Latvija nav plaša zeme. Un tomēr – cik liela atšķirība laikapstākļos un klimata niansēs ir starp Ventspili un Daugavpili vai Liepāju un Valku! Tikpat plaša diapazonā ir šodienas latviešu skatuviskās tautas dejas kopaina: no tautas deju apdarēm un autordarbiem ar folklorai tuviem izteiksmes līdzekļiem līdz robežjoslai ar mūsdienu deju žanru, šova un estrādes elementiem, “kājas pa gaisu” dejām. Lauks ir teju nepārredzams! Ir jābūt prasmīgam kučierim, lai latviešu skatuviskās tautas dejas rati noturētos uz iebrauktā ceļa un neieripotu vienā vai otrā ceļmalas grāvī ar visiem kulbā sēdošajiem dejotājiem. Lai iezīmētu ceļa robežas, Valmierā šīgada 24. janvārī notikušā XXV Jaunrades deju konkursa nolikums paredzēja konkrētu deju piedāvājumu: tautas deju vai rotaļdeju apdares vai arī latviešu skatuviskās tautas dejas, kas balstītas folkloras horeogrāfiskajā un muzikālajā materiālā vai tā elementos.

Jaunrades deju konkurss nenoliedzami ir adresēts nozares profesionāļiem – gan dalībniekiem, gan apmeklētājiem. Stimuls piedalīties, pirmkārt, ir iespēja pamēroties spēkiem ar kolēģiem, nodemonstrēt savu pašreizējo spēju, redzes apvāršņa un izpratnes līmeni (sevišķi jaunajiem censoņiem). Otrkārt – palaist savas dejas “tirgū”, nodot tās citu deju kolektīvu rīcībā un, kas zina, varbūt kādudien ieraudzīt Deju svētku laukumā. Vērtība skatītājiem no jomas profesionāļu vidus – noskatīt dejas savu kolektīvu repertuāram un gūt kopskatu par nozares aktualitātēm un  tendencēm. Īstenībā jau uzvarētājas ir nevis konkursa žūrijas apbalvotās dejas, bet gan tās, kas aiziet tautās un gūst kolēģu ievērību.

Daudz kas līdzšinējos Jaunrades deju konkursos ir tradicionāls un ierasts (kaut vai norises vieta un laiks), bet katru reizi ir arī kāda atšķirība. Tā arī šoreiz – citādāks, kaut arī labi zināmu un respektablu speciālistu pārstāvēts, žūrijas sastāvs vien piecu personu sastāvā. Žūrijas komisijas priekšsēdētāja – Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsvadītāja, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ilze Mažāne. Pārējie eksperti: Agris Daņiļevičs, Ilmārs Dreļs, Dace Smirnova, Antons Freimans. Pirmie divi ir labi zināmi horeogrāfi, svētku virsvadītāji, populāru deju autori, Dace Smirnova – horeogrāfiskās folkloras speciāliste, Antons Freimans – baleta vides pārstāvis, horeogrāfs, dejotājs un repetitors. Visi ir akadēmiski izglītoti un pieredzes bagāti cilvēki, par kuru spriedumu nav jāšaubās.

Pēc pirmās atlases, kurā videoformātā novērtēta pieteikto jaunrades darbu atbilstība nolikumam, līdz konkursam nonākušas 27 autoru 60 dejas. Jaundarbi tiek vērtēti divās kategorijās – tautas deju vai rotaļdeju apdares un skatuviskās tautas dejas, kas balstītas folkloras materiālos. Katru deju žūrija vērtē pēc pieciem kritērijiem, katrā no tiem piešķirot noteiktu punktu skaitu: jaundarba oriģinalitāte un atbilstība nacionālajam raksturam; dejas zīmējuma izvērsums telpā; dejas valodas izvērsums; dejas dramaturģija; vizuālais tēls. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka tas izskaidro deju apbalvošanas sistēmu. Godalgotās vietas tiek piešķirtas atbilstoši iegūtajam punktu skaitam. Katra deja, saņemot žūrijas piešķirto punktu skaitu, ierindojas kādā no vietu sadales līmeņiem. Naudas balvas autoriem šoreiz nav paredzētas, līdz ar to žūrijai nav jāskopojas un jāapgrūtina sevi, izvērtējot pašus labākos no labākajiem. Es to sauktu nevis par apbalvošanu, bet gan par deju ierindošanu noteiktos līmeņos vai gradācijās. Bet vai tad žēl balvu?! Dejotājiem taču liels prieks par iegūtajām “vietām”. Apbalvojumu daudz, jo dejas piedevām tiek vērtētas atsevišķi gan tautas deju apdaru jomā, gan arī katrā no dejotāju vecuma un kvalitātes grupām: jauniešu (A, B, C grupas), vidējās paaudzes (D, E grupas), senioru (F grupa). Tādējādi konkursā pavisam tika apbalvotas 40 dejas: 24 ieguva trešo vietu, 15 – otro vietu un divas – pirmo vietu. Uz šī fona ir ļoti maz ZELTA MEDAĻU jeb par izciliem atzītu darbu. Kā tādi tika novērtēti tikai “Zemgales puķe” (Diānas Gavares horeogrāfija, Santas Grigorjevas mūzika) tautas deju apdaru kategorijā un “Bij’ mums vērts” (Dagmāras Bārbales horeogrāfija, Mārtiņa Miļevska mūzika) D grupas vidējās paaudzes deju kolektīvu jaunrades deju kategorijā. Turklāt  B un C jauniešu deju kolektīvu grupās netika piešķirta pat neviena otrā vieta. Ja uz konkursa rezultātiem paskatās no šāda viedokļa, tad jāsaka: apbalvoto deju daudz, bet vērtējums visai skarbs. Par ko tas liecina? Vai deju autoriem ir grūtības izteikties “vienkāršā valodā”, izmantojot dejotāju sastāva “standartizmēru” – astoņus dejotāju pārus? Acīmredzot tādām horeogrāfijām būtu jāpievērš īpaša uzmanība, jo bez atbilstoša repertuāra E, C un B grupu dejotāju sastāviem neizaugs arī spējīgākie D un A grupu dejotāji.

