Inta Balode

„Nākotne pieder kustības un teksta mijiedarbībai.” /Lelde Feldmane/

Briselē ir viena no prestižākajām dejas skolām – P.A.R.T.S. (The Performing Arts Research and Training Studios). Šodien un rīt (31. augustā un 1. septembrī) festivāla Homo Alibi ietvaros Tabakas fabrikā būs skatāma Lisbetas Gruvezas (Antverpene) izrāde “Kļūs sliktāk, sliktāk un sliktāk, mans draugs!”   Viena no pirmajām lietām, ko pamanu mākslinieces biogrāfijā ir maģiskie P.A.R.T.S. burti, kas uzreiz ir iemesls cerēt uz noteiktu kvalitātes līmeni.

Mazliet vairāk kā pirms gada Latvijā uzstājās vēl viens P.A.R.T.S. absolvents – palestīniešu izcelsmes amerikānis Tareks Halabijs (saruna ar horeogrāfu lasāma šeit). Prestižajā skolā mācās arī viens mūsējais, Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammas absolvents Krišjānis Sants. Pavisam nesen projekta “Jaunie nāk!” trešās sērijas ietvaros bija iespēja redzēt viņa solo darbu “Ornaments” (Te varam izlasīt Maijas Treiles recenziju par visu izrāžu vakaru un paša Krišjāņa rakstu par savu solo). Uz atlasēm (auditions) studijām P.A.R.T.S. skolā braukuši vairāki Latvijas dejotāji, iespēju studēt pagaidām gan ieguvis tikai Krišjānis Sants, taču ikviens, kas izgājis cauri atlasei, ir guvis vērtīgu pieredzi. Vasarās sākumā līdz pašai pēdējai kārtai tika Lelde Feldmane, 2011. gada LKA absolvente. DANCE.LV žurnāls viņu iztaujāja par pieredzēto. Tā kā tuvojas 1. septembris, kad visiem prātā jaunu zinību apgūšana, tad šis ir īstais brīdis, lai uzzinātu kaut ko vairāk par P.A.R.T.S. un to, kā Leldei tur klājās. Turklāt vēl klīst runas, ka, iespējams, gana drīz kāda no P.A.R.T.S. pirmās kārtas atlasēm varētu notikt arī Rīgā.

Lelde Feldmane: Nedēļa, ko pavadīju Briselē un P.A.R.T.S. skolā, paskrēja ātri un nemanot. Intensīvais dienas grafiks neļāva atslābt ne uz brīdi, un informācijas apjoms lika iespringt. Vispirms jau katrs rīts sākās ar tehnikas klasi pie kāda atpazīstama dejotāja vai horeogrāfa, un tam neizbēgami sekoja mokpilnie vakari, kad katrs muskulītis pirms gulētiešanas lika sevi manīt.

Inta Balode: Pāris teikumos pastāsti par to, ko zināji un domāji par P.A.R.T.S. skolu pirms devies uz atlasi? Vai, esot tur, sākotnējais priekšstats mainījās?

– Par skolu biju dzirdējusi dažādus nostāstus, sākot ar to, ka lielākā daļa laikmetīgo dejotāju tur grib mācīties un to, ka tur tiek uzņemti „īpaši kadri” – jo dažādāki un īpatnējāki, jo labāk. Bija priekšstats, ka skola skaidri zina, ko meklē, kāda tipa dejotājus, bet patiesībā arī viņiem pašiem ir tikai aptuvena nojausma par to, ko viņi vēlas sagaidīt no audition (atlases) dalībniekiem. Ar vārdu „viņi” es domāju žūriju, kas mūs vērtēja, jo varēja redzēt, ka viņi ir ļoti ieinteresēti atrast ko neredzētu un jaunu. Katrs audition dalībnieks, katrs nākamais solo tika gaidīts ar lielu interesi, it īpaši to sajutu pēdējā dienā, kad bijām palikuši vien trīsdesmit.

Pārsteidza labā atmosfēra un žūrijas labvēlīgā attieksme, it īpaši to jutu intervijā. Žūriju pārstāvēja skolas direktors Teo Rompejs (Theo Rompay), bijušais “Ultima Vez” dejotājs Thomas Hauert; klasikas un dejas teorijas pasniedzēji Elisabeth Farr, Janet Panetta, Johan Thielemans un laikmetīgās dejas pasniedzējs Salva Sanchis. Viņi bija ļoti atvērti un ieinteresēti uzzināt par laikmetīgās dejas attīstību Latvijā un Rīgā, par Latvijas Kultūras akadēmiju un to, ko tā piedāvā, kādā līmenī tiek sagatavoti jaunie horeogrāfi, kādi pasniedzēji devuši meistarklases, kādas izrādes pie mums ir viesojušās no ārzemēm.

Vai P.A.R.T.S. ir labāka skola? Kāpēc jā vai nē?

