tirgus laukumos, sacerēja dziesmas tīrumā iedami, burtliči par tiem rakstīja hronikās, bet pie šīs zemes valdnieka nebeidzamā straumē plūda citzemju vēstneši ar bagātīgu dāvanu klāstiem, lai aicinātu šo arhitektu darināt pilis svešzemju ķēniņiem, prinčiem un princesēm.

Bet arhitekts vien darīja savu darbu, atkal un atkal, atkal un atkal, atkal un atkal, atkal un atkal, atkal un atkal, atkal un atkal, atkal un atkal… Viņš bija tik ļoti iegrimis darbā, ka nemanīja, cik ļoti ir noguris, cik dziļi viņš ieslīgst depresijā, cik drūma, trula un aprobežota kļūst viņa īstenība.

Arhitekts saprata, ka viņam jāpaveic savā dzīvē kaut kas īpašs. Jārada kaut kas tāds, ko neviens nekad nevarēs un arī negribēs atkārtot. Kas atstās par viņu tādu piemiņu, kāda nav pielīdzināma jebkam, ko spēj aptvert cilvēka prāts. Arhitekts saprata, ka viņam jāuzbūvē nams, īpašs nams!

Un arhitekts to uzbūvēja.

Viņš izvēlējas šim namam visdīvainākos materiālus – kūstoša sniega atklātos noliktavas atkritumus, uzpūtušos baložu līķu apmaldījušos skatienus, pa kanāliem dreifējošas žurkas un citus pilsētvides grimasi postošus radījumus, kas dvesa riebīgu smaku. Viņš uzbūvēja šo namu ar tik zemām durvīm, lai pa tām varētu ar pūlēm ierāpot vienīgi cilvēki ar brutāli salauztiem mugurkauliem. Viņa nama kroplīgās sienas modināja vien zemākās dziņas un perversākās fantāzijas. Viņš deva šim namam tik īpašu auru, ka tajā esošie cilvēki pēkšņi tiecās runāt caur dibeniem, sita galvu pret grīdu vai darīja citas tikpat jocīgas lietas.

Tas bija paveikts! Arhitekts lepni nolieca galvu sava nepārspētā ģēnija priekšā un atvēra vārtus, ielaižot ziņkārīgo cilvēku pūļus aplūkot šo namu, kas patiesi bija visas viņa dzīves apoteoze.

Cilvēki mulsumā raudzījās uz šo namu, dažs smējās, dažs bija aizmirsis, kur jāsmejas. ‘Kā sauc šo namu, ak, dižais māksliniek?!” – ļaudis sauca aizvien skaļāk un drosmīgāk.

Arhitekts cēli pavērsa skatienu uz satraukto pūli, ieturēja dziļas domas apgarotu pauzi un tad, skaļi un skaidri kā grumbu un rētu klāts karavadonis, kurš svētī savus nogurušos cīņu biedrus pēdējai, liktenīgajai kaujai, teica:

“Šo namu sauc – depresīvs sūds. Tā ir jaunā ģeometrija!”

Bet nu gan, mans dārgais lasītāj, tev laiks doties pie miera. Noliec galvu uz spilventiņa, apsedz silto sedziņu, aizver actiņas un smaidi. Skaistus tev sapnīšus!

P.s. Ja kādam nepatīk, kā es rakstu, nelasiet. 😛

Ak, jūs taču sākumā nevarat zināt, kā būs rakstīts tālāk?! Ziniet, skatītāji gluži tāpat, nākot uz izrādi un meklējot savā biļetē norādīto sēdvietu, nevar zināt, ko jūs esat viņiem sagādājuši…

 

Ja tu mīli dzīvniekus un kokus, cilvēkus un varavīksni, tad jau varbūt arī tu esi varavīksnes kareivis (par Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādi Ursus Maritimus)

Vai sociālo problēmu aktualizēšana ir mākslas mērķis, vai arī māksla ir domāta vien izklaidei?

Ikviens mēģinājums nošķirt, selektīvi sagrupēt cilvēka aktivitātes dažādus aspektus noved līdz šaurai specializācijai, vienlaikus samazinot saistību ar kopainu. Bet kopainas zaudēšana ir ceļš uz neziņu – par likumsakarībām, kuras veido pasauli un cilvēku dzīvi. Savukārt neveltot uzmanību šādām likumsakarībām, mazinās gan intuitīvā, gan racionālā sapratne par vietu pasaulē un sabiedrībā, gan arī atbildības sajūta par to. Bet tas var drīz vien novest līdz rīcībai, kas balansē uz destruktīvisma robežas.

Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrāde Ursus Maritimus ir uzskatāms paraugs visiem laikmetīgās dejas praktizētājiem par to, ka māksliniekam nevajadzētu aizmirst arī par aktuālām sociālām un pat globālām problēmām, ka māksliniekam jāsaglabā saikne ar svarīgām norisēm pasaulē, ka māksliniekam jāuzņemas atbildība uzrunāt skatītāju tā, lai kopīgi censtos pasauli veidot labāku.

Paldies tev, Olga, paldies jums, Ilze, Ramona, Santa, Andri un Dmitrij, ka jūs to darāt!