Vai XXV Jaunrades deju konkursā zelta graudu birums bija vājš? Es tā vis neteiktu. Pirmkārt, svarīgi, ka, lai gan konkursā nepiedalījās tādi latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfiju meistari kā Jānis Ērglis, Zanda Mūrniece, talantīgais Reinis Rešetins, žūrijā strādājošie Agris Daņiļevičs un Ilmārs Dreļs, konkursa noteikumi neatbaidīja jaunos horeogrāfus un nenoslāpēja viņu entuziasmu. Atzīstamu sniegumu savos jaundarbos parādīja Zane Muzikante (“Ritu, ratu Rīgā braucu” – 3. vieta deju apdaru kategorijā), Krišjānis Bite (“Zaļumballe” – 2. vieta F grupā), Kaspars Brauns (“Jaunskungs uzkāpj augstus kalnus” – 2. vieta D grupā; “Sanācieti, Jāņa bērni” un “Vasariņa” – abām 3. vieta B grupā), Rūta Cīrule (“Saules meita” – 3. vieta C grupā; “Laima – ceļa rādītāja” – 3. vieta A grupā), Uva Eglīte (“Vēja māte” – 3. vieta A grupā) un Rūdolfs Cīrulis (“Jaunas meitas Īdeņā” – 3. vieta A grupā). Jauno horeogrāfu darbi ļauj ielūkoties, kādā virzienā varētu attīstīties skatuviskā tautas deja nākotnē. Prieks arī par pieredzējušākiem dejdariem – Taigu Ludboržu (konkursā trīs dejas), Juri Goguli (4), Diānu Gavari (4), Liliju Liporu (2), Baibu Ķesteri (2), Daci Adviljoni (1), Gunu Trukšāni (2), Līgu Indriksoni (1), Aigaru Bajāru (1), kuru visu horeogrāfijas ieguva arī godalgotas vietas. Vadošās horeogrāfes statusu latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijas “jaunajā strāvā” jau ierasti apliecināja Dagmāra Bārbale, piedalīdamās konkursā ar septiņām dejām, no kurām sešas tika apbalvotas. Dagmāras Bārbales izvēlētais piedāvājums XXV Jaunrades deju konkursam dod ieskatu viņas daiļrades virzībā un, šķiet, rada priekšstatu, kāda varētu būt viņas ideja jau izsludinātajam XVIII Deju svētku koncepciju konkursam. Nu ko, lai tajā veicas visiem pretendentiem!

Pagājušais bijis aktīvs gads arī gandrīz vai par klasiķi uzskatāmajam Jānim Purviņam. Viņš vērtēšanai konkursā nodeva sešas horeogrāfijas, no kurām četras bija uz Latgales novada folkloras materiāliem balstītas tautas deju apdares. Apbalvotas tika viņa dejas “Spardeišonys gobols” (3. vieta tautas deju apdaru kategorijā), “Dieviņš brauca pār kalniņu” (3. vieta F grupā) un “Es uzaugu diža meita” (2. vieta A grupā).

