Vai atceraties,

kā akmens laikmetā visa māksla bija rituāla? Mūsu paleolītiskās apziņas saslēdzās ap centrā virpuļojošu vai lēni rotējošu šamaņa figūru – senajos laikos, pirms tika izbūvētas skatītāju zāles, priekškari un procedūras, pirms tika rakstītas recenzijas, lai ierāmētu kādu mākslas notikumu aktuālajā kontekstā.

Pamēģiniet atcerēties.

Izrāde “How a Spiral Works” saņēmusi Latvijas “Dejas balvu 2023–2024” kategorijā “Laikmetīgās dejas iestudējums vai notikums”, un žūrijas komentārā teikts: “Šīs izrādes suģestijas spēks slēpjas ne tikai elpu aizraujošās fiziskās noturības un meistarības izaicinājumā, bet arī spējā radīt hipnotisku un mītisku telpu.” (Izcēlums mans.)

Antropoloģijā mākslas prakses bieži tiek saistītas ar rituālo, mītisko; mākslas darbi, līdzīgi rituāliem procesiem, spēj kalpot kā transportlīdzeklis uz kopīgu nozīmju un identitāšu pieredzēm. Britu antropologs Viktors Tērners darbā “The Ritual Process: Structure and Anti-Structure” lieto jēdzienu “limināls”, no latīņu “limen” – slieksnis. Viņš analizē pārejas stāvokļu (pusaudzības, pamošanās, robežpārejas starp sociālām grupām) rituālus, un liminalitāte iezīmē šo rituālu vidusposmu – stadiju, kad iniciējamais (patiesībā jebkurš pārmaiņas piedzīvojošs organisms) ir zaudējis savu iepriekšējo statusu, bet vēl nav ieguvis jauno.

A place that is not a place and time that is not time¹ – tā Tērners dēvē brīdi, kad ierastās struktūras, regulas un hierarhijas izšķīst, kļūstot par daudznozīmīgu, nenoteiktību pilnu pārejas realitāti. Šī antistruktūra nodod mūs meklējošas un mainošas enerģijas rokās, bieži provocējot spontānu solidaritāti starp indivīdiem.

Izrādes biļešu iegāde iezīmē robežu struktūrā “skatītājs – izpildītājs”, “vērotājs – performants”. Pat ja sekojošā mākslas prakse nereti tiecas šo robežu nojaukt, mēs, empātijas pārņemti vai uzskatu sakritības aizrauti, joprojām apzināmies, kurā pozīcijā atrodamies, apzināmies savu sociālo lomu – skatītājs. Un kaut kur aiz tās klīst alu cilvēka patība, kura reiz bez jebkādas piepūles vai aizspriedumiem šķērsoja slieksni, aiz kura sākās māksla kā imersīvs rituāls.

Kāpēc viss šis garais ievads?

“How a Spiral Works” – atcerieties, tā sauc izrādi. Un šis garais spirālveida ievads, kurš atkal un atkal atgriežas pie atcerēšanās, ir tādēļ, ka izrādes pieredze negrib ļauties aprakstīšanai no vērotāja pozīcijas. Tā ir tik suģestējoša, ka nākas iezīmēt stabilizējošu, orientējošu, teorētisku apli, kura iekšpuse – izrādē notiekošais – no konceptuālām abstrakcijām vairās.

Iekāpjot aplī –

horeogrāfes Alises Madaras Bokalderes, dramaturga Džeisona Duprī un cirka mākslinieces Izabeles Kuzelītes kopdarbs ir imersīva mākslas pieredze, atgādinot, ka māksla reiz izauga no rituāla liminālās jeb robežtelpas. Skatītāji, publika, vērotāji – visi šie apzīmējumi kļūst par šauru. Mēs cirka arēnas krēslos esam klātbūtnes – būtnes, kas ir klāt. Izabeles čukstu telpā ieslīd Alise, un verbālās valodas instrumenti… notrulst.

Valoda atspoguļo to, kā mēs konceptualizējam pasauli, un aprakstīt savu pieredzi mēs varam tādas valodas ietvaros, kādu mūsu pieredze radījusi. Mēs esam vertikālas būtnes, lielāko daļu dzīves mūsu ķermeņi pavada, sadzīvojot ar gravitāciju, varbūt tāpēc katra situācija, kura to šķietami pārvar, spēj raisīt neviltotu sajūsmu. Žonglēšana ar piecām bumbiņām. Trīskāršais salto. Pa ietvi dejojošs plastmasas maisiņš.² Lidojums uz Mēnesi. Statistiski bieži tas notiek cirkā, bet atcerieties šūpoles, kur katra vēziena galā gaida bezgravitācijas ceturtdaļsekunde.