Duwamish virsaitis Se’ahl (1780 – 1866) 1854. gada 11. martā pie viņa cilts atnākušajiem baltajiem cilvēkiem teica: “Cilvēki nav auduši dzīvības tīmekli. Mēs esam tikai viens tā pavediens. Mēs esam daļa no zemes un tā ir daļa no mums. Lai ko mēs nodarītu zemei, to mēs nodaram paši sev. Visas lietas ir saistītas.”

P.s. Daži fakti, kas raksturo cilvēka pašreizējās darbības mērogu dzīvības pastāvēšanas kopainā:

Zeme ir vienīgā zināmā planēta Visumā, uz kuras ir dzīvība. Dzīvība uz Zemes pastāv aptuveni vienu miljardu gadu; pirms 540 mlj. gadu izveidojās pirmie daudzšūnu organismi. Dzīvie organismi ir ļoti jutīgi pret vides izmaiņām. Sugu daudzveidība ir viens no būtiskākajiem tās aspektiem.

Pirms 443 mlj. gadu bija ‘Ordovika – Silūra izmiršana’, kas samazināja bioloģisko daudzveidību par 86 % sugu, t.sk. 60 % okeānā dzīvojošo sugu. Visticamākais cēlonis – tolaik notikusī Gondvanas kontinenta virzīšanās uz Dienvidpola reģionu, kas izraisīja globālu leduslaikmetu un jūras līmeņa nokrišanos, ūdenim uzkrājoties ledājos. Otra hipotēze – Saules sistēmai tuvs supernovas sprādziens, kas ar gamma stariem iznīcināja Zemes ozona slāni, pēc kā dzīvība cieta no kosmosa radiācijas.

Pirms 374 mlj. gadu bija ‘Vēlā Devona izmiršana’, kas samazināja bioloģisko daudzveidību par 70 % sugu, lielākoties okeāna iemītniekus. Dominē pieņēmums, ka sākotnējais cēlonis bija vulkāniskā aktivitāte, kad Euramerikas un Gondvanas kontinents formēja Pangejas kontinentu. Šajā laikā ārkārtīgi samazinājās skābekļa daudzums okeāna ūdenī, līdz ar ko dzīvās radības nosmaka. To organiskās atliekas tolaik izveidoja nozīmīgu daļu no naftas iegulām.

Pirms 251,4 mlj. gadu bija ‘Permas – Triasa izmiršana’, kas samazināja bioloģisko daudzveidību vairāk kā par 96 % sugu jūrā, 70 % sauszemes mugurkaulnieku sugu, vairāk kā 83 % kukaiņu sugu. Ticamākie cēloņi – klimata izmaiņas, kas sakrita ar katastrofiskiem notikumiem – vairāku komētu nokrišana, ievērojama vulkāniskā aktivitāte Pangejas kontinenta veidošanās noslēgumā un okeāna straumju izmaiņas, ko visu pavadīja skābekļa samazināšanās okeānā, vienlaikus ar metāna daudzuma strauju pieaugumu ūdenī un atmosfērā.

Pirms 199,6 mlj. gadu bija ‘Triasa – Juras izmiršana’, kas samazināja bioloģisko daudzveidību par 50 % sugu. Ticamākais cēlonis – masveidīga vulkāniskā aktivitāte Pangejas kontinenta iziršanas sākumā, kas atbrīvoja ļoti daudz ogļskābo gāzi, izraisot globālas klimata izmaiņas. Tolaik atbrīvoto ekoloģisko nišu vēlāk ieņēma dinozauri.

Pirms 65,5 mlj. gadu bija ‘Krīta – Terciāra izmiršana’, kad izmira dinozauri kopā ar sesto daļu visu dzīvnieku sugu. Ticamākais cēlonis – liela asteorīda nokrišana un masveidīga vulkāniskā aktivitāte. Atbrīvoto ekoloģisko nišu ieņēma zīdītāji. No izdzīvojušiem lidojošajiem dinozauriem radās putni.

Pirms 11’500 gadu sākās ‘Holocēna izmiršana’, kad klimata izmaiņas vienlaikus ar cilvēku darbību – medīšana un mežu dedzināšana – iznīcināja megafaunu. Šī izmiršana strauji pieaug mūsdienās līdz ar industrializācijas laikmetu. Zinātnieki brīdina, ka līdz 2100. gadam var izmirt 50% pašreizējo sugu, šim procesam aizvien turpinoties. Antropoloģiskie cēloņi ir cilvēku saimnieciskā darbība, tai skaitā tropisko lietusmežu izciršana, lauksaimniecības monokultūru sējumu platības palielināšana (īpaši jau ģenētiski modificēto sugu, kas ir noturīgas pret lauksaimniecībā lietotiem pesticīdiem un citām indēm), vides piesārņošana, rūpniecisko izmešu izraisītas klimata izmaiņas utt. Antropoloģiskos faktorus noteic gan cilvēces demogrāfiskais sprādziens, gan tehnoloģiju attīstība, gan arī pārmērīga patēriņa kultūra sabiedrībā vienlaikus ar nihilistisku attieksmi pret dabas līdzsvara saglabāšanu.