– P.A.R.T.S. noteikti ir labākā laikmetīgās dejas skola Eiropā. Uz skolu brauc labākie horeogrāfi no daudzām pasaules valstīm. Skolā kopumā mācās aptuveni 60 dejotāju, kas tiek sagatavoti ļoti augstā profesionālā līmenī. Skolas gads ir nedaudz citādāk strukturēts nekā LKA. Viens horeogrāfs strādā ar pusi no studentiem vairākas nedēļas pēc kārtas, pasniedzot intensīvi savu tehniku. Vienīgais mīnuss – šo skolu absolvējot, netiek dots bakalaura un maģistra grāds.

P.A.R.T.S. meklē dejotājus – personības. Atlases kārtās pārbaudījumi tika strukturēti ļoti dažādi, lai jauno studentu pēc iespējas daudzpusīgāk iepazītu, saprastu viņu domu gājienu un intereses.

Pāris dejotāji un viņu solo joprojām palikuši spilgtā atmiņa, jo tas, ko viņi darīja, bija ļoti pārliecinoši un tieši solo bija noteicošais, pēc kā žūrija izvēlējās finālistus. No malas skatoties, varēja ļoti labi redzēt, ka pāris dejotāji bija galvas tiesu pārāki, ka viņiem nav nekādu aizspriedumu un baiļu. Vinnēja tie dejotāji, kas pilnībā spēja “sevi izgriezt no iekšpuses uz āru” un “pilnībā parādīt savu oderi”.

Kur notika atlases, cik kārtas bija, aptuveni cik dalībnieku un cik procenti no tiem vīrieši?

– Skolā ir divas programmas – Training cycle un Research cycle, ik pa diviem gadiem kādai no programmām ir jauna uzņemšana. Parasti katrai atlasei ir 2 kārtas. 1. kārta notiek vairākās Eiropas valstīs (Briselē, Londonā, Berlīnē, Vīnē, Stokholmā) kā arī ASV (Ņujorkā). No katras pilsētas tālāk tiek vidēji 6 dejotāji. Otrā kārta jeb noslēguma atlase notiek jau Briselē.

Pirmajā kārtā Briselē bija 70 dejotāju, no tiem kādi 15% vīrieši. Diena, protams, sākās ar uztraukumu un bailēm, ko un kā. Bet ja nopietni, tad tehnikas klasi un improvizāciju, ko pasniedza David Hernandez, bija ļoti dinamiska. Dienas otrā daļa pagāja atrādot savus iepriekš sagatavotos solo, kuriem bija jābūt aptuveni 3 minūtes gariem. Solo nevarēja izmantot nekādu mūziku un priekšmetus. Es izvēlējos rādīt fragmentu no nesen notikušā projekta “Jaunie nāk”, kurā attēloju un interpretēju latviešu valodā esošos frazeoloģismus ar kustības palīdzību.

Kāds ir atlases kārtu dalībnieku vidējais vecums, kādas valstis tika pārstāvētas un kas bija jādara?

– Vidējais dejotāju vecums, kas stājās uz Research cycle programmu bija apmēram 24, 25 gadi, jo nolikumā ir teikts, lai stātos uz šo programmu jābūt vismaz 21 gadu vecam un ne vecākam kā 29 gadi, kā arī jābūt augstākajai izglītībai dejā. Pārsvarā dejotāji bija no Eiropas – Francijas, Beļģijas, Vācijas, bet bija arī no ASV, Meksikas, Ķīnas, Japānas, Brazīlijas. Otrā – fināla kārta notika Briselē, tā ilga 6 dienas un tajā piedalījās 68 dejotāji, no kuriem trešdaļa noteikti bija vīrieši, jāatzīst, ka puišu tehniskais līmenis bija krietni labāks un vienlīdzīgāks kā meitenēm. Katra diena bija stingri izplānota un intensīva. Dienas pirmā pusē notika tehnikas klases pie kāda no horeogrāfiem, pēc tam sekoja Rosas kompānijas repertuāru apgūšana un rakstiskā daļa. Pēc trim dienām palika trešdaļa dejotāju. Viena diena tika dota, lai sagatavotu jaunu solo ar noteiktiem elementiem. Elementi bija gan abstrakti, gan tieši (reliģija, zinātne, politika, skaitļi, ģeometriskas figūras). Izejot no šo elementu kombinācijas, katrs dejotājs veidoja savu solo, kuru pēc tam pa vienam atrādīja žūrijai un pārējiem dejotājiem.

Tavs pozitīvais un negatīvais pārsteigums?

– Pārsteidza dejotāju atsaucība, draudzīgums un izpalīdzība. Kopā pavadītais laiks gan klasēs, gan ārpus tām lika aizmirst dienas nogurumu un uztraukumus Jaunie kontakti, ko ieguvu ir vēl viens liels pluss, kas noderēs nākotnē, un daudzās pazīšanas tiks realizētas jaunos internacionālos projektos. Negatīvais pārsteigums laikam bija tas, ka reāli skola šogad Research cycle programmā uzņems 6 jaunus studentus. Un nauda, ar ko jārēķinās ir apmēram 12 000 Eiro.