Sarunā ar radošo komandu pēc izrādes kāda skatītāja dedzīgi dalījās savās sajūtās, stāstot, ka pavadījusi izrādi, ieķērusies krēslā, “feeling tension from head to toes all through the performance”³.

Alisei ir ar ikdienas pieredzi grūti aptverams atbalsta punkts – augšup – un tikpat grūti aptverama balsta materialitāte – mati. Izabele ir viņas smaguma centrs vai, precīzāk, puse no tā, un šajā sasaistē veidojas hipnotiska, sinusoidāla centrbēdzes poētika.

Veidotāju komanda īpaši uzsver, ka šī nav cirka izrāde, un šī tiešām arī nav cirka izrāde. Mēs, zālē sēdošie, pametam teritoriju, kurā esam vērotāji, un nokļūstam viscerālā starptelpā, kurā rotē brīžiem nospriegota, brīžiem apvērsta spirāle. Cirka tehnika, attīrīta no visa tehniskā, kļūst par mītisku vispārinājumu. Abu mākslinieču ķermeņi šajā jaunajā balansa struktūrā atbrīvojas no plastikas sociālā un akrobātiskā slāņa, iegūstot citu, intuitīvāku kustības valodas frekvenci. Tie, protams, joprojām ir mūsu pašu sugasmāsu augumi, taču vienlaikus tikpat daudz tajos ir kaut kas no delfīniem, bioluminiscences un cerības. Tie kustas cauri telpai un laikam veidā, kas ķermeņus krēslos vedina noticēt, ka ceturtdaļsekunde šūpoļu vēziena galā var nebeigties.

Atcerieties,

kā Juras laikmetā. Kad mēs iemācījāmies lidot.

“Man patīk lēnums, lēna priekšmetu saskaršanās un cilvēku savstarpējo kustību veidošanās. Lēna pieskaršanās pretēji ikdienas skrējienam,” stāsta izrādes dramaturgs Džeisons Duprī, un arī abas kustību mākslinieces uzsver, ka izrāde tapusi ļoti lēni un saudzīgi. Tas liek domāt par radīšanas un arī performatīvo ētiku, kura regulāri uzjundī diskusijas visās skatuves mākslu nozarēs.

Spirāle iezīmē to, cik saudzīgi mēs varam atkal un atkal pieskarties daudz cietušajam ķermenim, kurš joprojām ir spējīgs ar mums sarunāties, sniegt pieredzes, ķermenis ir mūsu vienīgā saikne ar dzīvošanu pasaulē, vismaz tik ilgi, kamēr par mūsu partneri nav kļuvis kas cits. Sēņu micēlijs, piemēram, kā kokiem.

Tiem, kas, izkāpjot no pieredzes apļa, vēlētos noskaidrot ko vairāk par izrādes nosaukumu – tajā atbruņojoši atspoguļojas robežpārkāpēju brīvība. Pirmo kopīgo, rezidenču ietvaros tapušo skiču muzikālajam pavadījumam komanda izmantojusi skaņdarbu “How a Spiral Works”, tā radies darba versijas nosaukums. Pēc vēl dažām rezidencēm un work in progress versijām ar to jau bijis sarasts un šķitis dīvaini un bezjēdzīgi to mainīt. That’s how a spiral works.⁴

1 Vieta, kas nav vieta, un laiks, kas nav laiks. Rituāla dalībnieki kļūst par “robežpersonām” – brīvi no iepriekšējām identitātēm, lomām un hierarhijām, eksistējot realitātē, kas pastāv ārpus ikdienas telpas (vietas nozīmē) un laika (hronoloģijas nozīmē).

2 Atsauce uz britu režisora Sema Mendesa 1999. gada filmu “American Beauty”. Viens no filmas varoņiem, Rikijs Fitss, rādot nu jau par hrestomātisku kļuvušo “dejojošā plastmasas maisiņa” video Džeinai Bērnemai, saka: “Sometimes there’s so much beauty in the world, I feel like I can’t take it, and my heart is just going to cave in.”(“Reizēm pasaulē ir tik daudz skaistā, ka man šķiet – es neizturēšu un mana sirds vienkārši iegrūs.)

3 “Visu izrādes laiku jutos nospriegota no matu galiņiem līdz papēžiem.”

4 Tā darbojas spirāle.

*Anta Priedīte ir nozaru nomads, klejojot starp režiju, laikmetīgo deju, dramaturģiju un prozu

Titulfoto: Lauris Vīksne