Tomēr personīgi savu visaugstāko vērtējumu atdodu horeogrāfes Guntas Skujas veikumam. Viņa bija spoži pievērsusies repertuāra sadaļai, kas nav plaši pārstāvēta un kuras stipri vien pietrūkst deju kolektīvu pūros, – senioru un vidējās paaudzes E grupas dejām. Gunta Skuja konkursā piedalījās ar divām senioru dejām, divām E grupas dejām, divām D grupas dejām un vienu A grupas deju, par tām saņemdama divas 2. vietas F grupā, 2. un 3. vietu E grupā un 3. vietu D grupā. Manuprāt, kopvērtējumā žūrija noskopojās ar punktiem F un E grupu dejām, jo šīgada repertuāra piedāvājums bija augstvērtīgs. Pašlaik Latvijā ir spēcīgi senioru deju kolektīvi, jo skatuviskās tautas dejas uzplaukuma perioda – pagājušā gadsimta 70.–80. gadu – dejotāji nu ir sasnieguši senioru vecumu. Savukārt vidējās paaudzes E grupa ir kvalitātes ziņā sarežģīta grupa, kam grūti atrast koprepertuāru. Rīgā un lielākajos centros E grupu izvēlas novecot sākušie vidējās paaudzes dejotāji, savukārt perifērijā – arī gados jaunāki dejotāji ar zemāku tehnisko sagatavotību. Līdz ar to viņiem “pa kaulam” ir ne tikai lēnīgās, bet arī tehniski vienkāršākas, toties jestrākas dejas. Esmu cieši pārliecināta, ka Guntas Skujas “Krustā polka” (2. vieta; Gata Gaujenieka mūzika) un “Saule rāja mēnestiņu” (2. vieta; Egona Kronberga mūzika) iesakņosies F grupas deju kolektīvu repertuāros, dejas “Runā ļaužu valodiņas” (2. vieta; Ilgas Reiznieces mūzika) un “Līvānu stumdiņš” (3. vieta; Māra Muktupāvela mūzika) dejos E grupas kolektīvi, savukārt majestātiski skaistais “Godu dancis” (3. vieta; Māra Muktupāvela mūzika) greznos D grupas kolektīvu repertuāru.

Deju kolektīvu vadītājiem un horeogrāfiem būtu cieši pie sirds jāpatur apziņa, ka 2026. gadā, tāpat kā gadu desmitiem iepriekš, latviešu skatuviskās tautas dejas žanrs savās labākajās izpausmēs turas augstu uzceltas latiņas līmenī. Katrs 3–4 minūtes garais dejas izpildījums ir gaistošs skatuves mākslas darbs, kurā svarīgs ir viss – dejas ideja, stāsts vai noskaņa, soļu raksts, mūzikas pavadījuma raksturs un izpildījums, dejotāju ietērps un atdeve dejai. Ir svarīga iecerēto kustību saskaņa ar mūziku, ir svarīga katra detaļa – izvēlēto atribūtu vai scenogrāfijas elementu pielietojums, skatuves apgaismojums, pat villaiņu izmērs, brunču garums un puišu un meitu tērpu saskaņotība un krāsu gamma. Jo tas viss ir nepieciešams, lai rastos īsts MĀKSLAS  DARBS.

Īsas piezīmes uz koncerta programmiņas malām

• Populārākais dejas tēls 2025. gadā – līgava (dažās dejās pat divas) vai brūtes pāris. Populārākā dejās atspoguļotā sadzīves tradīcija – precības, kāzas un visi ar tām saistītie rituāli un jampadrači. Horeogrāfiem interesē arī talkas darbu, krustabu, Lieldienu un ķekatnieku tradīcijas.
• Visbiežāk izmantotais dejotāju sastāvs: 8–16 dejotāju pāri + viens vai divi solisti (attaisnoti vai neattaisnoti). Brīžiem rodas sajūta – būtu laba deja, ja netraucētu solopāris. Mīla un romantika ir izplatīta tēma arī vidējās paaudzes dejotāju vidū.
• Dažkārt horeogrāfi tā aizraujas, ka nezina, kā deju nobeigt, piedodiet, pabeigt. Uz skatuves tad atstāj vienu pāri – lai paši tiek prom, kā māk. (Tā ir arī ērtāk – jāklanās tikai vienam pārim, pārējie tikmēr jau var pārģērbties.)
• Iecienītākie skatuves tērpi: 2. vietā – Alsungas. Pat Rīgas meitiņas dejo Alsungas tērpos. 1. vietā – Abrenes tērps visiem kolektīviem no Bauskas līdz Daugavpilij. Dažkārt Abrenes daiļavas – tiesa gan, draiskules, jo bez galvassegām, – darba apavos (pastalās) danco ar grezni tērptiem Kurzemes kungiem melnās biksēs un ādas kurpēs, uz skatuves pat pa daļai tos izģērbjot (lakatiņus noraisot).
• Ja ir karsti vai nepieciešams dejotājus kaut kā dažādot, tad grezni izšūto senāko tumšzilo Abrenes goda tērpu, izrādās, var vilkt atvieglinātā komplektācijā – kreklos, bez ņieburiem vai jakām. Brunči gan paliek.
•  Atvainojos, bet kaitina grezni izšūtie (mašīnizšuvumā, protams), bez ņieburiem, vestēm valkātie poliestera auduma puscaurspīdīgie “tautiskie” krekli (pat, ja nesaburzās).
• Ieviešas jauns skatuviskās tautas dejas novirziens “kājas pa gaisu”, tāpēc brunči tajā kļūst arvien īsāki. Ir arī jaundarbi, kas neierakstās nekādā stilā. Tajos tad dejotāji tiek “noformēti” 2018. gada Deju svētku stilizētajos arheoloģiskajos tērpos – garām nenošaut, jo nekas nav tradicionāli, bet gan mistiski un mitoloģiski. Gaume mēdz būt dažāda.

Titulbildes: Deja “Man muoseņa” Gunas Trukšānes hor. Dejo TDA “Līgo”. Foto Uģis Brālēns (LNKC)