Skatītāja par Līgas Libertes dejas izrādi “Mēs esam ceļotāji”

08/11/2012

Lāsma Bergfelde

Mēs esam ceļotāji. Nāve ir liels jautājums. Citam tas raisa nāvīgas bailes, citam filozofiskas pārdomas. Ir doktrīnas, reliģijas, viedokļi, skaidrojumi, versijas un klīniskās nāves aculiecinieku atmiņas, bet nekas no tā nav pierādījis ne pēcnāves dzīves esamību, ne tās neesamību. Ar zinātnes instrumentiem un mēraparātiem, kuriem uzticas mūsu analītiskais prāts, joprojām neapgāžami varam pierādīt tikai pašu faktu, ka nāve vairs nav dzīvība. Pasaule joprojām nav vienojusies par to, kas ir pēc nāves, un, ja kaut kas ir, vai mēs to varēsim apzināties. Bet tik pat lielā mērā, cik nāves esamība reizēm dzen izmisumā, tik pat ļoti tās klātbūtne piešķir dzīvei jēgu.

Līgas Libertes atrisinājums šai mīklai ir gaišs, cerīgs un pārpilns mīlestības. Lai arī izrāde veltīta horeogrāfei tuviem dvēseļu ceļojumā aizgājušiem cilvēkiem, nav jaušamas skumjas un sēras. Noskaņa ir apliecinoša un pilna pārliecības, ka ceļojumā jādodas ar paļāvību, bez bailēm no nezināmā. Programmiņā ir citēti budistu raksti, bet izrādes noskaņa raisa asociācijas ar latvju pagānisko uzskatu par aizsauli un veļiem. Un mīkstajās sūnās dejojošie gaišie augumi – ceļojošas dvēseles, gari, veļi – liekas dziļi latviski. Tādā latviskās dzīvesziņas ritmā ieaijā arī latviešu tautas dziesma „Tumša nakte, zaļa zāle”, kas liekas nākam tepat no klētiņā veļiem saklātā mielasta galda. Un brīžiem liekas, ka tas ir tāds latviskais budisms, kaut kāda dziļā patiesība, kas nedaudz izmainītās formās ieaudusies visās ticībās un kultūrās.

Muzikālais fons reizēm iznāk priekšplānā, reizēm atkāpjas, veidojot viengabalainu stāstījumu, lieliski savijoties ar baltajiem, trauslajiem dejotāju stāviem. Šī veiksmīgā abu elementu savstarpējā papildinošā saspēle arī panāk ticamības momentu. Martas Ritovas balss ir tieši tik dzidra, lai nebūtu nekādu šaubu, ka ceļojums ir tikpat tīrs un gaišs kā patiesākā mīlestība.

Kopumā ir tāda ļoti laba, līdz galam novesta darba, izauklēta procesa sajūta. Sākot jau ar tādiem sīkumiem kā programmiņām uz katra krēsla, kas sagaida skatītājus un muzikālā pavadījuma diskiem, kurus iespējams iegādāties. Dvēseli vaļā paver arī Līgas Libertes īsā uzruna pirms izrādes. Esi ievirzīts uz gaiša, meditējoša ceļa un gatavs ieskatīties starppasauļu ceļojumā Līgas acīm. Ir reizes, kad liekas, ka būtu gribējies kādu gaismas staru vairāk, vai kādu ēnu tumšāku. Taču lieliskās video projekcijas burtiski atrauj vaļā galu iztēles maisam un brīžiem gribas pieturēties pie krēsla, lai justos stabilāk zāles kopējā atraušanās brīdī no zemes, kad rodas pilnīgi fiziska ceļojuma sajūta, ka kopā dodamies uz augstākām sfērām.

Izrādes izskaņā, skatoties uz dvēseļu tauriņiem, gribas no visas sirds ticēt, ka kāds gaismas tauriņš atrodams ikvienā no mums, jo ne jau visi esam eņģeļi. Domājot par izrādi, gribas pārfrāzēt kaut kur dzirdētu teicienu: “gribēja uztaisīt izrādi par nāvi, bet vienalga sanāca par mīlestību”.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.