Vai nākotne pieder kustības vai konceptuālām izrādēm?

– Tik daudzus solo numurus (50!) tik īsā laikā (2 dienās) laikam redzēju pirmo reizi, līdz ar to tā bija lieliska iespēja redzēt vienkopus un salīdzināt dejotāju tehniku, tēmas un aktualitātes.

Nākotne noteikti pieder kustībai un tekstam, mijiedarbojoties vienam ar otru. Tekstu izmantoja ļoti liela daļa horeogrāfu, bet vinnēja tie solo, kur teksts ir tikpat nozīmīgs kā kustība. Vairākās horeogrāfijās dominēja globālas lietas – politika, nemieri, ekonomiskās krīzes.

Savukārt konceptuālie solo laikam īsti nebūs P.A.R.T.S. skolas formāts, piemēram, kaila ķermeņa koncepcija sen jau vairs nevienu nepārsteidz, bet tomēr tas tika izmantots pāris solo.

Solo raksturu diezgan daudz noteica dejotāja izcelsme vai valsts, no kuras viņš nāca. Piemēram, meitene no Grieķijas abos savos solo apspēlēja tobrīd valstī esošos nemierus un iedzīvotāju streikus, kas tobrīd norisinājās Atēnās, savukārt, puisis no Beļģijas runāja par Arābu pavasari. Biju mazliet vīlusies skatoties uz dejotājiem no ASV, pietrūka idejas un oriģinalitātes, viņu rādītie solo bija ļoti klasiski un vienveidīgi, bez savas odziņas.

Kādas slavenības satiki?

– Noteikti pieminēšanas vērta ir P.A.R.T.S. skolas virtuve, tā noteikti bija mana mīļākā vieta, un tur tad arī visas slavenības apgrozās. Patiesībā tā bija unikāla vieta, kur vari redzēt gandrīz visus ar skolu saistītos cilvēkus, sākot no mikrobiotiskās virtuves pavāra līdz pat pašai skolas direktorei un horeogrāfei Annei Terēzai de Kērsmakerei. Atmosfēra, kas tur valdīja, bija ļoti patīkama un omulīga. Studenti sēž kopā ar pasniedzējiem, Rosas kompānijas dejotājiem. Kamēr pusdieno, mierīgā garā apspriež dienas notikumus.

Kas palīdzēja un kas traucēja no tā, kas ticis apgūts, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā?

– Akadēmija ļoti labi iemācīja un uztrenēja spēju īsā laikā sacerēt horeogrāfisku materiālu, kā arī iedeva ļoti labus kompozīcijas pamatus. Situācijā, kad jāsacer solo 20 min laikā, tu nejūties kā no laivas izmests un spēj mobilizēties, lai kaut ko radītu tā uzreiz uz vietas. Ievēroju vienu būtisku atšķirību, LKA studenti vairāk strādā kopā viens ar otru un grupās. Mēs esam pieraduši, ka vairāki horeogrāfi strādā paralēli, dalot vienu zāli un laiku. Savukārt, P.A.R.T.S. strādājām lepnā vientulībā. Traucēja pārlieku lielais klusums apkārt.

Kas ir vērtīgākais no gūtas pieredzes?

– Atgriežoties Latvijā, bija ļoti laba pēcgarša un pozitīvas sajūtas. Pilsēta, ko redzēju, cilvēki, ko satiku, emocijas, kuras guvu, ļāva uz pāris dienām izbēgt no ikdienas rutīnas. Šo dienu pieredze palīdzēja man pašai saprast, kur es esmu kā dejotāja, pārvarēt un izaicināt sevi. Lika nonākt situācijā, kad ir grūti, bet ir jāsaņemas un jāizdara līdz galam. Pārliecinājos, ka vienmēr būs kāds, kuram var palūgt palīdzību vai padomu.

Protams, lielākais ieguvums, kāpēc ir vērts piedalīties šādās atlasēs ir horeogrāfi, kurus ir iespējams satikt: Salva Sanchis, Rasmus Olme, Florence Augendre, David Hernandez, Laura Aris, Sandy Williams ir tikai daži no P.A.R.T.S. pasniedzējiem. Kā jau minēju, skola nākošajā Research cycle 2013./2014. gadā uzņems tikai sešus studentus, bet vēl desmit ir gaidītāju sarakstā, kas nozīmē, ka līdz pat pēdējam brīdim šiem desmit cilvēkiem ir iespēja mācīties šajā skolā. Man pašai liels prieks un lepnums par sevi, ka tiku līdz finālam un pilnībā ņēmu vērā Krišjāņa ieteikumu izbaudīt nedēļu P.A.R.T.S.