Kāda veca vieda sieviete no Krī cilts teikusi:

“Reiz notiks tā, ka dzīvnieki sāks pazust. Cilvēki vairs neredzēs vilkus vai lāčus vai ērgļus. Un lielie koki arī pazudīs. Un cilvēki cīnīsies viens ar otru un ienīdīs viens otru. Un varavīksne pazudīs no debesīm un cilvēki vairs neredzēs varavīksni.

Tad nāks bērni. Tie bērni mīlēs dzīvniekus, un viņi atgriezīs atpakaļ dzīvniekus. Viņi mīlēs kokus un viņi atgriezīs atpakaļ lielos kokus. Un tie bērni mīlēs citus cilvēkus un viņi palīdzēs cilvēkiem dzīvot mierā vienam ar otru. Un tie bērni mīlēs varavīksni un viņi atgriezīs debesīs varavīksni. Tāpēc viņus sauks par varavīksnes kareivjiem.

Tagad es tev jautāšu. Vai tu mīli vai ienīsti dzīvniekus? Vai tu mīli vai ienīsti kokus? Vai tu mīli vai ienīsti cilvēkus? Vai tu mīli vai ienīsti varavīksni?

Nu redzi, ja tu mīli dzīvniekus un kokus, cilvēkus un varavīksni, tad jau varbūt arī tu esi varavīksnes kareivis.”

 

Ar sireālisma ekspresiju laužot racionālisma noslēgtību (par Editta Braun dance company izrādi LUVOS, vol. 2)

Es nezinu, kas man bija jālieto, lai mana apziņa netraucētu apjēgt šīs izrādes vēstījumu, taču nešaubos, ka tās vielas nav legālas. 🙂

Ja nopietni, tad šī izrāde tiešām izceļas oriģinalitātē un iespaidīgumā pat laikmetīgās dejas žanrā. Piebilstot, ka to pat nevarētu īsti iekļaut vienā žanrā, jo tā integrē sevī vienlaikus gan laikmetīgo deju, gan buto, gan abstraktu ekspresionismu tēlā un kustībā. Tajā neapšaubāmi bija uzsvērts viens no laikmetīgās dejas pamataspektiem – brīvība no jebkādu formu ierobežojumiem. Rodas pat vēlme te pieminēt Karlosa Kastaņedas aprakstīto jaunās paaudzes šamaņu praksi: ne-darīšana. Jo šajā izrādē redzēto nevar pārliecinoši nosaukt nedz par deju, nedz par jebko citu, ko vispār būtu iespējams izklāstīt cilvēku radītas valodas vārdiem.

60 minūšu izrādes horeogrāfija bija veidota kā vienota fantasmagoriska aina bez nodalīta prologa un epiloga. Piecas dejotājas tehniski nevainojami, gan sinhroni, gan asinhroni atveidoja dinamiskus sirreālistiskus tēlus, sinestēziski iekļaujoties mūzikas un scenogrāfijas kopainā, aizraujot skatītāju iztēli psihodēliskā ceļojumā fascinējošu fantomu pasaulē. Neviens no šiem fantomiem nebija klišejisks vai citādi kognitīvi iederīgs skatītāju pieredzēt. Faktiski to uztvere bija iespējama tikai kā fenomenoloģisks process. Vienlaikus, tie nebija arī skatītāju fantāzijas vai iedomu radīti fantomi, kas projicējas sajūtu piepildītā tukšumā, tie patiešām izpaudās tur uz skatuves. Tikai nevienam no dejotāju radītajiem fantomiem nebija antropomorfiskas aprises vai jebkāda cita similaritāte. Tie nebija nedz loģiski, nedz intuitīvi saprotami. Skatītājiem nebija jebkādi ikdienišķajā pieredzē pierasti instrumenti šīs informācijas aptveršanai.

Bet ikdienišķā pieredze šeit arī nebija gaidīta.

Šķiet, šīs izrādes sirreālisms vienlaikus met izaicinājumu racionālajai patērētāju kultūras paradigmai, konfrontējot skatītāju ar tādu informāciju, ko sholastiska interpretācijas sistēma nespēj nedz pieņemt, nedz noraidīt. Ar sirreālisma ekspresiju laužot racionālisma noslēgtību, tiek iezīmēta jauna – hiperreālisma paradigma, kurā cilvēks ir radītājs, izpildītājs un vērotājs vienlaikus. Kur apziņa ir nevis lokalizējama smadzeņu funkcija, bet gan kvantu superpozīcija holiskā cilvēks – esība sistēmā. Faktiski gan tā ir bezlaika un beztelpas, jo tajā zūd atskaites punkti un laika struktūra, kad fiasko cieš pazīstamā interpretācijas sistēma.

Neviļus jāsalīdzina ar psihodēlisko eksperimentu sakarā bieži pieminēto Alises ceļojumu truša alā Lūisa Kerola novelē ‘Alise Brīnumzemē’. Ziniet, šī izrāde skatītājus aizveda daudz dziļāk truša alā, nekā bija nokļuvusi Alise…

 

 

 

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.