Skatītāja par izrādi „Kāds, kurš…”

13/12/2011

Lāsma Bergfelde

Foto: Krišjānis Sietiņš

Tumšais ziemas vakars, ieejot P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, pārvēršas par savdabīgu piedzīvojumu, kur vakaru iekrāso Anša Rūtentāla Kustību teātra izrāde “Kāds, kurš…”.

Izrāde kā glezna, tā ir mana spilgtākā asociācija par šo izrādi, kaut arī vizuālajā noformējumā dominē pelēkais, tā dažādie toņi un atsevišķie krāsu akcenti veido kopēju vizuālu baudījumu. Savu lomu nospēlē izrādes darbības telpa, kur savu piegaršu dod zāles sienas gleznojumā attēlotie nopietno vīru stāvi, kas arī “skatās” izrādi. Zāle ir neliela, bet tas dod iespēju sajust arī blakussēdētāju un veidot vakara gaisotni kopā.

Uzreiz pateikšu, ka man neveicās ar visu etīžu kodu atšifrēšanu un kaut kas visu laiku paslīdēja garām vai palika neatkodēts. Bet, iespējams, tik pat neiespējami ir izskaidrot, ar ko atšķiras laba konjaka smarža no kalvadosa, tas vienkārši ir jābauda.

Lai arī izrāde ir pieteikta kā piecas solo kompozīcijas, tātad atsevišķu puzles gabaliņu apkopojums, kopējais priekšnesums ir smalki izlīdzsvarots un, pateicoties muzikālajam noformējumam, ir panākts kopējais ritms, kas tad arī savieno puzles gabaliņus vienā veselumā. Muzikālie gabali lieliski ieaužas viens otrā, radot sajūtu, ka tiem visiem ir viens pirmsākums. Spilgti rekvizīti, piemēram, smokinga žakete, lapsas āda vai baltā kleita akcentē katru atsevišķo solo partiju. Tie ir kā drosmīgi otas triepieni kopējā izsmalcināti pelēkajā toņkārtā, kas valda aktieru tērpos un video projekcijās. Apskaužamā precizitāte šajās izrādes detaļās tad arī rada labi izstrādātas gleznas sajūtu.

Neuzbāzīgi, uz pilnīgi citu uztveres slāni iedarbojas ekrāns ar video projekcijām, kalpojot par kustīgu scenogrāfiju. Tas reizē gan interpretē stāstu, gan attīra prātu no visa liekā, kas varētu traucēt nepastarpinātu uztveri. Reizēm tīri fiziski sajutu, kā mana ķermeņa 70% ūdens iespaidojas no ekrānā redzamajām ūdens lāsēm un tērcītēm, kā sajūt atpakaļ pilošo pilienu noskaņojumu. Lai pieslēgtos izrādes informācijas plūsmai, katram, iespējams, darbojas savi saskares punkti – varbūt kādam tās ir vīrišķīgās, plastiskās rokas, kas ir tik daiļrunīgas, ka nevar atraut acis, kādam citam varbūt pārsteidzoši izteiksmīgie kāju pirksti kādā citā izrādes brīdī.

Katrs noteikti savienojas ar izrādes stāstu savādākā veidā, bet tas noteikti ir uz izjūtām un neverbalizējamām zemapziņas strāvām raidīts kustību virpulis. Un katrs var izvēlēties, cik tālu tajā ieiet vai cik tālu to ielaist sevī.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.