Lāsma Bergfelde

Iedomājoties laikmetīgo deju, pirmās tēmas, kas nāk prātā, ir savstarpējās attiecības, attiecību trīsstūri un daudzstūri, cilvēka iekšējās pasaules izdejošana uz āru, divu pasauļu sadejošanās. Grūti nākas iedomāties dejas valodā paustu vēstījumu par dabas un pasaules apdraudētību vai baltā lāča glābšanu. Tieši tāda ir laikmetīgās dejas vakara Baltsmelns pirmās daļas “Ursus maritimus” tēma, tapēc vēlos, lai mani tai sagatavo.

Balts

Un mani sāk gatavot jau uzreiz pēc garderobes pamešanas, tur centrālapkures efekta varā ir atstāti lieli ledus kluči kopā ar baltajiem lāčiem. Nenoturos pārliecināties, ka viss notiek pa īstam, tiešām kūst un pil absolūti neinscenēti. Arī programmiņa, kuras tekstā izpaudusies Dižā bezzobe, kurai, kā jau gliemenei, var piedot dažas drukas kļūdas, mani skaidri ievirza iestudējuma idejas straumē. Esmu uz pareizā viļņa un gatava ņemt pretī visu balto, lai gan saprotu, ka būs arī sāpīgi.

Sākums ir skaists un lirisks, gandrīz kā balets. Viss balts un tīrs, un saprotu, ka negribētu neko no tā zaudēt. Iespējams tas ir romantizētais skatījums uz dabu, ko mēs pazīstam tikai no dokumentālajām filmām, kur nekad kadrs netiek piesārņots ar cilvēka ietekmi un cilvēka atstātajām riepām vai plastmasas pudelēm, radot mānīgu priekšstatu, ka mežonīgā savvaļas daba ir bezgalīga un civilizācijai nav nekādas iespējas to ietekmēt.

Operas Jaunās zāles plašajā skatuvē deju kompānija veiksmīgi apdzīvo visu spēles laukumu un ir tāda pašsaprotama perspektīvas izjūta, tu pilnīgi noteikti zini, kurā virzienā ir Ziemeļpols. Baltie dejotāju tēli reizē ir gan leduslāči, gan glābēji, kas reizēm nezin kā glābt, kā saglabāt, kā nekaitēt. Saldi dungoto “pekainām(i) kājiņām(i)”, pāršķeļ leduscirtnīša sitieni. Reizēm balto stāvu saspēle liek aizdomāties, cik ļoti esam saistīti. Cik svarīgi, ka ir kāds, kas mūs balsta, un tik pat svarīgi ir palīdzēt nezaudēt līdzsvaru kādam citam. Mēs esam visi uz vienas planētas – gan leduslāči, gan bezzobes, gan cilvēki.

Pa īstam iesāpas, kad tiek pieminēts Jandzi upes delfīns, kurš esot jau gandrīz izmiris, iesāpas līdz asarām. Nezinu vai tas ir tieši par to pēdējo delfīnu, kurš saprot, ka nevar vairs atrast nevienu sev līdzīgo, vai par to kopējo šauro līniju starp dzīvi un nāvi; rotaļu ar nāvi, ko mums liekas, ka nevaram zaudēt. Arī mani trāpa tā dziļā sāpe, ar kuru Olga Žitluhina izdejo savu pārliecību.

Tēma, protams, smaga, jo dziļāk par to domā, jo smagāka tā kļūst. Taču izrādē galvenokārt jūtams tāds pūkainums un jūtīgums, neviens netiek vainots, rodas tāda tīra, smalka līdzpārdzīvojuma smeldze. Lai problēmas lielums neradītu bezcerības garšu un nenolaistos rokas, domājot, ko pats vari ietekmēt, starpbrīdī palīdz dejas kompānijas draugu – biedrības “homo ecos” – dalītās kartiņas. Tās iedrošina, ka glābt planētu var ne tikai braucot kaut kur pieķēdēties vai lejot krāsu uz slavenību kažokiem, bet arī stādot kokus un braucot ar riteni.

Izrāde beidzas ar jautājumu un citādāk jau arī nevar būt. Kāds būs Ursus Maritimus liktenis, izlemsim mēs ar savām mazajām un lielajām izvēlēm. Uz izlīgumu ar dabu varam cerēt tad, kad nebūs vairs vienaldzīgo. Varam tikai paļauties, ka tad vēl nebūs par vēlu.

Melns

Melnā daļa „Quick Time Player” bija mani savaldzinājusi jau iepriekš. Esmu tai līdzi dzīvojusi un plati smaidījusi Dailes teātra mazās zāles tumsā. Ausis baudīja lielisko opermūziku, uz skatuves “dauzījās” melnā tērptie dejotāji – katrs savas dzīves iestudējuma premjers un prīma. Draiski, reizēm komiski apspēlētas attiecības, katra indivīda svarīgums, “prīmu” un “premjeru” dažādie redzes leņķi. Viegli saprotams, bet ne virspusējs, dejojums ar brīnišķīgiem Šeilas tērpiem, ko reizēm gan gribējās redzēt precīzākā gaismu partitūrā. Izrādes skaidrajā dejas zīmējumā redzams, ka numurs ir iespēlēts un ansamblis pats to izgaršo. Izpildījuma vieglumu noķer arī skatītāji, dažās rindās smiekli pat spurdza nepārtraukti.

Tagad, ar pāris dienu atstarpi skatoties uz šo dejas vakaru, īsti neesmu pārliecināta vai attaisnojās šo abu dejas numuru apvienošana. Abi iestudējumi labi saskan nosaukumā, bet melnais noslēgums, nedaudz atšķaida baltās daļas atstāto pēcgaršu. No tāda kultūras notikuma viedokļa, protams, ir jauki redzēt Olgas Žitluhinas dejas kompāniju tādā “pilnmetrāžas” dejas vakarā, bet, ja mākslinieku uzdevums bija atstāt kādu nospiedumu skatītāju galvās un likt aizdomāties par leduslāci, tad efektīgāk būtu bijis viņus palaist uz ielas tieši pēc baltā lāča pieskāriena.