„So-so”: par Anša Rūtentāla Kustību teātra izrādi „Viesis”

18/12/2013

Anna Pierhurovica

Par Anša Rūtentāla Kustību teātri pavisam nedaudz biju dzirdējusi, bet šī bija pirmā izrāde, ko apmeklēju. Biju iedomājusies, ka tas būs mākslas darbs, kas radies, apvienojot dejas elementus un aktiermeistarību. Tā arī bija.

Izrāde atspoguļoja pētījumus, kas notiek, kad šķietami noslēgtā sistēmā – Viņš un Viņa – ienāk trešais elements – Viesis, kas šo sistēmu izjauc, rada paradoksālu haosu (paradoksālu, jo haoss jebkurā gadījumā nozīmē kaut kādu kārtību) un dažādus pavērsienus.

Sižets bija pat nedaudz paredzams: viens pie otra pieradis pāris, kuru ikdienu krasi izmaina kāds trešais – ahā, būs šaubas, aizraušanās, greizsirdība, konflikts, kas visticamāk rezultēsies atziņā, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Bet izmaiņas dzīvē ir nepieciešamas, nē? Atzīšos, ka dažbrīd man bija garlaicīgi un grūti noturēt acis vaļā, jo likās, ka sižeta līnija tiek vilkta garumā. Bet varbūt to varētu interpretēt kā uzsvaru uz to, ka attiecību trijstūrus izjaukt nav viegli, jo jānošķeļ kāda no virsotnēm.

Tālāk savu vērtējumu sadalīšu „patika – nepatika” daļās. Vispirms par to, kas nepatika. Muzikālais pavadījums šķita čerkstošs un tik skaļš, ka nebija iespējams koncentrēties uz skatuves darbību, jo džinkstēja ausis. Nepatīkami. Vēl jāpiemin Viesa (Audris Ločmelis) etīde ar kleitu mugurā – nespēju pamatot šī tērpa maiņas nepieciešamību, kā arī nespēju līdz galam „atkost” Viesa tēlu, jo neizpratu, vai šī persona ir kā kārdinājuma manifestācija, vai patiešām trešā virsotne mīlas trijstūrī, kas vēlas iegūt Viņu. Radās iespaids, ka Viesim tā ir spēle un uzjautrināšanās veids, jo izrādes beigās viņš bezpersoniski turpina savas gaitas, atstājot Viņu un Viņu ar nepieciešamību paskaidrot savu rīcību vienam pret otru. Respektīvi – vai šis Viesis bija nejauši sastapta persona, kas lika pārim atvērt acis uz problēmām savās attiecībās, vai garāmgājējs, kas saskatīja iespēju „uzsist asini” un paniekoties.

Tālāk par detaļām, kas uzrunāja. Kustība un deja ir tāds fantastisks mākslas līdzeklis, kurā ar vienu rokas mājienu vai sejas grimasi tiek pateikts viss nepieciešamais. Vārdi nav vajadzīgi. Praktiski visas individuālās un kontakta kustības bija pašizskaidrojošas, jo tās komplimentēja nepārprotamas emociju izpausmes aktieru sejās, kas dejas izrādē ir ļoti svarīgi. Biju sajūsmā par sirdspukstiem, kas izrādes sākumā Viņam un Viņai ir gandrīz sinhroni, bet, ierodoties Viesim, sākas tahikardija abiem – Viņai, jo priekšā stāv „svaigas un jaunas asinis”, Viņam – jo tiek apdraudēta teritorija. Manuprāt, asprātīgs kustības valodas un sižeta vēstījuma izmantojums. Tāpat patika izpildītāju kustību vieglums un plūdums, kuru atbilstoši sižeta līnijai nomainīja agresīvas un smagnējas „gaiļu cīņas” izrādes kulminācijā.

The hardest reviews to write are not about the shows you passionately loved or hated, but about ones that were just so-so” jeb „Visgrūtāk ir rakstīt recenzijas par izrādēm, kuras šķitušas puslīdz labas, nevis kuras no sirds patikušas vai nepatikušas,” raksta „The Guardian” blogere Lyn Gardner, un es absolūti piekrītu. Izrāde lika analizēt notiekošo, lika domāt, bet tajā pašā laikā vietām likās garlaicīga un uz vietas stāvoša, tāpēc arī vērtējums ir „so-so”, kam diemžēl nespēju rast latviskojumu, kas adekvāti pildītu šī izteiciena vēstījuma manieri.

Saistītie raksti:

Lāsma Bergfelde par izrādi “Viesis”

Inta Balode “Kustību teātris ir kustība vai teātris?”

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.