Skatītāja par izrādi Pārsālīts

13/10/2011

Lāsma Bergfelde

Ir izrādes, kurām nosaukums der kā uzliets, citām tas ir pat veiksmīgāks kā pati izrāde. Bet ir reizes, kad nosaukums paslīd garām un varbūt pat labi, ka tas nav palicis prātā un netraucē baudīt pašu vakara pamatēdienu, visu laiku galvā mēģinot saprast, kāpēc tas saucas tā kā tas saucas. Man tieši tā paveicās, kad “Patriarha rudens” ietvaros skatījos dejas izrādi “Pārsālīts”. Un nosaukums šoreiz tiešām nav svarīgākais, tik pat labi derētu trīs zvaigznītes vai krustiņi, jo izdejotas tiek divu jaunu cilvēku attiecības, viņš + viņa pēc iemīlēšanās perioda. No programmiņas vislabāk raksturojošais teikums, kas iekrita prātā – kad tauriņi vēderā kāpurus dēj…

Pretēji nosaukumā solītajam, ka jau ir pārsālīts, kas parasti pavāram nozīmē, ka daudz ko labot vairs nav iespējams, stāsts beidzas laimīgi. Protams, ka šajā stāstā ir par mīlestību. To jūt, un šķiet, ka arī skatītāji zālē dzīvo līdz un cer, ka viņiem abiem beigās viss būs labi, jo viņu dejā ir mīļums un harmonija. Kad viņi izdejo kaisli un tuvību, tas notiek tik skaisti, ka skatoties nekļūst neērti, jo tu izjūti līdz to harmoniju un skaistumu, kas staro no mīlestības arī tās fiziskajā plāksnē.

Noteikti izrādes veiksme ir gan horeogrāfā, gan abos dejotājos, jo tā ir ļoti harmoniska dejas valoda, patiesa un pozitīva, un tam iekšējam kodam ir jābūt visos šajos saskaitāmajos. Ir zināma patiesība, ka ķermeņa valodā sameloties ir grūtāk, tā ir intuitīvāka un patiesāka. Taču dejā droši vien ir citas “lamatas” – soļu un kustību gūzmā var nepaspēt ielikt sajūtu un emocijas. Bet šajā iestudējumā ir gan soļi un iestudētas sarežģītas kustības, gan gaisā sajūtama kaisle, agresija, mīļums un paļaušanās. Šajā pusstundas dejas virumā kā tādas garšvielas tiek piemestas arī varoņu “it kā” sarunas, un tas tiek izdarīts tieši tik daudz, lai sasvārstītu varoņu attiecību svarus un padzītu stāstu uz priekšu. Varbūt tekstam pašam nav tik lielas nozīmes, cik intonācijai un valodas ritmam. Asprātīgi piešaujot kopējā katlā šos monologus, skatītājs netiek izrauts pārāk tālu no dejas valodas, kurā tad arī tiek risināti abu varoņu dialogi. Veiksmīgs ir arī izrādes “skaņu celiņš”. Tāpat kā galvenie varoņi visu laiku paliek tie paši, neskatoties uz to, cik reizes tiek pārvilktas drēbes, arī melodija visu laiku ir tā pati, tikai mainās izpildījums un līdz ar to arī noskaņa. Savu lomu līdz galam iznes arī scenogrāfija, lai arī cik lakoniska tā būtu. Durvis skatuves vidū tiek dauzītas no sirds un pa īstam.

Tas viss kopā arī liek noticēt un dzīvot līdz šīm attiecībām, lai arī reizēm kāds varoņu rīcības motīvs paliek apslēpts. Tas ir stāsts par jaunības mīlestību, jauniešu stāsts, un man ir prieks, ka tas ir laimīgs. Un nav nemaz pārsālīts, tieši tik salds, cik vajag.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.